Eduards Liniņš: Krievijas impērijas atgriešanās

Kopš 2018. gada marta Latvijas Radio 1 ēterā skan „Divas puslodes” – iknedēļas pasaules politikas procesu analīzei veltīts raidījums. Noslēdzot pirmo nepilno darbības gadu, viens no raidījuma veidotājiem, komentētājs Eduards Liniņš piedāvā savas „Eiropas marginālijas” – piezīmes „uz lappušu malām” par nozīmīgākajām Eiropas Savienības (ES) aktualitātēm aizvadāmajā gadā. Par tematisko orientieri kalpojusi raidījumu virkne, kas gada laikā tapusi sadarbībā ar Eiropas Parlamenta Informācijas biroju Latvijā.

Krievija ir atgriezusies. Atgriezusies tajā cilvēktiesību un pilsonisko brīvību ignorētāju klubiņā, kuram tās starptautiski tiesiskā priekšgājēja Padomju Savienība piederēja faktiski līdz savas pastāvēšanas beigām 1991. gadā. To apliecina 2018. gada Andreja Saharova balvas piešķīrums kopš 2014. gada maija Krievijā ieslodzītajam Ukrainas kinorežisoram un literātam Oļegam Sencovam.

Ikgadējo Andreja Saharova balvu par domas brīvību Eiropas Parlaments piešķir kopš 1988. gada, tātad šogad jau 30. reizi. Balvas vārda devējs akadēmiķis Andrejs Saharovs bija viena no spilgtākajām personībām padomju disidentisma vēsturē. Viņš bija viens no izcilākajiem sava laika kodolfiziķiem teorētiķiem, kura talantu PSRS izmantoja, citstarp radot savu ūdeņraža bumbu. Taču 20. gs. 60. gados Saharovs no padomju režīmam lojāla pilsoņa pakāpeniski pārtapa tā asā kritiķī un demokrātisku pārmaiņu prasītājā. Savas zinātnieka atbildības apzināšanās vispirms lika viņam kļūt par atbruņošanās iniciatoru, un lielā mērā viņa pūliņu rezultāts bija līgums par kodolizmēģinājumu aizliegšanu atmosfērā, kosmosā un zem ūdens, kuru PSRS, ASV un Lielbritānija parakstīja 1963. gadā.

Tālākā uzskatu ģenēze noveda izcilo zinātnieku pie izpratnes, ka globālās pretstāves būtiskais iemesls ir padomju režīma nehumānais, indivīda domu un rīcību ierobežojošais raksturs. Kopš 60. gadu beigām Saharovs bija biežs viesis prāvās, kurās padomju varas iestādes tiesāja savus idejiskos pretiniekus. Vairākkārt viņš vērsās pie padomju vadības ar atklātām vēstulēm, aicinot amnestēt Staļina represiju upurus – kā atsevišķus indivīdus, tā atjaunot tiesības veselām represētajām tautām, nepieļaut staļinisma reabilitēšanu, ieviest Padomju Savienībā preses brīvību, ļaut padomju pilsoņiem brīvi izbraukt no valsts, mainīt agresīvo padomju ārpolitikas kursu, atcelt nāvessodu utt. Savus uzskatus viņš, izmantojot sakarus starptautiskajā zinātnieku vidē, darīja zināmus arī ārpus PSRS robežām. Tas viņam sagādāja 1975. gada Nobela Miera prēmiju, savukārt dzimtenē – profesionālās darbības ierobežojumus, gānīšanas kampaņas presē un regulāru saskari ar Valsts drošības komiteju (VDK). Vidusmēra disidentam līdzīga darbība daudz ātrāk būtu beigusies ar ieslodzīšanu cietumā, taču pret Saharovu pat padomju totalitārisms izturējās saudzīgāk. Varas pacietības vadzis lūza, kad akadēmiķis sāka kritizēt padomju iebrukumu Afganistānā 1979. gadā.

Nākamā gada janvārī viņu izsūtīja uz Gorkiju (tag. Ņižņijnovgorodu), kur nometināja VDK uzraudzībā. Izsūtījums ilga līdz 1986. gada decembrim, un tā laikā Andrejs Saharovs vairākkārt uzsāka badastreikus, lai aizstāvētu savu sievu Jeļenu Boneri, kuru padomju iestādes uz laiku arestēja, bet vēlāk liedza viņai izbraukt ārstēties uz ASV. 1985. gadā Eiropas Parlaments pieņēma lēmumu nodibināt Saharova vārdā nosaukto balvu. Līdz pirmajai piešķiršanai gan pagāja vēl trīs gadi, un līdz tam Padomju Savienībā bija sākušās radikālas pārmaiņas, Saharovs bija atbrīvots no izsūtījuma un pilnīgi reabilitēts.

Pirmie Andreja Saharova balvas laureāti bija divi – tobrīd vēl apcietinājumā esošais Dienvidāfrikas melnādaino tiesību aktīvists Nelsons Mandela un – pēc nāves – 1986. gadā padomju cietumā mirušais disidents Anatolijs Marčenko. Balvas sākotnējā ievirze ir nepārprotama – tā paredzēta primāri kā atzinība cīnītājiem, kuri savas pārliecības vārdā nebaidās mest izaicinājumu dominējošai varai (vēlāk gan kā nozīmīgi aspekti iezīmējās arī cīņa par mieru, toleranci, pret radikālismu un terorismu). Valsts karodziņš attiecīgajās tabulās līdzās laureāta vārdam ir, protams, lepnuma avots īstiem savas nācijas patriotiem, taču valdošajam režīmam un dažādiem konjunktūristiem un urapatriotiem mēdz būt kā dadzis acī. Pārskatot šos sarakstus, redzams, ka visvairāk tajos ir islāma pasaules valstu pārstāvji, 90. gados vairākkārt tā piešķirta saistībā ar norisēm bijušajā Dienvidslāvijā, vairākkārt to saņēmuši Kubas un Baltkrievijas pilsoņi. Krievija šais sarakstos pirmoreiz parādījās 2009. gadā, kad to saņēma cilvēktiesību un vēstures izpētes apvienība „Memoriāls”. Tas bija pirmais signāls par bažām par cilvēktiesību situāciju prezidenta valstī, kuras galva tobrīd de iure bija Dmitrijs Medvedevs, bet de facto Vladimirs Putins. Šī gada piešķīrums jau liecina par nepārprotamu tendenci, un – zīmīgi – saistīts vienlīdz ar tiesiskuma stāvokli Krievijas Federācijā un tās agresiju pret kaimiņvalsti Ukrainu.

2019. gada Andreja Saharova balvas laureātu Oļegu Sencovu Krievijas specdienesti arestēja 2014. gada 10. maijā okupētajā Krimā. Krima ir Sencova dzimtene, tur tobrīd dzīvoja viņa ģimene, taču, būdams Ukrainas pilsonis un patriots, viņš neslēpa savu attieksmi pret Krievijas agresiju. Krimas aneksijas neatzīšana kā tāda Krievijā var draudēt ar kriminālvajāšanu, taču Sencovam Maskava nolēma „piekārt” nopietnāku pantu – viņu apsūdzēja teroristiskas grupas izveidošanā un teroraktu plānošanā un īstenošanā, 2015. gada augustā piespriežot 20 gadus ieslodzījuma stingrā režīma kolonijā. Pats Oļegs Sencovs sevi neatzīst par Krievijas pilsoni, taču Krievijai tas nav arguments: dzimis Krimā, Krima tagad ir mūsu, tātad – mūsu pilsonis un iekšējā lieta. 2018. gada 14. maijā Oļegs Sencovs pieteica badastreiku, prasot atbrīvot 64 Krievijas cietumos esošos ukraiņu politieslodzītos. Badoties viņš turpināja 145 dienas un pārtrauca pēc tam, kad kļuva skaidrs, ka tiks likta lietā piespiedu barošana. Kā ekspresintervijā dienā pēc balvas piešķiršanas ceremonijas Eiropas Parlamentā teica Oļega Sencova pārstāve, viņa māsīca Nadežda Kaplāne, tuviniekiem ir nopietnas bažas, ka līdz piespiestā termiņa beigām Krievijas cietumā Oļegs neizdzīvos.

Tā nu šodienas Krievijas Federācija „godam” ieņēmusi to vietu pasaules nedemokrātisko režīmu kartē, kura reiz piederēja Padomju Savienībai. Eiropas Parlaments šai ziņā nepārprotami paudis savu viedokli. Jautājums gan ir, kā to uztver Krievijā – un ne vien vara, bet arī sabiedrība? Savulaik, kad ASV prezidents Ronalds Reigans nodēvēja PSRS par „ļaunuma impēriju”, viņš varēja būt puslīdz drošs, ka gan Kremlis, gan padomju pilsoņi pirmām kārtām uztvers šī apzīmējuma ētiski novērtējošo saturu, kas ietverts apzīmētājā „ļaunuma”. Baidos, ka šodien lielai, ja ne lielākajai daļai Krievijas sabiedrības nozīmīgākā daļa šai vārdkopā ir substantīvs „impērija”. Esam impērija! Laba, ļauna – tas nav galvenais. Galvenais, ka – impērija!

 

0 komentāri
Pievienot komentāru
Komentēt vari ar kādu no saviem sociālo mediju profiliem
Ārpus ētera
Ārpus ētera
Jaunākie
Interesanti