Ķepa uz sirds

Zirgu labturība Latvijā: vai zirgu turēšanai būtu nepieciešamas īpašas atļaujas

Ķepa uz sirds

Vardarbība pret dzīvniekiem arvien netiek bargi sodīta

Bērns prasa suni: kā saprast, vai ģimene tam ir gatava?

Mājdzīvnieka ienākšana ģimenē; pieaugušais bērnam un sunim nosaka robežas

Uzaugot ģimenē ar suni, bērns tiešām iemācās rūpes, mīlestību un atbildību, taču, lai tas notiktu droši, svarīgi uzreiz iemācīt robežas – ne tikai to, kā sunim jāuzvedas bērna klātbūtnē, bet arī to, ko drīkst un nedrīkst darīt bērns, Latvijas Radio raidījumā "Ķepa uz sirds" uzsvēra kinoloģe Laine Kupča.

Pirmkārt, svarīgi saprast, ka suni nekad nevajadzētu ņemt tādēļ, ka to grib bērns. 

"Tam būtu jābūt visas ģimenes jautājumam, vai mēs gribam suni. Ja visa ģimene grib suni, tad kāpēc lai tas nebūtu suns? Ja tomēr pieaugušie ģimenē saka, ka suni īsti negribētu, bet ņems to bērna dēļ, tā noteikti nevajadzētu darīt. Vajadzētu būt tā, ka ir atbildīgie cilvēki, pieaugušie, kas saka – jā, mēs gribam ņemt suni," uzsvēra Kupča. 

Jārēķinās, ka bērniem ne tikai strauji mainās intereses, bet viņi arī izaug un, iespējams, var doties mācīties uz citu pilsētu vai pat studēt uz citu valsti. 

"Ir jāatduras pret to, ka suni ņem pieaugušie sev, un bērns tikai piedalās.

Pieaugušie ir tie, kas zina grafiku, kad suns ir jābaro, kas ir jādara, un, ja bērns saslimst, izdomā darīt kaut ko citu, iet futbolu spēlēt vakaros, sāk iet uz randiņiem, suns paliek pieaugušajiem," norādīja Kupča. 

Tāpat svarīgi saprast, ka nav ideālo suņu vai ideālo šķirņu. Kinoloģe atklāja, ka ikdienā strādā ar klientiem, kas speciāli iegādājušies šķirnes suņus, ir vēl arī izgājuši brīnišķīgu apmācību, kamēr suns ir kucēns, taču uzvedības problēmas reizēm tik un tā rodas. Tādos gadījumos visai ģimenei jāmācās pielāgoties, jāturpina ar suni strādāt katru dienu, un ne vienmēr tajā var droši iesaistīties bērni. 

"Jārēķinās ar to, kad suns ar bērnu iziet ārā staigāt, kas var notikt tajā brīdī. Pieņemsim, ja ir liels suns, viņš ierauga stirnu un parauj. Lieli suņi ļoti stipri var paraut pavadu. Suns var būt apmācīts, bet vai tik ļoti apmācīts, lai mēs varētu viņu palaist kopā ar bērnu? Svarīgi arī, lai bērns spētu nolasīt situāciju, suņa ķermeņa valodu, pamanīt, ka suns ir kaut ko pamanījis, un pārslēgt uzmanību. Tur ir vesels komplekss, kas ir jāizdara ar suni, lai viņu varētu pievērst sev, ja tas ir ļoti stiprs suns," uzsvēra Kupča. 

Ar maziem suņiem arī nav vienkāršāk, var gadīties, piemēram, ka tie jāaizsargā no kaimiņu suņiem, kas var uzbrukt. Tāpat gan liels suns, gan mazs var pats uzbrukt citiem.

"Vai bērns būs spējīgs izšķirt kautiņu? Vai viņš pats necietīs? Ir internetā redzami video, vēl pati nesen redzēju vienu, kur Jorkšīras terjeram jenots uzbruka un meitenīte muka projām un skrēja ar to suni kopā. Tas ir haoss.

Jau pieaudzis cilvēks bieži vien nezina, kā reaģēt, un tad ir jautājums, kā bērns reaģēs? Pati ideja, ka bērns ved sunīti, ir ļoti laba, bet jautājums ir, ja nu kaut kas notiks?" vērtēja kinoloģe. 

Līdz ar to bērniem ir ļoti būtiski iemācīt nolasīt suņa ķermeņa valodu, lai prastu noreaģēt noteiktā situācijā. Tāpat katrā ģimenē ir jāizvērtē arī gan sava bērna spējas, gan sava suņa uzvedība, lai izlemtu, vai abus var atstāt mājās vecāku nepieskatītus. 

"Atkal ir ļoti svarīgi, lai bērns pazītu ķermeņa valodu, sava suņa stiprās un vājās puses, lai spētu viņu novirzīt. Piemēram, ja suns aizņēmis mīļāko dīvānu, lai bērns nevis viņu grūstu ārā, jo tagad neviens to neredz, tagad es to varu, bet iemācīt suni klausīt ar aicinājumu iznākt ārā. Svarīgi, lai bērns jau pirms tam iemācītos savu suni kontrolēt ar aicinājumiem, komandām, lai nebūtu tā, ka bērns sagaida brīdi, kad nu tad beidzot es tam sunim varu sadot," uzsvēra Kupča. 

Lai to visu iemācītos, apzinātā vecumā bērns var doties ar savu suni uz suņu skolu. Tā ir ļoti laba ideja, ja bērns jau ir tādā vecumā, kad klausās un mācās to, ko viņam stāsta kinologs, un viņam tas neapnīk pēc piecām minūtēm. 

"Ļoti svarīgi bērnam un sunim uzreiz ir noteikt robežas. Tās nosaka pieaugušais.

Pieaugušais māca, ka suns nelec virsū bērnam, vienalga, kāda izmēra suns, māca, ka bērna klātbūtnē jābūt mierīgam. Bērnam atkal māca, ka suni nedrīkst raustīt, nedrīkst spiest pie sevis, kaut kur nēsāt, ņurcīt, ka tā nav manta, ka suns ir dzīvnieks un sunim ir savas reakcijas," uzsvēra kinoloģe. 

Viņa norādīja, ka bieži vien suns spēj ļoti ilgi tolerēt bērna izdarības, līdz vienā brīdī, iespējams tad, kad abi ir palikuši vienatnē, seko kodiens. Tad vecāki bieži vien uzskata, ka tas nācis ne no kurienes, ka viss jau iepriekš ir bijis labi, bet tā nekad nav – uzbrukumam vienmēr ir iemesls, iespējams, tā var būt beigusies pacietība. 

"Pret dzīvnieku nav godīgi izturēties tā, it kā viņš saprastu mūs. Kad mums mazais bērniņš lien virsū, mēs saprotam, ka viņš ir maziņš, viņš neko nesaprot, viss ir forši. Suni vajadzētu vairāk uztvert par dzīvnieku, un viņiem ir sava spēja kaut ko tolerēt, bet pienāks brīdis, kad vairs tā nebūs," uzsvēra Kupča. 

"Ķepa uz sirds"

Vairāk

 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti