Ko Sudrabas kundzei iesaka „ekonomiski aktīvie iedzīvotāji”? Visvairāk (apmēram trešdaļa) esot to, kuri redzētu viņu pretendējam uz kādu politisku amatu – „prezidenta, premjera un tamlīdzīgiem”. Šķiet, tieši tas, ko viņa varētu vēlēties dzirdēt! Taču tās pašas aptaujas dati liecina, ka visai mazs ir to skaits, kuri proponē iesaistīties partiju darbībā: tikai 6% ieteiktu viņai veidot savu partiju, un tikai 4% – iekļauties kādā no esošajiem politiskajiem spēkiem. Toties veseli 10% ir to, kuri iesaka darboties politikā kā bezpartejiskai personai. Bet, kā zināms, Latvijas Republikas politiskā sistēma īsti neparedz iespēju sevi tajā īstenot, paliekot ārpus partiju darbības; katrā ziņā „premjera un tamlīdzīgos” amatos jau nu diezgan noteikti nē. Ir, protams, bezpartejiskā premjera Šķēles precedents, taču tas bija izņēmums, kas tikai apliecina likumsakarību, – kļūt par bezpartejisku politiķi var, bet tāds palikt – nevar. Sliecos domāt, ka lielum lielais vairums no minētās trešdaļas respondentu domājuši nevis „premjera un…”, bet gan tieši valsts prezidenta amatu. Jā, šajā amatā atjaunotajā Latvijas Republikā nonākušas tikai personas ar visai nenoteiktu vai marginālu partejisko piesaisti, bet – un tas šai gadījumā ir izšķirošs apstāklis – arī ar nelielu (G.Ulmanis, A.Bērziņš), marginālu (V.Vīķe-Freiberga) vai vispār nekādu (V.Zatlers) politisko pieredzi. Un šīs „politiskā naivuma” rotas, kas bija nosaukto prezidenta amata kandidātu galvenā vērtība par viņiem balsojušo tautas kalpu acīs, Ingunai Sudrabai trūkst.
Man grūti atcerēties citu gadījumu pēdējo desmitgažu vēsturē, kad savu iespējamo iesaistīšanos politikā būtu pieteicis kandidāts ar tik nopietnu pieredzes un autoritātes bagāžu. Valsts kontroliera amats neapšaubāmi ir ideālā pozīcija, lai analizētu varas sistēmu un saprastu tās funkcionēšanas, resp. disfunkcijas cēloņsakarības. Ingunas Sudrabas izteikumi pēdējo gadu laikā liecina, ka amatā pavadīto laiku viņa šai ziņā nav velti tērējusi. Un nu šī valsts lietas patiešām saprotošā dāma uzdod sabiedrībai jautājumu, uz kuru, visdrīzāk, prognozējami nevar saņemt drošu un loģisku atbildi! Vēl vairāk – jau pieminētajā sarunā viņa arī pati bildusi, ka neredzot sevi nevienā no pastāvošajiem politiskajiem spēkiem, bet neesot droša, ka pareizais ceļš ir jauna politiska spēka dibināšana. Kas tad atliek? Tautas Fronte Nr.2? Atmoda Nr. 4? Satversmes reformas projekts Nr., ja nemaldos, 5?
Citiem vārdiem – es neesmu gatavs noticēt, ka Inguna Sudraba, uzdodot sabiedrībai jautājumu „Ko darīt?”, visā nopietnībā sagaida pārliecinošu atbildi.
Drīzāk jau šis jautājums ir mēģinājums tikt galā ar emocionālām grūtībām, kas izriet no tās pašas visai pamatīgās izpratnes par Latvijas politisko vidi, tās klimatu un tikumiem. Lai nu kuram, bet Ingunai Sudrabai ir skaidrs, ka jebkura turpmāka politiskā darbība viņai nozīmē nolikt „savas vieglās dienas”. Ne vairs izteikt vērtējumu citiem, saņemot par to gandrīz nedalītas publikas ovācijas, bet gan pašai uzklausīt – nē, ne tikai vērtējumus – arī ķengas, ņirgas un izdomājumus. Tikpat daudz, cik līdz šim – aplausus; un vēl drusku vairāk. Tāds nu ir ordināra politiķa liktenis un, domājams, ne tikai Latvijā. Un, domāju, ka sabiedrības „atbilde”, kas ir tikai vaicātājas šaubu reprodukcija, nav Ingunai Sudrabai nekas negaidīts. Vai rast tajā uzmundrinājumu rīcībai, vai attaisnojumu lēmumam nerīkoties – tas ir un paliek viņas pašas ziņā.
