Nākamais – 2019.gads – Eiropas Savienībā ir vēlēšanu un amatpersonu nomaiņas gads. Tā noslēgumā vairumā nozīmīgāko savienības posteņu mēs redzēsim jaunas personālijas. Par to šeit īss pārskats.
Ārpus ētera
Kopš 2018. gada marta Latvijas Radio 1 ēterā skan „Divas puslodes” – iknedēļas pasaules politikas procesu analīzei veltīts raidījums. Noslēdzot pirmo nepilno darbības gadu, viens no raidījuma veidotājiem, komentētājs Eduards Liniņš piedāvā savas „Eiropas marginālijas” – piezīmes „uz lappušu malām” par nozīmīgākajām Eiropas Savienības (ES) aktualitātēm aizvadāmajā gadā. Par tematisko orientieri kalpojusi raidījumu virkne, kas gada laikā tapusi sadarbībā ar Eiropas Parlamenta Informācijas biroju Latvijā.
Pārvietojoties pa Eiropas Parlamenta gaiteņiem Strasbūrā vai Briselē, ļoti iespējams, auss uztvers šo spilgti vācisko salikteni. Mazāk nekā pusgads atlicis līdz nākamajām Eiroparlamenta vēlēšanām, kas nu jau pārdesmit gadus ir sinhronizētas ar jauna Eiropas Savienības (ES) Komisijas sastāva iecelšanu. "Spitzenkandidat", literāri latviskojams kā "vadošais" jeb "galvenais kandidāts", ir attiecīgās Eiroparlamenta frakcijas jau priekšvēlēšanu procesā izvirzīts pretendents Komisijas vadītāja amatam. Gluži kā premjera amata kandidāts nacionālā līmeņa parlamenta vēlēšanās. Tomēr politiskais process Eiropas Savienībā ne tuvu nav identificējams ar līdzīgiem procesiem nacionālā valstī kaut vai tāpēc, ka ES kā politiska struktūra joprojām ir dinamiskā un visnotaļ radošā veidošanās procesā, kurā atšķirībā no nacionālo valstu līmeņa daudz mazāk gatavu darbības modeļu, daudz vairāk eksperimentu. Un "Spitzenkandidat" ir viens šāds gadījums – joprojām neformalizēts un aprobējams.
Kopš 2018. gada marta Latvijas Radio 1 ēterā skan „Divas puslodes” – iknedēļas pasaules politikas procesu analīzei veltīts raidījums. Noslēdzot pirmo nepilno darbības gadu, viens no raidījuma veidotājiem, komentētājs Eduards Liniņš piedāvā savas „Eiropas marginālijas” – piezīmes „uz lappušu malām” par nozīmīgākajām Eiropas Savienības (ES) aktualitātēm aizvadāmajā gadā. Par tematisko orientieri kalpojusi raidījumu virkne, kas gada laikā tapusi sadarbībā ar Eiropas Parlamenta Informācijas biroju Latvijā.
Kopš 2018. gada marta Latvijas Radio 1 ēterā skan „Divas puslodes” – iknedēļas pasaules politikas procesu analīzei veltīts raidījums. Noslēdzot pirmo nepilno darbības gadu, viens no raidījuma veidotājiem, komentētājs Eduards Liniņš piedāvā savas „Eiropas marginālijas” – piezīmes „uz lappušu malām” par nozīmīgākajām Eiropas Savienības (ES) aktualitātēm aizvadāmajā gadā. Par tematisko orientieri kalpojusi raidījumu virkne, kas gada laikā tapusi sadarbībā ar Eiropas Parlamenta Informācijas biroju Latvijā.
Vienā ziņā "Brexit" efekts jau ir neapstrīdams: domājams, nekad agrāk vēsturē ļaudis kontinentālajā Eiropā nav bijuši tik informēti par Lielbritānijas iekšpolitikas niansēm. Tagad nepieredzēts skaits eiropiešu zina, piemēram, to, ka britu valdošās partijas Parlamenta frakcija var izteikt neuzticību pašas premjeram ne biežāk kā reizi gadā. 12. decembrī, tā vietā, lai turpinātu intensīvas sarunas Strasbūrā, premjere Terēza Meja metās uz Londonu, lai izturētu šo uzticības balsojumu, un politikā ieinteresētā publika visā pārējā Eiropā sekoja šai norisei kā kādam kriketa mačam.
2015. gada nogalē, žurnāla „Rīgas Laiks” uzrunāts, es uzrakstīju izvērstu komentāru par Nīderlandes premjera Marka Rites tābrīža izteikumu: Eiropas Savienībai (ES) nelegālās imigrācijas spiediena dēļ draud sabrukums kā Romas impērijai. ES tobrīd piedzīvoja bēgļu krīzes kulmināciju, nelegālo ieceļotāju skaitam pirmo reizi savienības vēsturē pārsniedzot miljonu gada laikā. Grieķija, kļuvusi par pirmo pieturu Sīrijas, Afganistānas un Irākas bēgļu tūkstošiem, slīka šais cilvēku plūdos, nespēdama īstenot vispārpieņemto patvēruma meklētāju uzņemšanas kārtību. Cilvēku vilnis vēlās tālāk cauri Balkāniem, tiecoties sasniegt pārtikušāko un ieceļotājiem draudzīgāko Eiropas daļu, pirmām kārtām Vāciju.
Latvijas sabiedrisko mediju kolēģu veidotais 4.maija klips man sagādāja īstu déjà vu. 1990.gadā es strādāju Raiņa Literatūras un mākslas vēstures muzejā (tagad – Rakstniecības un mūzikas muzejs), vadīju Uzskaites sektoru. Sektora istaba Rīgas pilī, kur plauktos un skapjos sarūmētie jaunieguvumi gaidīja reģistrēšanu un nonākšanu pastāvīgajās glabātavās, bija viena no plašākajām muzeja darba telpām, tāpēc uz nozīmīgām pasēdēšanām un pasvinēšanām kolēģi bieži pulcējās tieši šeit.
Eiropas parlamenta priekšvēlēšanu aģitācijas kampaņas ir pārsteidzoši klusas un remdenas, secina Latvijas Radio žurnālists Eduards Liniņš.
Kaujas par divām augstienēm pie Veļikajas upes Krievijas Federācijas Pleskavas apgabalā, kuras 1944. gada 16.–18. martā izcīnīja divas ieroču SS latviešu divīzijas, 2. pasaules kara notikumu kontekstā ir maznozīmīga epizode. Augstieņu 82,6 un 93,4 ieņemšana mainīja frontes stāvokli par pāris kilometriem un uz nedēļu, pēc kuras, sākoties plašam pretinieka uzbrukumam, gan latviešu, gan līdzās esošās vācu daļas tika ar lielu pārspēku atspiestas uz rietumiem. Šo notikumu vērtējumam kauju dalībnieku atmiņās raksturīga ļoti plaša viedokļu amplitūda, sākot ar latviešu karavīru heroisma un karotprasmes apoteozi, beidzot ar neattaisnojamu tautas dzīvā spēka izšķiešanu svešas varas interesēs, dažu komandējošo virsnieku ambīciju iespaidā (skat. U. Neiburgs „1944. gada 16. marts un tā atspoguļojums vēstures literatūrā” // „Karojošā piemiņa. 16. marts un 9. maijs”; R., „Zinātne”, 2011; 79.–87. lpp.).
Pagājušonedēļ manu trīspadsmitgadīgo dēlu piemeklēja gripas vīruss, un tas diezgan būtiski ietekmēja televīzijas repertuāra izvēli – „Simpsoni”, „Dienvidparks”, „Klīvlendšovs”… Un visai organiski šajā programmā iekļāvās arī trešdienas vakara „Bez cenzūras” (TV5), kurā Mamikina k-ga viesis bija Krievijas NVS valstu institūta Baltijas nodaļas vadītājs Mihails Aleksandrovs.
Kad pirms pāris nedēļām bijusī valsts kontroliere Inguna Sudraba LNT raidījumā „900 sekundes” diezgan neierastā veidā uzrunāja sabiedrību, lūdzot padomu tālākās politiskās (vai nepolitiskās) karjeras izvēlē, tīmeklis reaģēja ar dažu labu personiski tēmētu komentāru. Sākot ar frivolitātēm („Inguna, Tu man patīc – precēsimies!”), beidzot ar politisku sarkasmu („Varbūt palūgs arī pa piecītim samest?”). Un arī mani, jāatzīstas, velns un Šekspīrs rausta aiz mēles teikt: „Ej klosterī, Ofēlij!” Drīz pēc tam tās pašas „900 sekundes” (sadarbībā ar aģentūru TNS) veica aptauju, kuras rezultāti tikai vēl spilgtāk akcentēja jau pašā Sudrabas kundzes vaicājumā ietvertos paradoksus.
Svarīgākais šobrīd
1.
2.
3.
4.
5.
6.
7.
8.
9.
10.
