Aculiecinieks

Aculiecinieks. Daudz laimes, Maestro!

Aculiecinieks

Aculiecinieks. Restaurators

Aculiecinieks. Bruņu busiņš Ukrainai

Kā Latvijā gatavo bruņu busiņus Ukrainai, kuri glābj dzīvības pie Bahmutas un citur Donbasā

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 1 gada.

Vasarā Ukrainas pilsētā Lisičanskā vēl pāris nedēļas pirms Krievijas okupācijas brīvprātīgie arvien evakuēja cilvēkus no kara plosītās pilsētas. LTV stāstu par Dašu un viņas kolēģiem, kuri piegādā cilvēkiem ēdienu un palīdz aizbraukt prom, noskatījās Agnis Bisters, kurš tad nolēma bijušos inkasentu auto – bruņu busiņus nodot šiem brīvprātīgajiem. Tagad Bahmutā viens busiņš jau izturējis ugunskristības, apturot lodes.

"Mašīna super, paldies! Viņa jau glāba dzīvību Sašam un manam papam. Tur aizmugurē ir caurumi no 7,62 milimetru kalibra lodēm Bahmutā," tagad LTV stāsta Daša.

"Divi ložu caurumi. Nezinu, kādā trajektorijā lidoja – vai izglāba vai neizglāba, vai man virsū lidoja vai ne. Paldies par šo bruņuauto. Viss normāli, mašīna strādā, pilda savu funkciju," piebilst brīvprātīgais Donbasā Aleksandrs.

Agnis busiņus Latvijā kārtīgi sagatavoja un gatavo vēl.

"Te ir bruņas, tās durvis arī bruņotas. Iekšā arī viss ir izšūts ar bruņu tēraudu. Un kā redzam, tās bruņas arī strādā," izrāda Agnis.

Viņš skaidro – svarīgākais ir tas, ka pēc skata tas būtu parasts busiņš, bet iekšā ir bruņas. "Oriģinālā ir 4,5 tonnas smags, tad ir ierobežotājs, ka ir 89 km/h, jauda ir 120kw. Bet, pateicoties vienam paziņam, visa ekoloģija, visi temperatūras devēji, kas varētu likt motoram strādāt avārijas režīmā, tas viss tiek nomīnusots, noņemts nost, noprogrammēts. Un arī visi ierobežotāji, lai tā mašīna ir krietni dinamiskāka. Jo 4,5 tonnas ir 4,5 tonnas.

Fiziku vēl neviens nav apmānījis. Lai viņu kustinātu, ir vajadzīgi zirdziņi," saka Agnis.

Pirms doties uz Ukrainu, busiņam izņem seifu un citas liekas lietas, kas tam Ukrainā nebūs vajadzīgas – lai mazinātu svaru.

"Motors kā motors. Divi litri, divas turbīniņas. Divi akumulatori. Tas viss lielākoties ir standarta," stāsta Agnis.

"Viss sākās, kā jau visiem, 24. februārī, kad bija ziņas, ka viss ir slikti un krievi uzbrūk. Tad parādījās pirmās ziņas, ka ir latvieši, kas dodas uz robežu, ved kravas, ved cilvēkus. Tajā brīdī man patrāpījās nopirkt vienu busiņu. Parasto "opelīti". Pa pusei pasžieru, pa pusei kravas. Arī pieteicos, pāris reizes aizbraucu, aizvedu uz turieni humāno palīdzību, atvedu cilvēkus pāris ģimenes," atceras Agnis.

"Tad mēs ar domubiedriem izveidojām atsevišķu biedrību un sākām braukt principā līdz pašai frontes līnijai. Tuvākais, kur esmu pats bijis, tas ir pieci kilometri no frontes," atklāj Agnis.

Un tad viņš redzēja LTV sižetu, "kā jauna meitene brauc ar diezgan jau pabružātu busiņu, un viņš arī tehniski neizskatījās, ka būtu pirmā svaiguma. Vienkārši es saprotu, ka parastie bleķi, viņi jau netur neko. Tur pietiek kaut vai parastai rokas granātai blakus sprāgt, un tur neviena no viņiem vairs nebūs," atceras Agnis.

"Karotāji karo, bet ļoti lielu darbu dara arī brīvprātīgie. [..] Plašāk to pārāk nereklamē, bet tieši viņi ir tie, kas ar visparastākajām mašīnām brauc iekšā tā saucamajā "pelēkajā zonā", kura nav ne vieniem, ne otriem. Ved uz turieni pārtiku, medikamentus, siltas zeķes," viņš turpina.

Brīvprātīgie palīdz cilvēkiem tuvu frontei. Daša ar draugiem ved pārtiku, dāvanas bērniem, baterijas, siltu apģērbu. Ir cilvēki, kuri nav gatavi evakuēties, tādu stāstu piefronē dzirdēts daudz, viņi to nedara tuvinieku dēļ, kas doties prom nevēlas vai nevar.

Piemēram, Siverskas iedzīvotāja Ļubova, kuras vīrs ir paralizēts. "Viņš nevar nekur daudz staigāt, tikai pa māju, pagalmā.  Viņš negrib braukt prom. Saka – ja es kur aizbraukšu, tur arī nomiršu. Savu māju nepametīšu, lai mani šeit kaut nogalina. Tā arī teica. Un es – kā es viņu pametīšu? Es ar viņu nodzīvoju 43 gadus, un kā gan varu viņu pamest? Es nevaru. Es viņam prasīju – braucam. Viņš tā arī pateica – nebraukšu. Un ko man darīt?" skaidro Ļubova.

Sajūta, ka viņi nav pamesti vieni, piefrontē dzīvojošiem nozīmē daudz. Un brīvprātīgie braucieniem tagad izmanto bruņu busiņu.

"Viss lieliski, izturēja. Viss labi. Visi dzīvi un veseli," pēc kārtējā brauciena saka brīvprātīgais Donbasā Aleksandrs. "Rīt aizmugurējam bremžu suportam detaļas nomainīsm. Bet citādi.. Eļļa pēc pāris tūkstošiem, parasta apkope. Bet tā – viss normāli."

"Esmu ļoti pateicīga Latvijas tautai. Ukraiņu vārdā latviešiem teikšu, ka ļoti augstu vērtējam jūsu palīdzību un mūsu mašīnīti. Atbalstiet mūs, kopā mēs noteikti uzvarēsim!" pārliecināta Daša.  

Agnis pats aizvedis jau divus bruņu busus. "Bet šis pie manis pašreiz jau ir ceturtais no bruņu busiem. Bet ir arī cita tehnika. Ir arī parastie busiņi gādāti un vieglās mašīnas," stāsta Agnis.  "(..) Es to vienkārši daru, lai tas nebūtu pie mums. Jo – ja tā vienkārši ņem lineālu un paskatās, tad līdz frontei ir 2000 kilometru, kas salīdzinoši principā nav nekas."

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti