"Dr. Caunes Zoo" vadītājs Krieviņš stāstīja, ka iestādes moto ir: "Arī nolemtajiem ir tiesības dzīvot".
Daudziem ierindas zoodārziem dzīvnieks ar īpašām vajadzībām un prasību pēc lielākas uzmanības nereti ir kā apgrūtinājums.
"Viņu liktenis ir bijis – vai nu paši mirst slimības dēļ, vai iemidzina, jo neviens negrib vai nemāk ar viņiem noņemties. Tā bija apzināta izvēle, jo es redzēju, cik daudzi dzīvnieki mirst. Tāpēc, ka viņiem nav, kas palīdz. Nav, kas velta laiku, un nav, kas velta finanses, lai palīdzību sniegtu," skaidroja Krieviņš.
No rītiem dzīvnieki viņu jau gaida ierodamies, jo zina, ka tad viņi tiks izlaisti no savām guļvietām, pabaroti, paglaudīti un apčubināti.
Ikdienā zvēri nemīt būros, bet gan brīvi pastaigājas, kur katram tīk.
"Ar katru savādāk, un katru saucu vārdā. Ar kādu es latviski runāju, ar kādu krieviski. Jo viņi ir no Čehijas, viņiem tā krievu valoda liekas pazīstamāka, katru noteikti noglaudu," stāstīja zoodārza vadītājs.
Ikvienam zoodārza iemītniekam ir savs visai skaudrs dzīvesstāsts. Žako papagailis nonācis pie Krieviņa pēc tam, kad ievests kontrabandas ceļā un pārkāpējam konfiscēts. Visa pārdzīvotā dēļ Kešu piemeklējušas psiholoģiska rakstura problēmas.
Viņš nespēj komfortabli justies liela cilvēku skaita klātbūtnē.
"Viņš nevar zooloģiskā dārzā būt. Viņš psiholoģiski pārdzīvo. Plēš ārā spalvas. Nekas labs tur nebūs. Tas dzīvnieks tāpat diezgan ātri nobeigsies. Neskatoties uz to, ka var dzīvot ļoti ilgi," skaidroja zoodārza pārstāvis.
Lemūru meitene Naomi ir no Čehijas. Viņas mamma nomirusi dzemdībās, un nav bijis neviena, kas veltītu īpašu uzmanību lemuru mazulim. Kamēr kārtoti dokumenti, divas nedēļas čehu kolēģi apņēmušies parūpēties par Naomi. "Viņi tāpat kā jebkurš mazs bērns ir jābaro ik pēc divām stundām neatkarīgi no diennakts laika. Tā viņa man ir izaudzināta vēl kā viens mans bērns. Viņa vispār pret cilvēkiem ir ļoti draudzīga. Viņai patīk, ja kāds viņu čubina. Aiztiek, glauda. To varēt darīt ne tikai es, bet jebkurš," atklāja Krieviņš.
Otrs šejienes lemurs zoodārza darbinieku nepareizas rīcības dēļ ir traumējis un zaudējis vienu priekškāju. Ja Ilmārs ar kolēģiem nepaņemtu viņu pie sevis, dzīvnieku iemidzinātu. Pēc veiktās operācijas lemurs ir adaptējies un spēj pārvietoties tā, it kā viņam būtu visas četras kājas.
Krieviņš gan skaidroja: "Tādas īstas uzticēšanās cilvēkam viņam nav palicis. Jā, viņš ņem barību no rokām. Patīk, ka viņu pakasa, paglauda, bet tā kā Naomi viņš noteikti nedarīs."
Ilmārs bija braucis pēc cita dzīvnieka, bet ieraudzīja un pārveda mājās kapucīnu pērtiķīti. Zvēriņa nešpetnā rakstura dēļ neviens pie viņa nevarēja pienākt, kur nu vēl apkopt un pabarot. Ar vīnogas palīdzību Ilmāram izdevās ar kapucīnu nodibināt kontaktu. "Es iegāju, viņš apklusa. Bļāva, bļāva un noklusa. Tad pienāca klāt un paņēma vīnogu. Tie visi uzreiz: "O! Viss kārtībā. Mēs tev visu tūlīt noformēsim. Ņem!"," viņš atminējās.
Ikdienā visi dzīvnieki var brīvi staigāt pa telpu, kur katram tīk. Tikai Latvijas Televīzijas raidījuma "Ķepa uz sirds" komandas drošības dēļ filmēšanas brīdī viņi ir savās mājās – krātiņos.
Galvenā pārtika šajā dzīvnieku saimē – dažādas ogas, augļi, rieksti un medus. Jā, arī kāda neliela dzīva radība.
Zoodārza vadītāja pārliecība ir, ka dzīvniekus var atļauties turēt tikai tad, ja nevari bez viņiem dzīvot. Ja vienkārši ļoti gribas ik pa laikam izvest pastaigā suni, apmīļot un pabužināt kaķus vai citus dzīvniekus, ir iespēja šo vēlmi īstenot, piemēram, apciemojot patversmes.
Vislielākā kļūda, ko pieļauj dzīvnieku saimnieki un kas beigu beigās padara nelaimīgus gan saimniekus, gan viņu acuraugus, ir mūžsena: "Cilvēki, man liekas, vēl aizvien dzīvniekus uztver kā tādu imidža lietu. Kā brenda somiņu. Vai arī kā rotaļlietu saviem bērniem," viņš atzina.
Saimniekiem, kuri pat nokārtojuši visas formalitātes, ka drīkst mājās turēt, piemēram, čūsku, nereti trūkst pieredzes un informācijas, kā pareizi šos dzīvniekus turēt. "Cilvēki vai nu uztur nepareizu temperatūru vai nepareizu mitrumu. Ir visvisādas slimības. Ir bijis, ka mēs pārņemam gan ar stomatītiem, gan ar plaušu karsoņiem," norādīja Krieviņš.
Zoodārza vadītājs saprot, ka realitāte ir skarba – šādas dzīvnieku pansijas jeb svētnīcas ir un būs vajadzīgas vienmēr.
Visrūgtākā ir apziņa, ka visus dzīvniekus izglābt un dot otru iespēju dzīvot nav iespējams.
"Dr.Caunes Zoo" komanda ļoti cer nākotnē uz atbalstītājiem, jo līdzekļi eksotisku dzīvnieku barošanai un uzturēšanai vajadzīgi visai lieli.
Ķepa uz sirds
