„Tas ir mūsu ziņā – jūsu ziņā – iezīmēt ceļu, kas nodrošinās mums nākotni; to nākotni, par kuru vēlos runāt šodien. Ceļu, kurā atjaunot suverēnu, vienotu un demokrātisku Eiropu. Tad lai mums kopā ir drosme radīt šo ceļu! Kā allaž, kad esmu stājies franču tautas priekšā, šodien es vēlos teikt ar stingru pārliecību: šodienas Eiropa ir pārāk vāja, pārāk lēna, pārāk neefektīva, taču tikai Eiropa var mums dod rīcībspēju pasaulē, sastopoties ar šodienas lielajiem izaicinājumiem. Tikai Eiropa var, sakot īsi, garantēt patiesu suverenitāti vai mūsu spēju pastāvēt šodienas pasaulē, aizstāvot mūsu vērtības un intereses. Kāpēc? Tāpēc, ka tas, kas rada un veido mūsu identitātes pamatu, šis vērtību līdzsvars, šīs attiecības ar brīvību, cilvēktiesībām un taisnīgumu nav atrodamas nekur citur uz šīs planētas. Šī stingrā izvēle par labu tirgus ekonomikai, bet arī sociālajam taisnīgumam. Mēs nevaram akli paļauties, ka tas, ko pārstāv Eiropa, pastāvēs Atlantijas okeāna viņā krastā vai Āzijas robežzonās. Tā ir mūsu atbildība aizstāvēt un veidot to globalizācijas kontekstā.”
Tā runāja Francijas prezidents Emanuels Makrons 2017. gada 26. septembrī, uzstājoties Sorbonas universitātē. Nepilnu pusgadu iepriekš viņam bija izdevies pārsteigt Eiropu un pasauli, uzvarot nacionālajās vēlēšanās ar programmu, kas tālu pārsniedza nacionālo problemātiku un pretendēja veidot jaunu ES dienaskārtību.
Eiropai Makrona vīzijā jākļūst integrētākai, dinamiskākai, ambiciozākai globālajā spēku saspēlē. Sorbonas runa iezīmēja galvenos viņa vīzijas tuvināšanas virzienus: ciešāku integrāciju aizsardzības, migrācijas un finanšu politikā, sevišķi jau eirozonā. Makrons ir pārliecināts „Eiropas armijas” – ciešākas un stratēģiski no NATO autonomas ES aizsardzības integrācijas – aizstāvis. Migrācijas jomā tā būtu vienota Eiropas Patvēruma biroja izveide un kopīgo robežapsardzības spēku "Frontex" straujāka attīstība, kā arī līdzšinējās un 2015. gada bēgļu krīzes iedragātās Šengenas sistēmas rekonstrukcija. Eirozonai, viņa redzējumā, jākļūst par fiskālu savienību ar vienotu budžeta kontroli (ko īstenotu zonas finanšu ministrs), kopēju banku stabilitātes depozītu sistēmu un Eirozonas stabilizācijas mehānisma attīstību par Starptautiskā Valūtas fonda Eirozonas analogu.
2018. gada pirmajā pusgadā jaunā franču līdera idejas bija ES politisko diskusiju degpunktā. Makrons atrada sabiedroto, kaut diezgan piesardzīgu, Vācijas kancleres Angelas Merkeles personā. No otras puses, iezīmējās arī rezervēti noskaņoto grupa.
Tā 5. martā tika publiskota astoņu ES dalībvalstu – Nīderlandes, Zviedrijas, Īrijas, Dānijas, Somijas, Lietuvas, Latvijas un Igaunijas – finanšu ministru kopīgā vēstule ar galveno vēstījumu: principā mēs esam par „Eirozonas Valūtas fondu” un vienotas banku uzraudzības sistēmas padziļināšanu, BET lēmumu pieņemšanai šais jautājumos jāpaliek nacionālo valdību kompetencē (resp., nekādu „Eirozonas finanšu ministru”).
Dienu iepriekš notikušās vēlēšanas Itālijā noveda pie varas valdību, kura, atšķirībā no iepriekšējās, arī diezin vai uzlūkojama par Makrona potenciālu sabiedroto. Bija paredzēts, ka Emanuela Makrona ideju konvertācija konkrētos politiskos risinājumos kļūs par galveno tēmu ES Padomes samitā 29. jūnijā, taču – ak, vai! – ap migrācijas politikas jautājumiem centrētā iekšpolitiskā krīze Vācijā strauji pavērsa samita dienaskārtību šīs aktualitātes virzienā. Tas faktiski iezīmēja „Makrona Eiropas” likteni aizejošā gada otrajā pusē – tā izrādījusies savienības dalībvalstu iekšējo un savstarpējo problēmu atbīdīta otrajā plānā.
Lielbritānijas iekšpolitiskā jezga pārvērtusi "Brexit" par ieilgušu pokera maču ar krievu ruletes elementiem, Vācija slīgst pašrefleksijā, sagaidot Merkeles ēras galu, Spānija joprojām pamatā aizņemta ar Katalonijas secesionisma problēmu, Polija, Ungārija un Itālija katra savā veidā mēģina pierādīt, ka „Brisele mūs nemācīs”, nu un jau piesauktais „ziemeļu astotnieks” paliek pie savas „lēnām pār tiltu” pozīcijas. Kā, rezumējot virzību pa Makrona iezīmēto „trasi” gada laikā kopš Sorbonas runas, oktobrī secināja Londonā un Briselē bāzētā domnīca „Centrs Eiropas reformām” ("Centre for European Reforms"): „ES ir spērusi dažus soļus aizsardzības politikas integrācijā, parāpusies uz priekšu Eirozonas reformās un nav izkustējusies Šengenas režīma rekonstruēšanā.” Pie tam aizrautīgā Eiropas atjaunotāja Makrona reformista gars paša valstī nupat atdūries pret visai agresīvu opozīciju.
Tomēr, lai kāds arī neizrādītos Emanuela Makrona un viņa Eiropas vīzijas liktenis tuvākajos mēnešos (viskonkrētāk – nākamā gada maija Eiropas Parlamenta vēlēšanās), agri vai vēlu uz viņa uzstādītajiem jautājumiem būs jāmeklē kopēja atbilde, ciktāl to pamatā ir saasināta šodienas globālās realitātes apziņa. Ir nepārprotami, ka tikai kā vienots veselums ES valstis var spēlēt kaut cik nozīmīgu lomu planētas ekoloģijas un kolektīvās drošības jautājumu risināšanā.
Pat lielākās savienības valstis pašas par sevi nav līdzvērtīgi dialoga partneri ne vien Savienotajām Valstīm un Ķīnai, bet arī globalizētajām finanšu un datu aprites struktūrām.
Tikai ES kā veselums var konkurēt, jau atkal, ar ASV un Ķīnu par līderpozīcijām digitālo un militāro tehnoloģiju attīstībā, bremzēt Krievijas militārpolitisko avantūrismu, uzlabot situāciju Eiropai tuvākajās konfliktu un nestabilitātes zonās. Un, lai to saprastu, nebūt nav jābūt Makronam.
