Fakti, pētījumi un vēsture
Fakts, kas padarījis 16. martu par latviešu trimdas sabiedrības lielai daļai desmitgadēm pieminamu un atjaunotajā Latvijas Republikā ik gadus pieminētu datumu, ir abu Latviešu leģiona divīziju piedalīšanās – pirmo reizi kara gaitā – kopīgā kaujas operācijā. Šai izvēlē nepārprotami izpaudusies vēlme akcentēt daudzu 2. pasaules kara cīņās iesaistīto latviešu domu par leģionu kā latviešu bruņotiem spēkiem, atjaunojamās Latvijas armijas aizmetni. Domu, kas, tūdaļ jāsaka, bija krasā pretrunā ar leģiona izveidotāju un augstāko komandētāju – nacistiskās Vācijas režīma mērķiem, interesēm un ideoloģiju. Lai ko arī nedomāja latviešu leģiona karavīri un virsnieki, nākas atzīt – objektīvi Latviešu leģions no savas pastāvēšanas pirmās līdz pēdējai dienai darbojās saskaņā ar Lielvācijas un nacistiskā režīma militārajām un politiskajām nostādnēm, kurās nebija vietas nedz Latvijas valstiskumam, nedz latviešu nācijai vispār. Taču tieši šiem – Latvijas valstiskuma un latviešu nācijas pašnoteikšanās – principiem jābūt uzmanības centrā, formulējot attieksmi pret Latviešu leģiona pieminēšanu vispār un 16. martu konkrēti.
Nacistiskā Vācija bija staļinisma līdzvērtīgs un nepieciešams partneris, noslēdzot Molotova – Ribentropa paktu un kopīgiem spēkiem iznīcinot vairāku Austrumeiropas valstu – tai skaitā Latvijas – neatkarību. Un šī pakta garam Lielvācija palika uzticīga arī tad, kad uzsāka karadarbību pret savu līdz tam sabiedroto PSRS. Nacistu vara nekad neuzlūkoja Baltijas valstis kā okupētas neatkarīgas valstis, bet gan tikai un vienīgi kā okupētu padomju teritoriju. Latvijai tika atņemts pat tas kastrētais valstiskums, kuru tai bija atstājis staļinisms padomju savienotās republikas formā. Tā sauktā Latviešu zemes pašpārvalde, kuru nacistu okupācijas vara izveidoja Austrumzemes reihskomisariāta Latvijas ģenerālapgabalā, nebija autonomas teritorijas pārvaldes struktūra, bet gan tikai okupācijas varas instruments latviešu kā tautības „lietu kārtošanai”. Īsti noderīgs šis instruments izrādījās tad, kad Lielvācijai sāka akūti pietrūkt „lielgabalu gaļas” un latviešu pašpārvaldes līdzdalība palīdzēja nomaskēt klajo starptautisko tiesību pārkāpumu, kāds bija leģiona formēšana obligātā iesaukuma ceļā. Gribu uzsvērt – attieksmē pret Latviju tas nav kāds abstrakts starptautisko tiesību, bet gan tieši Latvijas valsts suverenitātes un tās pilsoņu tiesību pārkāpums. Precīzi pašpārvaldes direktoru rīcību šai situācijā raksturo grāmatas „Latvija Otrajā pasaules karā” (turpmāk šeit – LOPK; „Jumava”, 2008) autori: „gandrīz pilnīgs politiskās pašcieņas trūkums un pazemīga piekāpšanās vāciešu diktātam (..), liela politiska neapdomība un grūti izskaidrojama tuvredzība” (357. lpp.). Un visai divdomīgs savukārt ir šai pašā grāmatā paustais viedoklis, ka „Vācija bija situācijas noteikts, uzspiests un arī vienīgais reālais sabiedrotais latviešiem.” (360. lpp.) Manuprāt, jēdziena „sabiedrotais” piesaukšana, raksturojot latviešu nācijas un nacistu okupācijas varas attiecības, ir nevietā. Sabiedroto statuss nu nekādi nesader ar brutālu piespiešanu, kam piejaukts nedaudz miglainu solījumu. Lietas būtību nemaina arī tas, ka lielu „pārliecināšanas darba” daļu bija paveicis staļiniskais režīms – ja ne Latvijas neatkarības iznīcināšana un staļinisma represijas pret Latvijas tautu 1940.–1941. gadā, piespiedu mobilizāciju Latvijā tā arī neizdotos organizēt (kā tas neizdevās Lietuvā, kura taču arī bija 1940. gadā PSRS okupēta un anektēta, taču pirms tam bija piedzīvojusi arī Vācijas veikto Klaipēdas apgabala aneksiju 1939. gadā, tāpēc spilgtāk izjuta abus totalitāros režīmus kā savas neatkarības ienaidniekus).
Mūsdienās ir diezgan pētījumu, kas atklāj nacistu tālejošos plānus Latvijā. Tiesa, kara apstākļos šie plāni netika pat tā īsti skaidri formulēti un, katrā ziņā, netika atklāti plašai Latvijas sabiedrībai, tomēr savā ievirzē bija diezgan nepārprotami: Latvijai bija pamazām jāpārtop vācu apdzīvotā teritorijā. Radikālākajā t.s. „Austrumu ģenerālplāna” versijā daļa latviešu (apm. 50%), kas tiktu atzīti par ģermanizācijai derīgiem, drīkstētu palikt šeit un pārvācoties, pārējie būtu pārvietojami uz bijušajām Krievijas teritorijām austrumos. Līdz ar stāvokļa pasliktināšanos frontē hitleriešu nostāja kļuva arvien pielaidīgāka, un ap 1943. gadu jau izskanēja izteikumi par iespējamu latviešu kultūras autonomiju pēc kara beigām. Taču jebkādām ilūzijām par to, ka Trešais reihs varētu pieļaut Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanu, nebija nekāda pamata līdz pat kara pēdējiem mēnešiem. Spilgta ilustrācija tam bija ģenerāļa Jāņa Kureļa un viņa komandētās atsevišķās vienības liktenis. Karam tuvojoties noslēgumam un Vācijas sakāvei kļūstot neapšaubāmai, ap ģenerāļa Kureļa vienību koncentrējās tie latvieši, kuri nevēlējās upurēt dzīvības, lai paildzinātu „Tūkstošgadu reiha” agoniju. Viņi cerēja pēc „Kurzemes cietokšņa” krišanas vai nu izvērst te partizānu karu pret padomju varu, vai vismaz kā organizēta vienība evakuēties uz neitrālo Zviedriju (tika iedibināti sakari ar Zviedrijas izlūkdienestu). Vācu varai Kurzemē šāda „pašdarbība” nebija pa prātam, un 1944. gada novembrī ģenerāli Kureli un viņa štāba virsniekus arestēja, lielāko daļu vienības atbruņoja, astoņus virsniekus nošāva, vairākus simtus kureliešu nosūtīja uz vācu koncentrācijas nometnēm. Apmēram 500 vīru lielais leitnanta Roberta Rubeņa bataljons vairākas nedēļas pretojās vāciešiem Abavas mežos, līdz tika izklīdināts; leitnants Rubenis krita. Manuprāt, daudz piemērotāks leģionāru kā nacionāli pārliecinātu cīnītāju pieminēšanai būtu kāds no Rubeņa bataljona kauju datumiem novembrī vai decembrī. Taču latviešu trimdas sabiedrībā, kur tika veidota 16. marta tradīcija, toni, acīmredzot, noteica nevis ģenerālis Kurelis, bet grupenfīrers Bangerskis, oberfīrers Silgailis un citi, kuri palika uzticīgi Lielvācijas fīreram dotajam zvērestam līdz bēdīgām beigām.
Vēl viens temats, no kura arī nevar izvairīties leģiona kontekstā, ir holokausts – smagākais nacistu pastrādātais noziegums pret Latvijas tautu un, iespējams, briesmīgākais nevainīgu, neaizsargātu cilvēku slaktiņš Latvijas vēsturē. Šajā gadījumā gribu uzsvērt, ka tas ir ne tikai baiss noziegums pret cilvēci, bet arī noziegums pret Latvijas valsti. Nacistu ar rasistiskiem motīviem noslepkavotie – vairāk nekā 70,000 ebreju un apm. 2000 čigānu (LOPK, 268.–274. lpp.) – bija Latvijas Republikas pilsoņi, Satversmes 2. pantā piesauktās Latvijas tautas neatņemama daļa. No vienas puses, ir pilnīgi skaidrs, ka ne leģionam kā militāram formējumam, ne lielum lielajam vairākumam no leģionā dienējušajiem nav nekāda tieša sakara ar šiem noziegumiem. Tomēr pakāpeniski leģionā ieplūda arī tās vienības, kuras bija piedalījušās gan holokaustā, gan asiņainajās akcijās pret padomju partizānu atbalstītājiem Baltkrievijā un Krievijā; tai skaitā bēdīgi slavenā „Arāja komanda”. Šo kara noziedznieku atrašanās leģiona rindās, protams, nav iemesls piebalsot tiem, kas visus leģionārus dēvē par slepkavām un kara noziedzniekiem, taču jārēķinās, ka taisnoties un skaidrot pretējo nāksies vienmēr. Un ja šī skaidrošana vairāk attiecas uz latviešu sabiedrībai nepiederīgiem, tad pašiem sev mums tomēr ir svarīgi atbildēt uz jautājumu – kāpēc tik daudziem Latvijas pilsoņiem toreiz šķita pieņemami un pat vēlami kalpot režīmam, kurš šausminošā veidā iznīcinājis vairāk nekā 70,000 viņu līdzpilsoņu bez vecuma un dzimuma izšķirības?
Domāju, visi iepriekš pieminētie apstākļi ļauj saprast, kāpēc uzlūkot Latviešu leģiona darbību nacistiskās Vācijas bruņoto spēku sastāvā kā cīņu par Latvijas neatkarību nozīmē ignorēt vairākus Latvijas valstiskumam būtiski svarīgus principus. Un, protams, tas mūs bīstami pietuvina robežai, aiz kuras sākas nacisma attaisnošana, un pret šo robežu – un pilnīgi pamatoti! – Eiropas sabiedrība vienmēr izturēsies ar vislielāko jūtību. (Aktuāls piemērs ir grieķu futbolista Giorgiosa Katida (Giorgios Katidis) liktenis – diskvalificēts uz mūžu tikai par – iespējams, pat ne īsti apzināti – hitleriešu sveicienā paceltu roku: http://www.cbsnews.com/8301-202_162-57574753/greek-soccer-player-gets-life-ban-for-nazi-salute/.) Savukārt Saeimas 14. marta lēmums, noraidot ieceri noteikt 16. martu kā oficiāli atzīmējamu atceres dienu, ir pareizs un Latvijas valstiskuma principiem atbilstošs.
Sen jau varēja sakārtot likumdošanu
Tomēr, šī nav vieta, kur likt punktu. Leģiona tapšanu un leģionāru likteņus noteica ne tikai Lielvācijas intereses un mērķi, bet arī latviešu nācijas centieni, un ja pirmajā aspektā mums jāredz Latvijas valstiskuma un latviešu nācijas pašnoteikšanās tiesību noliegums, tad otrajā – šo pašu vērtību apliecinājums. Gandrīz ikviens, kas vairāk vai mazāk brīvprātīgi, vairāk vai mazāk piespiests – un konkrētie vēsturiskie apstākļi padara visas robežas starp brīvprātīgumu un piespiedu dalību ļoti relatīvas – piedalījās leģiona veidošanā vai nonāca tā cīnītāju rindās, loloja domu par Latvijas valsts atjaunošanu. Šī doma varēja iegūt dažādu ilūziju veidolu: ka pēc kara no uzvarējušās Lielvācijas izdosies izkaulēt Latvijai satelītvalsts vai autonomijas statusu; ka Vācija uzvarēs PSRS austrumos, bet zaudēs karu rietumvalstīm, kuras atjaunos pirmskara kārtību Austrumeiropā; ka staļiniskā Padomju Savienība kara rezultātā izrādīsies tik novājināta, ka nevarēs paturēt savā varā Baltiju, vai ka pēc Vācijas sakāves izcelsies karš starp PSRS un Rietumu sabiedrotajiem. Brīvās Latvijas ideja bija tā, kas lika (un liek joprojām) uztvert kā primāro ļaunumu brīvību tieši iznīcinājušo spēku – Padomju Savienību. Neatkarības atdošana bez cīņas 1940. gadā daudziem bija morāla trauma, kuru kompensēt varēja tikai metoties cīņā pret šīs brīvības laupītājiem, neizvērtējot, par kādām interesēm nākas cīnīties.
Ir neapšaubāmi, ka „Tēvzemei un brīvībai” bija lielum lielā vairākuma Latviešu leģiona cīnītāju kredo, un to šodien dzīvie leģiona veterāni arī apliecina 16. martā pie Brīvības pieminekļa. Tāpēc viņu atrašanās tur šai datumā ir pamatota un pareiza, un sabiedrības pienākums ir pareizi novērtēt viņu vēlmi un vajadzību tur būt un aizstāvēt viņus pret tiem, kuri mēģina piekārt šim notikumam nacisma slavināšanas birku.
Bet kā būs tad, kad bijušo leģionāru – lai Dievs dod viņiem veselību un ilgu mūžu! – vairs nebūs mūsu vidū? Vai tad ikgadējais 16. marta gājiens pie Brīvības pieminekļa vairs saglabās savu jēgu un nozīmi? Nedomāju vis. Jau tagad leģiona veterāni 16. marta notikumu atspoguļojumā medijos atstumti otrajā, ja ne trešajā plānā. Avanscēnā ir gados krietni jaunāku ļaužu puiciska grūstīšanās – deputāta imunitāti augstu vicinot –, kas tagad turpinās Saeimā, pieprasot iekšlietu ministra demisiju. Man, domājams, ne mazāk kā Raivim Dzintaram derdzas „antifašistu” izdarības, izliekot holokausta upuru ciešanas apskatei savā politiskajā „brīvdabas tirdziņā”, turklāt miksējot tās ar Sarkanarmijas maršiem – tā režīma audioikonām, kurš ir līdzvainīgs 2. pasaules kara izraisīšanā, kas savukārt radīja nepieciešamos apstākļus holokausta noziegumiem Austrumeiropā. Bet kas traucējis VL–TB/LNNK (vispār jau – arī kurai katrai citai partijai) jau sen izstrādāt precizējumus normatīvajos aktos, nepieļaujot divu idejiski pretrunīgu pasākumu norisi vienā un tajā pašā vietā un laikā? „The show must go on”?
Saprast procesa traģiskumu vai vērot kņadu pie pieminekļa
Latviešu leģiona problemātikā grūti atšķetināmā mezglā savijušies pretrunīgi motīvi: kolaboracionisms un patriotisms, konformisms un ideālisms, postīgas ilūzijas un naivas cerības, nenobriedusi valstiskuma apziņa un nenoslāpējama tēvzemes mīlestība. Jāatzīstas, arī manā paša vērtējumā laika gaitā centrā izvirzījies viens vai otrs motīvs – hronoloģiski (kādu piecu gadu periodā) apmēram tādā secībā, kādā tie aplūkoti šajā rakstā. Šobrīd, domājot par šīm Latvijas vēstures lappusēm, mani visvairāk nodarbina situācijas traģisms. Ne tai nozīmē, kā to parasti izprotam sarunās vai preses ziņās – kā upuru un zaudējumu smagumu, bet tajā, kā šis jēdziens jau kopš antīkās senatnes izprasts, runājot par pasaules dramaturģijas šedevriem. Traģisks varonis uzsāk cīņu, kurā nav izredžu uzvarēt. Viņa zaudējums ir neizbēgams un likumsakarīgs, tas izriet no nostāšanās pret būtisku lietu kārtību, taču arī lēmums cīnīties ir neizbēgams – to diktē viņa rakstura kvalitātes. Traģēdijas neraksta par pareizākajiem lēmumiem un optimāliem risinājumiem – tās raksta par liktenīgām un pazudinošām izvēlēm, par nevainīgiem upuriem, kurus šīs izvēles neizbēgami rada, un par to, ka citādi tomēr nevar. Traģēdijas varonim nepienākas nekādas atlaides – savas atbildības kausu viņš izdzer līdz rūgtām mielēm, un nepavisam viņam „nespīd” ētiski infantilais „Uzvarētājus netiesā!” Bet tikai tā, viņa liktenim līdzi dzīvojot, skatītājs vai lasītājs var visgrodāk izprast pats sevi.
Tā, manuprāt, arī ir vienīgā pareizā pieeja Latviešu leģiona problemātikai – saprast procesa traģismu. Pieeja, kas ļautu mums saprast ko vairāk par savas nācijas un valsts likteni. Saprast kļūdu lieluma un centienu lieluma saistību un būtiski atbildēt uz jautājumu – kāpēc tā bija jānotiek? Tam neko nelīdz kalendāra saukļu izkliegšana („Viņi ir mūsu varoņi!” u.tml.) – tas prasa iedziļināšanos konkrēto likteņu peripetijās un individuālo izvēļu paradoksos; dalīties ar leģionāriem pirmām kārtām nevis viņu varonībā un varēšanā, bet viņu šaubās, bailēs, izmisumā, bezpalīdzībā, maldos, viņu nelaimē. Diendienā vākt liecības, izzināt faktus, rakstīt izsmeļošu un objektīvu zinātnisko un spilgtu daiļliteratūru. Daudz kas, protams, tiek darīts. Zinu, ka Kara muzejs jau vairākus gadus veido 2. pasaules karā karojušo datu bāzi – gribētos cerēt, ka šis darbs reiz varētu rezultēties līdzīgā fundamentālā izdevumā, kāds ir Latvijas Valsts arhīva sagatavotie trīs sējumi „Aizvestie” (Latvijas Valsts arhīvs / „Norden”, 2007) – deportēto saraksti ar vispusīgu analīzi un komentāriem. Ļoti nozīmīgs ir Latvijas Universitātes sociālās atmiņas pētnieku darbs. Uzskaitījumu varētu turpināt. Tomēr Latvijā par šo tematu joprojām nav tapis nekas literārā spēka ziņā līdzvērtīgs Pēra Ulova Enkvista „Leģionāriem” (pilnmetrāžas aktierkino laikam gan vispār labāk nepieminēt, sevišķi atceroties „Rīgas sargus”). Un lielai daļai sabiedrības pamanāmāka un, baidos, arī interesantāka joprojām ir ikgadējā kņada līdzās piemineklim.
