Šodien pamatā varu atkārtot to pašu, ko rakstīju tolaik: bēgļu krīzes ieceļotāju tūkstošu pielīdzināšana barbaru ciltīm, kuru ierašanās toreizējā Romas impērijā pirms pusotra gadu tūkstoša bija viens no šīs antīkās lielvalsts sabrukuma cēloņiem, no vēstures viedokļa nav adekvāta. Tālās pagātnes migrācijas viļņi, pazīstami kā Tautu staigāšana, sasniedza novājinātu, vairākus gadsimtus ilgu iekšēju krīžu un stagnācijas nomocītu impēriju. Ir pētnieki, kuri uzskata, ka atsevišķas impērijas daļas Tautu staigāšanas priekšvakarā sākušas atpalikt no kaimiņos esošajām barbaru zemēm ne vien iedzīvotāju skaita un dzīves kvalitātes, bet arī sociālās organizācijas un tehnoloģiskā progresa ziņā. Te nu mūsdienu Eiropa vismazāk atgādina norieta laikmeta Romas impēriju: tā joprojām ir viena no pārtikušākajām, labklājīgākajām, tehnoloģiski attīstītākajām, sociāli nodrošinātākajām zemeslodes daļām. Tāpat tā joprojām nav mazapdzīvota, lai gan dabiskais pieaugums, protams, atpaliek no vēlamā. Arī tīri militārā ziņā Eiropas spēja sevi aizstāvēt īpaši nerada šaubas – joprojām mūsu „leģioni” mēdz uzturēties ilgākās vai īsākās misijās „barbaru” zemēs, nevis otrādi.
Kopš bēgļu krīzes pagājušo nu jau trīs gadu pieredze liecina, ka ES visumā spējusi rast pretlīdzekļus konkrētajai problēmsituācijai. 2016. gada martā noslēgtā vienošanās ar Turciju pamatā ir apturējusi bēgļu straumi cauri Balkāniem. Neaizmirstot allaž atgādināt, ka neesam sajūsmā par cilvēktiesību situāciju prezidenta Redžepa Tajipa Erdogana stingru roku pārvaldītajā kaimiņvalstī, savienības politiķi tomēr turpina piešķirt Turcijai nolīgto atbalstu – nupat decembrī apstiprinātajā nākamā gada ES budžetā tas ir teju pusotrs miljards. Var piebilst, ka viena no šīs vienošanās autorēm ir Vācijas kanclere Angela Merkele, kuru tradicionāli mēdz iztēlot kā čaklāko Eiropas durvju vērēju migrantu straumei.
Sarežģītāk ir ar bēgļu plūsmu pāri Vidusjūrai, jo Āfrikā nav viena potenciāla partnera, kurš varētu nobremzēt šo kustību tik efektīvi, kā to paveicis Erdogans.
Tomēr starpvalstu vienošanās ir noslēgtas ar Sudānas un Nigēras valdībām, kā arī atsevišķiem Lībijas militārajiem grupējumiem, atkal jau īpaši neiedziļinoties šo partneru reputācijā cilvēktiesību un citu starptautisko normu ievērošanas ziņā.
Visbeidzot, finansējums par migrācijas, robežu un drošības kontroli atbildīgajām ES aģentūrām nākamajam gadam palielināts vairāk nekā divas reizes. Šīs taktikas rezultāti ir neapstrīdami. Kā aizejošā gada jūnijā lēsa laikraksts "The New York Times", pāri Egejas jūrai Grieķijā 2018. gadā nonāks ne vairāk kā 10% no 2016. gadā tur ieceļojušo skaita, savukārt no tiem ne vairāk kā 10% tiks tālāk cauri Balkāniem. Arī Itālijā pāri Vidusjūrai ieradušos daudzums kritīsies par aptuveni divām trešdaļām.
Kopumā ES nelegāli ieradušos skaits ir atgriezies līmenī, kāds tas bija pirms 2015. gada bēgļu krīzes.
Un tas, ievērojot, ka pasaulē pārrobežu bēgļu daudzums 2017. gadā pārsniedza 28 miljonus, kas ir augstākais rādītājs kopš Otrā pasaules kara beigām. Nav domājams, ka šogad situācija būs īpaši uzlabojusies. Kā sarunā ar mani šī gada maijā norādīja Eiropas Parlamenta deputāts no Lielbritānijas, Pilsonisko brīvību, tiesiskuma un iekšlietu komitejas priekšsēdētājs Klods Moreiss: „Patiesībā Eiropa ir tas planētas reģions, kas uzņem vismazāko bēgļu skaitu. Mēs joprojām atpaliekam no Savienotajām Valstīm – pat no Trampa Savienotajām Valstīm. Mēs ļoti atpaliekam no Kanādas, mēs atpaliekam no visām citām Rietumu pasaules daļām, tai skaitā arī no Austrālijas.”
Taču, kā šai pašā sarunā bilda deputāts Moreiss, satraukušies gan eiropieši šķiet vairāk par visiem citiem. Noskaņas, kuras savulaik lika premjerministram Ritem piesaukt Romas bojāeju (kas eiropeiskajā domāšanā ir „ikviena pagrimuma arhetips un [..] baiļu simbols”, amerikāņu vēsturnieka Glena Bauersoka vārdiem runājot), joprojām sit augstu vilni. To veikli apseglojušie labējie un populisti pēdējos gados tikuši dažu Eiropas valstu varas virsotnē vai vismaz tai krietni tuvāk. Austrijas Brīvības partija un Itālijas Ziemeļu līga ir šobrīd pie varas savās valstīs, Zviedrijā t.s. „Zviedru demokrātu” iegūtā vietu proporcija Riksdāgā izjaukusi tradicionālo sociāldemokrātu un mēreno (labēji centrisko) spēku līdzsvaru, kas jau ceturto mēnesi liedz sastādīt jaunu valdību. „Zviedru demokrātu” līdzinieki Baltijas jūras dienvidu pusē – „Alternatīva Vācijai” – īsteno pamanāmu politisku spiedienu uz tradicionālajām varas partijām, kristīgajiem demokrātiem un sociāldemokrātiem, un brīžiem uzspiež savu dienaskārtību ne vien Vācijai, bet visai ES (kā aizejošā gada 29. jūnija Eiropas samitā, kur, pretēji plānotajam, par galveno kļuva nelegālās migrācijas kontroles jautājumi). Dažas šļakatas tikušas arī līdz nesen ievēlētajai Saeimai, tai nobalsojot pret Latvijas pievienošanos ANO globālajai deklarācijai par migrāciju.
Visumā gan var teikt, ka
uz migrācijas tematiku orientētā populisma ietekme ir aptuveni proporcionāla šo problēmu faktiskajai nopietnībai attiecīgajā valstī. Eiropas „vidējo temperatūru” šai ziņā varēsim novērtēt nākamgad, kad šis jājamzirdziņš tiks uz nebēdu jādelēts Eiropas Parlamenta vēlēšanu kampaņā.
