Vecāku būšana. Pirmais gads portretos
Galerijā “Istaba” atvērta Elīnas Brasliņas zīmējumu izstāde “Vecāku būšana. Pirmais gads portretos”. Izstāde tapusi balstoties uz biedrības “My First Year Too” veidoto saturu sociālo mediju platformā Instagram.
Lsm.lv publicēs 14 mammu stāstus ar Elīnas Brasliņas zīmējumiem
Stāsta Santa: "Atnācu uz pārbaudi Dzemdību namā, un man teica, ka man sākušās dzemdības. Taču visu nakti nekas nedzima. Tad man dibenā kaut ko iebāza, un es prasīju: kas tas ir? Man teica – kāda tev darīšana? Grāmatas esi salasījusies, vai? Es to izvilku, izstājos no Dzemdību nama un aizgāju mājās.
Dzemdības sākās nākamajā dienā; tā kā kreņķos nebiju gulējusi to iepriekšējo nakti, migu ciet. Sāpēja, bet es gulēju. No rīta jutu, ka ilgāk vairs neizturēšu, bet man joprojām neteica, cik centimetru man ir atvērums. Tikai atmeta ar roku – tev vēl te ilgi. Tualetē sataustīju galvu sev starp kājām un rāpoju pa koridoru, saucot palīgā. Viņš piedzima drīz pēc uzrāpšanās uz galda. 9.11 no rīta, un joprojām katru dienu, kad 9.11 paskatos pulkstenī, es to atceros. Dzemdību nama koridorā vecmāte man lika sakārtot bikses, jo te taču nāk apmeklētāji – vīrieši!
Nekāds piens man nenāca no krūtīm, prasīju, vai varu iet uz zīdīšanas konsultācijas kabinetu. Man teica – nekādu konsultāciju tev nevajag! Un atnesa pudeli.
Piektajā dienā. Mēs bijām mājās un man visu laiku kāpa temperatūra. Zvanīju ginekoloģei, viņas sekretāre teica uzlikt kāpostus uz krūtīm. Pie mazuļa atnāca vizītē pediatre un izsauca "ātros" mums abiem. Mūs aizveda katru uz savu slimnīcu. Slimnīcas nakts dežurante piespieda mani pie sienas, sāpīgi kniebdama sabriedušajās krūtīs un dusmīgi teikdama: iemācies taču barot bērnu un slaukt! Man izmērīja temperatūru (41 C), un noteica C- reaktīvā olbaltuma līmeni (400), un aizveda uz citu slimnīcu. Tur es raudāju no rīta līdz vakaram, slaucu pienu ar čīkstošu pumpi un lēju izlietnē. Biju dabūjusi infekciju uz dzemdību galda.
Pēc vairākām nedēļām, kad vairs nebiju pie sistēmas, aizlavījos uz bērnu "Gaiļezeriem" paskatīties uz savu bērnu. Man nekas dzīvē nebija skaistāks un svarīgāks.
Pēc tam daudzus mēnešus mācījos viņu barot ar krūtīm. Tās abas bija jēlas, dziļām rētām un sakostas. Sāpēja vairāk par dzemdībām. Paralēli strādāju naktīs – tulkoju kaut kādu maģistra darbu par energoefektivitāti. Palaikam man asiņoja deguns no pārpūles. Katrā ēdienreizē es mazulim piedāvāju veselu arsenālu: krūti bez uzgaļa, krūti ar uzgali, pudeli ar atslauktu pienu, pudeli ar mākslīgo pienu. Tagad viņam ir 10 gadi, un joprojām atsakās pagaršot jebko jaunu.
Piecu mēnešu vecumā viņš beidzot piekrita zīst krūti. Un zīda līdz 2,5 gadiem. Es beidzot biju iemācījusies barot un, šķiet, arī atguvusi viņa uzticēšanos.''
KONTEKSTS:
Šovasar publiskajā telpā ar sparu uzvirmoja diskusijas par topošo māmiņu piedzīvoto vardarbību Latvijas dzemdību iestādēs. Sieviešu pieredžu stāsti lika secināt, ka vardarbība ir klātesoša. Savus stāstus par pieredzi dzemdībās sabiedriskajiem medijiem uzticēja arī vairākas māmiņas, piemēram, Linda, kura ārstiem pārmet neprofesionalitāti, kas noveda pie smagām sekām. Savukārt Latvijas Ārstu biedrības (LĀB) Ētikas komisijas priekšsēdētāja vietniece un psihoterapeite Gunta Andžāne pastāstīja, ka sūdzību skaits par personāla attieksmi dzemdībās arvien pieaug.