Laikā, kad Eiropas Savienība sastāvēja no samērā nedaudzām valstīm ar līdzīgu attīstības līmeni un vēsturisko pieredzi, tās funkcionēšanu pamatā nodrošināja dalībvalstu dialogs. Attiecīgi, ES Komisijai bija pakārtota loma, un tās vadītāju izvēlējās Eiropadome konsensa procesā. Taču 20. gadsimta 80. gados bija acīmredzami nobriedusi pārmaiņu nepieciešamība. Ekonomiskajai stagnācijai, ko Rietumeiropas valstis piedzīvoja 70. gados (t.s. eirosklerozei), nepārprotams pretlīdzeklis bija integrācijas padziļināšana. Savukārt demokratizācijas procesi, kas 70. gados aptvēra Eiropas dienvidus, bet 80. gadu otrajā pusē arī brūkošās padomju sistēmas valstis, padarīja iespējamu grandiozu paplašināšanās procesu.
Eiropas Savienība kļuva daudz sarežģītāka, daudz grūtāk pārraugāma un vadāma, un neizbēgami pieauga tās centralizējošo institūciju loma.
Līdzās Eiropadomei kā nozīmīgāki varas funkciju īstenotāji izvirzījās Eiroparlaments un ES Komisija. Jau 1992. gada Māstrihtas līgumā bija noteikta Eiropadomes obligāta konsultēšanās ar Eiroparlamentu Komisijas prezidenta apstiprināšanā. Praksē šī konsultēšanās pārtapa Eiroparlamenta veto tiesībās, kas galu galā tika formalizētas 1997. gada Amsterdamas līgumā.
Portugālis Žuzē Manuels Barrozu (amatā 2004.–2014. gads) kļuva par pirmo ES Komisijas prezidentu, kura ievēlēšanā noteicošā loma bija viņa pārstāvētās Eiropas Tautas partijas (ETP) frakcijas atbalstam. Sava loma politiskā smagumcentra pārbīdei no Eiropadomes Eiroparlamenta virzienā bija tam, ka padome tobrīd, pēc lielākās paplašināšanās savienības vēsturē, piedzīvoja zināmas „augšanas grūtības”, respektīvi, atradās optimālo darbības modeļu meklējumos. Barrozu laikā parakstītais Eiropas Savienības līgums (Lisabonas līgums) definē Komisijas prezidenta amatā stāšanās procedūru šādi:
„Ņemot vērā Eiropas Parlamenta vēlēšanas, un pēc atbilstīgas apspriešanās, Eiropadome, pieņemot lēmumu ar kvalificētu balsu vairākumu, piedāvā Eiropas Parlamentam kandidātu Komisijas priekšsēdētāja amatam. Šo kandidātu Eiropas Parlaments ievēl ar savu locekļu balsu vairākumu.”
Tātad – runa ir par ievēlēšanu, nevis apstiprināšanu, kā tika definēts līdz tam. Šķiet tikai loģiski, ka, Barrozu termiņam prezidenta amatā noslēdzoties, konkurence par viņa amatu jau nepārprotami izvērtās starp Eiroparlamenta frakcijām. Jēdziena "Spitzenkandidat" parādīšanās apritē saistāma ar tābrīža Eiroparlamenta priekšsēdētāju vācieti Mārtinu Šulcu, kurš visaktīvāk virzīja šo ideju un kļuva par savas frakcijas – Sociālistu un demokrātu progresīvās alianses – „spices kandidātu”. Galu galā viņam gan nācās piekāpties ietekmīgākās Eiropas Tautas partijas frakcijas kandidātam Žanam Klodam Junkeram, toties ETP nelika šķēršļus Šulca palikšanai Eiroparlamenta prezidenta amatā.
Tas jau visnotaļ atgādina normālu „pēcvēlēšanu pasjansu”, respektīvi, portfeļu dalīšanu, kas visai labi pazīstama arī Latvijas vēlētājam.
Iespējams, šobrīd viss būtu citādi, ja Žans Klods Junkers atkārtoti kandidētu uz ES Komisijas prezidenta amatu, liekot svaru kausos savu un savu kolēģu piecu gadu veikumu. Taču Junkera kungs nolēmis otrreiz uz augsto amatu nekandidēt, līdz ar to aktualizējot jautājumu par varas mantinieku. Un arī debates par to, cik demokrātiska, attaisnota un galu galā atbilstoša ES likumu garam ir "Spitzenkandidat" izvirzīšanas sistēma. Kā zināms, „pēcvēlēšanu pasjanss” ir ne vien teju neizbēgama vairuma parlamentāro sistēmu sastāvdaļa, bet arī biežs frustrācijas avots vēlētājiem, kuriem tas pārāk atgādina veikalniecisku darbošanos. Un nav nekāds noslēpums, ka Eiroparlamenta mazākās frakcijas, izvirzot savus "Spitzenkandidaten", cer ne tik daudz uz Komisijas prezidenta posteni, cik uz kāda cita amata – Eiroparlamenta prezidenta vai Savienības augstā pārstāvja ārlietu jautājumos – ietirgošanu.
Eiropas Savienības politiskā procesa līdzība ar nacionālā līmeņa procesiem var šķist piedauzīga arī tāpēc, ka vedina uz domām par virzīšanos no valstu savienības uz savienotajām valstīm. Tāpēc šobrīd, uz Eiropas daudzo vēlēšanu gada sliekšņa, izskan gana daudz balsu, kas aicina atteikties no "Spitzenkandidat" izvirzīšanas, atgriežoties pie Lisabonas līguma burta: Eiropadome izvēlas amata cienīgu kandidātu, kuru Eiroparlaments tad akceptē vai noraida.
Gan vairāki valstu vadītāji, starp viņiem arī ietekmīgais Francijas prezidents Emanuels Makrons, gan Eiropadomes prezidents Donalds Tusks, paziņojuši, ka neuzskata frakciju izvirzītos "Spitzenkandidaten" par Eiropadomei saistošu izvēli. Vienota atbalsta "Spitzenkandidat" sistēmai nav arī Eiroparlamentā. Nepārprotami par ir ETP frakcija, kura kongresā novembrī Helsinkos oficiāli nominēja savu kandidātu – frakcijas priekšsēdētāju Eiroparlamentā, vācieti Manfrēdu Vēberu. Tikām salīdzinoši mazākās Eiropas liberāļu un demokrātu frakcijas vadītājs Gijs Verhofstads paziņojis, ka viņa frakcija neredz jēgu "Spitzenkandidat" sistēmai, kamēr Eiroparlamenta vēlēšanās nepiedalās pārnacionāli saraksti. Arī Sociālistu un demokrātu frakcija, kuras vadītājs savulaik bija "Spitzenkandidat" sistēmas iniciators, šoreiz ir svārstīga.
Kā liberāldemokrātu, tā sociāldemokrātu nostājas fonā saskatāmas kalkulācijas, ievērojot ne vien potenciālo abu spēku svaru nākamajā Eiroparlamentā, bet arī dalībvalstu valdībās, tātad – Eiropadomē.
Un, visdrīzāk, līdzīgs fons ir arī Eiropadomes līderu nostājai. Nav taču garantijas, ka līdzšinējie Eiroparlamenta „smagsvari” saglabās savu proporcionālo ietekmi arī pēc nākamā gada vēlēšanām. Tad "Spitzenkandidat" sistēmas bezierunu pieņemšana nozīmētu, ka Eiropadomei vismaz pirmajā piegājienā par nākamo Komisijas prezidentu jāizvirza kāds eiroskeptisks vai nacionālradikāls dīvainis.
