Tētis Ingmārs: Līdz ar bērna parādīšanos, vienkārša beznosacījumu brīvība nav iespējama

Projekta "My First Year Too" autores aicina vecākus stāstīt savus patiesos, unikālos un reizē neizskaistinātos stāstus par savu pieredzi pirmajā gadā jaunajā lomā, bet sabiedrību – klausīties, noticēt un izprast, ka šī milzīgā un nereti šokējošā pāreja no viena eksistences veida citā nav nedz vienkārša, nedz viennozīmīga, nedz arī tikai un vienīgi rožaina. Viens no izstādes "Pirmais gads portretos" mērķiem ir akcentēt vardarbīgu dzemdību pieredzi Latvijā, par šo tēmu notika diskusija.

Vecāku būšana. Pirmais gads portretos

Galerijā “Istaba” atvērta Elīnas Brasliņas zīmējumu izstāde “Vecāku būšana. Pirmais gads portretos”. Izstāde tapusi balstoties uz biedrības “My First Year Too” veidoto saturu sociālo mediju platformā Instagram.

Lsm.lv publicēs 14 mammu stāstus ar Elīnas Brasliņas zīmējumiem

Stāsta tētis Ingmārs: ''Par  tēvu kļuvu salīdzinoši jauns – 24 gadu vecumā. Lielākā daļa man pazīstamo vienaudžu pie bērniem tika pēc 30 gadu vecuma sasniegšanas. Varētu domāt, ka tā darīju, jo biju agri nobriedis un sagatavojies atbildīgai pieauguša cilvēka dzīvei, bet drīzāk bija pretēji – līdz bērna piedzimšanai nemaz īpaši nebiju centies domāt ilgtermiņā, man nebija stabila darba un atbilstošas dzīvesvietas, nedomāju par karjeru un tamlīdzīgi. Biju pieradis neraizēties un improvizēt, un, kad gaidījām bērnu, biju iedomājies, ka kaut kādā mērā varēšu tā turpināt arī pēc tā piedzimšanas. Kad bērns bija klāt, protams, izrādījās, ka tas nav tik vienkārši.

Bērna gaidīšana un sievas dzemdības nenoritēja gludi. Sieva vairākas nedēļas slimnīcā pavadīja grūtniecības saglabāšanā, savukārt dzemdību laikā viņai nācās pieredzēt rupju Dzemdību nama personāla izturēšanos. Iespējams, tas notika tādēļ, ka nesapratām, ka "normāli" vecāki noslēdz līgumu ar vecmāti, un savā naivumā paļāvāmies uz valsts nodrošinātās medicīniskās palīdzības kvalitāti.

Demogrāfiskā situācija taču ir viena no galvenajām prioritātēm, vai ne?

Divas dienas pēc bērna piedzimšanas jau visi bijām mājās, bet sievai bija problēmas ar zīdīšanu, un viņa cieta no sāpēm un paaugstinātas temperatūras. Pieejamā informācija un medicīnas profesionāļu padomi liecināja, ka tas viss ir normāli, ka tas vienkārši jāpārcieš. Mūs māca nedrošība un raizes par to, vai savas nemākulības dēļ nenodarām pāri bērnam.

Pēc dažām dienām sievu ievietoja slimnīcā, kur tika konstatēts, ka viņa dzemdību laikā ieguvusi infekciju un ka viņas veselība īstenībā ir kritiskā stāvoklī. Bērnu nosūtīja uz citu slimnīcu, kur viņam pievienojos es. Nodaļā biju vienīgais vīrietis. Lai arī parasti slimnīca nav tā omulīgākā vieta, kur atrasties, šeit beidzot sajutu mieru, jo klāt bija medicīnas personāls, kas ierādīja to, kā parūpēties par bērnu, un nodrošināja to, ka ar viņa veselību viss ir kārtībā.

Mani vienīgie pienākumi bija periodiski pabarot bērnu ar pienu no pudelītes, kas tika izsniegta, un nomainīt viņam autiņus.

Man pat nebija vajadzīgs modinātājs, jo bērns pats mani pamodināja tad, kad tam vajadzēja kādu no divām minētajām lietām. Lasīju grāmatas un atpūtos. Man nebūtu iebildumu tā padzīvot arī ilgāk, bet protams, ka nevarējām palikt slimnīcā uz visiem laikiem, bija jāatgriežas dzīvē.

Atskatoties uz šo laiku, nākas secināt, ka objektīvi gatavs bērnam nebiju. Vēl gaidot bērnu, sieva pazaudēja darbu, kas bija plānotais ienākumu avots. Mums nācās atteikties no nesen noīrētā dzīvokļa, ievākties citā, neremontētā dzīvoklī, un kaut kā ar minimāliem līdzekļiem un pašu darbu to saremontēt, lai tas kļūtu par drošu vidi, kurā augt mazam bērnam. 2011. gadā visur bija izteikti jūtamas krīzes sekas, un pirmajā bērna gadā ne es, ne sieva tā arī neatradām stabilu darbu, tādēļ šo laiku manās atmiņās iekrāso arī finansiāla nedrošība un balansēšana uz nabadzības robežas.

Pati lielākā un visaptverošākā izmaiņa, kuru sajutu līdz ar bērna ienākšanu dzīvē, bija tas, ka turpmāk vienmēr jārēķinās ar bērnu (joprojām ir).

Pirms bērna es, līdzīgi kā citi cilvēki bez bērniem, pieņēmu par pašsaprotamu, piemēram, to, ka varu doties pie miera agrāk, ja man ir bijusi nogurdinoša diena, vai arī palikt ilgāk gultā, ja no rīta pēkšņi trūkst gribasspēka. Pieņēmu, ka varu spontāni iziet nelielā pastaigā, nevienam par to neatskaitoties. Līdz ar bērna parādīšanos šāda vienkārša beznosacījumu brīvība nav iespējama. Protams, visu ir iespējams sarunāt un nokārtot, bet tas prasa plānošanu un nepārtrauktu rēķināšanos ar bērnu katru dienu, visas dienas, vienmēr. Man šķiet, ka tā ir tik krasa perspektīvas maiņa, ka cilvēki bez bērniem to pat nespēj iztēloties.''

KONTEKSTS:

Šovasar publiskajā telpā ar sparu uzvirmoja diskusijas par topošo māmiņu piedzīvoto vardarbību Latvijas dzemdību iestādēs. Sieviešu pieredžu stāsti lika secināt, ka vardarbība ir klātesoša. Savus stāstus par pieredzi dzemdībās sabiedriskajiem medijiem uzticēja arī vairākas māmiņas, piemēram, Linda, kura ārstiem pārmet neprofesionalitāti, kas noveda pie smagām sekām. Savukārt Latvijas Ārstu biedrības (LĀB) Ētikas komisijas priekšsēdētāja vietniece un psihoterapeite Gunta Andžāne pastāstīja, ka sūdzību skaits par personāla attieksmi dzemdībās arvien pieaug.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti