Vecāku būšana. Pirmais gads portretos
Galerijā “Istaba” atvērta Elīnas Brasliņas zīmējumu izstāde “Vecāku būšana. Pirmais gads portretos”. Izstāde tapusi balstoties uz biedrības “My First Year Too” veidoto saturu sociālo mediju platformā Instagram.
Lsm.lv publicēs 14 mammu stāstus ar Elīnas Brasliņas zīmējumiem
Mammas Rūtas stāsts: "Es esmu laikmetīgās dejas māksliniece, un man to ir svarīgi pateikt, kad runāju no mammas lomas pozīcijas. Puikām ir seši un gandrīz četri gadi. Šobrīd šī vecuma starpība man ir lielākā dāvana ikdienas dzīvē, bet ceļš uz šo mirkli bijis grūts, un manis visbiežāk izteiktie spriedumi par bērnu tēmu ir: "Man vairāk bērnu nebūs!", "Gribēt bērnus ir cilvēka iracionālākā vēlme!" un "Have kids, it’s going to be fun!" (Pēdējo ar ironiju vismaz trīsreiz dienā sakām viens otram ar vīru.)
Pirmā grūtniecība aizritēja kā pasakā – es darīju visu, lai viss būtu perfekti. Grāmatas, joga, meditācija, kursi, pieredzes stāsti, pastaigas, pūriņa gādāšana un uztraukšanās par pilnīgi nejēdzīgām māmiņu lietām. Dzemdību lielākā daļa bija veiksmīga, bet tās noslēdzās ar akūtu ķeizargriezienu – es domāju, ka tas bija mana pirmā gada sliktākais un labākais notikums vienlaikus.
Pirmkārt, šī bija vitāli nozīmīga pieredze manai personībai (arī profesijai) un, otrkārt, manām attiecībām ar bērnu.
Visi kursi un grāmatas nāca par labu, tiešām. Man bija diezgan skaidrs, kas ar mani ir noticis, kam eju cauri un kas ir svarīgākais. Neskatoties uz šīm zināšanām, reālā dzīve tomēr ir kas cits. Tās izjušana līdz dzīlēm, skumju pieņemšana un mīlēšana, nemitīgā ciešā kopā būšana ar bērnu, sasietiem slingā, lai atgūtu zaudēto dabisko satikšanos, un bailes ieiet dušā vienai, kamēr viņš guļ, bija realitāte.
Es dzīvoju nepārtrauktā divējādībā – gribēju būt visu dienu kopā ar bērnu bez ciemiņiem, bet gribēju, lai kāds palīdz. Gribēju veltīt sevi bērnam, bet gribēju atgriezties profesijā. Gribēju vientulību, bet gribēju pavadīt laiku arī ar vīru. Gribēju visu dienu gulēt, bet gribēju arī visu dienu staigāt ar ratiem pa rajonu un vēdināt galvu. Gribēju klusumu un gribēju sarunas. Es vienkārši gribēju to visu. Ar šodienas skatu raugoties vispār tajā nesaskatu problēmu – esmu pārliecināta, ka to visu tiešām var dabūt.
Ķeizargrieziens man lika pirmo gadu tiešām veltīt bērnam, un es jutos iztukšota un piepildīta vienlaikus.
Sākumā man nepatika, ja kāds cits, izņemot vīru, gribēja viņu turēt rokās. Tie daži, kas pirmajos mēnešos paņēma viņu rokās bez manas atļaujas, pašiem to nezinot, ir iesējuši manī vieglu nepatiku pret viņiem kā cilvēkiem. Aizdomīga esmu joprojām. Manī aizsākās ļoti spēcīga cilvēku veikto darbību un teikto vārdu analizēšana. Kāpēc viņi dara tā, kā dara? Kāpēc es daru tā, kā daru? Ko mēs visi gribam? Kāpēc bērns jau četras stundas no vietas naktī raud? Kāpēc visi grib iebarot viņam cukuru? Kāpēc kāds grib man likt sajusties vainīgai? Kāpēc es jūtos vainīga? Kāpēc es gribu, lai vīrs jūtas vainīgs?
Saprotot, ka es vēlreiz šo bērnu dabiski nepiedzemdēšu, man gribējās visu citu nodrošināt ideāli, saskaņā ar tiem stereotipiem, kas valdīja manā burbulī. Kad interneta veikalos biju pavadījusi vairākas dienas, meklējot ideālo kombinezonu, es sapratu, ka tas nav normāli. Nav ideālu kombinezonu, tāpat kā ideālu bērnu, mammu, vīru, tēvu, miega režīmu un dzemdību. Vislielākais ieguvums no mana pirmā gada ir mana perfekcionisma pilnīgs sabrukums, manu iekšējo vēlmju sadzirdēšana un pieņemšana un bezizmēra drosme darīt to, ko vēlos darīt.
Pēc ķeizara es jutos kā varone, otru dēlu piedzemdējot dabiski. Šobrīd tas šķiet otršķirīgi, bet manam otrajam sākumam tas bija svarīgs atspēriens. Protams, ar otro viss bija vieglāk. Ar pirmo bērnu es gaidīju, kad vīrs būs no darba mājās, lai tieku pauzē, bet ar otro es ļoti negaidīju vīru un vecāko dēlu vakarā mājās, jo mums ar jaunāko kopā bija labi. Vienkārši, saprotami, labi. Bet vakarā sākās kņada. Es zināju, ka uz kādu laiku ir jāieslēdz sevī robots, kas apkopj bērnus. Es zināju, ka tas periods pāries, es mācēju pateikt "nē" visādiem traucēkļiem un ciemiņiem, es iemācījos novilkt veselīgas robežas arī attiecībās ar bērniem, es atsāku nedaudz strādāt, turpinot būt mājās ar bērnu, un iemācījos paprasīt un pieņemt palīdzību.
Pakāpeniski zaudēju interesi par bērnu mantu iegādi un perfekto lietu atrašanu.
Tas beidzot sāka likties smieklīgi un pat kaitinoši. Ratus vīrs nopirka divas nedēļas pēc dzemdībām. Veselīga noslēgšanās no ārpasaules bija izšķiroša manai mentālajai veselībai un arī fiziskajai. Pēc otrā bērna man atklājās vēdera priekšējo muskuļu diastāze, un līdz ar to, lai "savāktu kopā" muskuļus, kurus man vajag profesijā, man nācās ļoti daudz laika veltīt sev – katru dienu izpildīt speciālus vingrinājumus, pievērst uzmanību ikdienas kustībām un elpai un vēl cīnīties ar savu dejotājas ego. Es ārkārtīgi daudz uzzināju par savu ķermeni un lēnām meklēju ceļu, kā nolikt sevi pirmajā vietā, jo biju taču lasījusi tās grāmatas, kur teikts: vispirms es, tad partneris, tad bērni. Šķita, ka varbūt tagad es beidzot esmu gatava šim modelim.
Divi mazi bērni pilnībā no līdzsvara izsita manas un vīra attiecības, līdz ar to gribot negribot arī tās vajadzēja lipināt atpakaļ kopā. Pienākumu sadale, vispārējs nogurums, lielākas dzīves vietas meklējumi, greizsirdība vecākajam bērnam uz jaunāko, kas mijas ar mīlestības uzplūdiem, hroniski negulētas naktis, nemitīgs troksnis mājās un ārkārtīgi karsta 2018. gada vasara ir mani atmiņas uzplaiksnījumi no tā gada.
Manā otrajā pirmajā gadā es ļāvu izdzist vainas apziņai bērnu priekšā (un visu citu arī) – tā vietā manī sāka nostiprināties apziņa, ka es varu visu, dzīve patiesībā ir vienkārša, haoss ir mana komforta zona un attiecību kopšana ir svarīgākais dzīves uzdevums. Svarīgāks par apskaidrību.
Man šķiet, ka lietas ir jāpiedzīvo līdz kaulam, ja vēlies, lai tās kaut ko maina apziņā.
Arī tas, ko dod un atņem bērnu ienākšana ģimenē. Lai cik ļoti viņu piedzimšana mani svieda prom no sevis un mētāja gan galējībās, gan pašpārmetumos, bailēs un dusmās, visa šī pieredze ne tikai šobrīd palīdz izsijāt svarīgo no nesvarīgā, bet iegūtās prasmes arī ļoti tieši ietekmē manu profesionālo darbību. Tā ir tikai laimīga sagadīšanās, ka šajā dzīves pārbūves procesā, es izdzīvoju – visdrīzāk, pateicoties maniem līdzcilvēkiem, ironiski, bet arī bērniem.
Es pilnībā saprotu, kur rodas pēcdzemdību depresija, kāpēc mazu bērnu vecāki šķiras un kāpēc sievietes veic abortus. Tas mani it kā nav skāris, bet dažreiz mani pārņem sajūta, ka tās lietas man ir traukušās garām un rotaļīgi uzelpojušas virsū. Rīt man paliek 32 gadi, un vairāk bērnu es negribu. Bet, ja viņi nāks, es tos rotaļīgi sagaidīšu, izmēģinot epidurālo anestēziju.''
KONTEKSTS:
Šovasar publiskajā telpā ar sparu uzvirmoja diskusijas par topošo māmiņu piedzīvoto vardarbību Latvijas dzemdību iestādēs. Sieviešu pieredžu stāsti lika secināt, ka vardarbība ir klātesoša. Savus stāstus par pieredzi dzemdībās sabiedriskajiem medijiem uzticēja arī vairākas māmiņas, piemēram, Linda, kura ārstiem pārmet neprofesionalitāti, kas noveda pie smagām sekām. Savukārt Latvijas Ārstu biedrības (LĀB) Ētikas komisijas priekšsēdētāja vietniece un psihoterapeite Gunta Andžāne pastāstīja, ka sūdzību skaits par personāla attieksmi dzemdībās arvien pieaug.
