Īstenības izteiksme 15 minūtēs

Jaunais īres likums – prieks namīpašniekiem, skarbas beigas denacionalizācijas ērai

Īstenības izteiksme 15 minūtēs

Dzīvesvietu var deklarēt kaut vai Rīgas pilī

“Spitzenkadidaten” jeb kurš stūrēs Eiropas Savienības kuģi nākamos piecus gadus

Pretendenti uz ES kuģa stūrēšanu nākamajos piecos gados. Kas viņi ir?

Cīņa par varu Briselē kļūst karstāka. Lielākie politiskie spēki ir izvirzījuši savus vadošos kandidātus uz iekārojamākajiem Eiropas posteņiem un uzsākuši kampaņu. Tā uzņems apgriezienus un sasniegs savu kulmināciju maijā gaidāmajās Eiropas Parlamenta (EP) vēlēšanās. Kas ir šie cilvēki, kuri pretendē uz Eiropas Savienības (ES) kuģa stūrēšanu nākamajos piecos gados?

Uzstāj, lai amatu sadale nebūtu automātiska

“Spitzenkandidat” – šis vācu termins plašākai sabiedrībai kļuva zināms pirms aptuveni pieciem gadiem. Tulkojumā tas nozīmē “vadošais kandidāts”. Tomēr vācu valodā šis vārds skanēja tik precīzi un skarbi, ka to sāka izmantot arī citās valodās. Dažreiz gan ar visai nievājošu pieskaņu. Bet ko tad īsti tas nozīmē? Būtībā katra Eiropas partiju grupa izvēlas savu premjera kandidātu un saka vēlētājiem – ja viņi uzvarēs Eiropas Parlamenta vēlēšanās, tad Eiropas Komisiju vadīs tieši šis cilvēks.

Tā pie amata tika Žans Klods Junkers. Līdz ar to vēlētāji, kuri iepriekšējās Eiropas Parlamenta vēlēšanās balsoja par “Vienotību”, tam palīdzēja.

Tomēr daudzu valstu vadītājiem toreiz nepatika, ka deputāti nostādīja viņus fakta priekšā un būtībā atņēma izvēles brīvību.

Tādēļ šoreiz viss nebūs tik vienkārši. Par to jau februārī skaidri paziņoja Francijas prezidents Emanuels Makrons: “Ir svarīgi nošķirt divas lietas. No vienas puses, ir leģitīmi procesi, kas norisinās dažās Eiropas politisko partiju ģimenēs. Tie ir pilnīgi pamatoti. Tomēr, no otras puses, likumos ir skaidri noteikts, ka Eiropas Komisijas priekšsēdētāja kandidātu izvēlās Eiropadome, ņemot vērā Eiropas Parlamenta vēlēšanu rezultātus. Un tādēļ mēs esam vienbalsīgi vienojušies, ka nebūs nekādas automātiskas lielākās partijas vadošā kandidāta izvirzīšanas Eiropas Komisijas vadībā. To ir svarīgi atzīmēt.”

Emanuels Makrons

Sakot “mēs”, Makrons šoreiz domā visu 27 Eiropas Savienību valstu premjerus vai prezidentus, kuri februārī pieņēma šādu lēmumu. Arī Māri Kučinski. Būtībā tā ir cīņa par varu. Tā izšķirs, kurai Eiropas iestādei būs lielāka teikšana par amatu sadali.

Francijas prezidentam vadošo kandidātu sistēma nepatīk arī tādēļ, ka viņa nesen nodibinātā partija nepieder ne pie vienas no lielajām politiskajām grupām Eiropā. Tādēļ viņš negrib ierobežot savas manevra iespējas.

“Tomēr mums ir jāturpina strādāt, lai veicinātu demokrātiju Eiropas Savienībā. Eiropas Parlaments šajā gadījumā ir palaidis garām izdevību. Un, ja jūs paskatīsieties uz to, cik cilvēku ir nolēmuši nepiedalīties iepriekšējās Eiropas Parlamenta vēlēšanās, tad jūs sapratīsiet, ka šobrīd vairāk nekā jebkad agrāk ir nepieciešams cīnīties par demokrātiju. Un es tajā ieguldīšu visu Francijas spēku,” pauda Makrons.

Eiropas Tautas partija - Manfreds Vēbers

Bet par spīti skepsei trīs lielākās partiju grupas jau ir izvirzījušas savus vadošos kandidātus.

Eiropas Tautas partija cer, ka Eiropas Komisijas priekšsēdētāja amats paliks viņu rokās un to ieņems Manfreds Vēbers.

“Daudzi no jums zina, ka es nāku no Vācijas. Un bijušais Vācijas kanclers Helmuts Kols 90. gados ir teicis saviem iedzīvotājiem: “Aizmirstam par vācu marku, veidojam eiro.” Tas it nebūt nebija populārs lēmums. Ja toreiz notiktu referendums, es neesmu pārliecināts, kāds būtu tā iznākums. Bet viņš to ir pateicis, jo apzinājās, ka pēc 20-30 gadiem mēs dzīvosim tādā Eiropā, kur Krievija vairs nav mūsu tuvākais partneris, kur ASV apgalvo, ka mēs esam viņu ekonomiskais ienaidnieks (jā, Tramps to ir teicis),” tā Vēbers sacīja partijas kongresā Helsinkos debatēs ar otru kandidātu uz šo amatu, bijušo Somijas premjeru Aleksandru Stubu. Vēbers uzvarēja ļoti pārliecinoši.

“Kolam toreiz bija vīzija, kā panākt, lai pēc 20-30 gadiem mēs, eiropieši, joprojām būtu spēcīgi. Un šobrīd mums trūkst šāda ilgtermiņa skatījuma un iniciatīvu. Šie lēmumi var nebūt populāri, bet tie ir nepieciešami. Un mūsu lielākais izaicinājums šodien ir panākt, lai Eiropa būtu ne tikai ekonomiskas smagsvars, kāds tas ir pašreiz, bet arī politiskais smagsvars. Un tas nozīmē strādāt pie vienotas ārlietu politikas un spēcināt aizsardzības budžetu. Mums pašiem saviem spēkiem ir jāaizsargā sava nākotne,” pauda Vēbers.

Manfreds Vēbers

Šobrīd Vēbers vada Tautas partijas grupu Eiropas Parlamentā. Viņa kandidatūru atbalstīja arī no “Vienotības” ievēlētie Eiropas Parlamenta deputāti. Tostarp Sandra Kalniete.

Tomēr telefonsarunā no Helsinkiem viņa toreiz atzina, ka Vēbers, visticamāk, nebūs redzams uz “Vienotības” priekšvēlēšanu kampaņas plakātiem: “Ir daudzas citas lietas, kas eiropiešus uztrauc daudz vairāk nekā “špicenkandidāts”, kuru tā vai cita partija būs izvēlējusies. Jo arī

Manfredu Vēberu jau ievēl nevis tāpēc, ka mums vajag “špicenkandidātu”, bet gan tāpēc, ka mums vajag vienu seju, kas īstenos to, kas eiropiešiem ir svarīgs.”

Sociāldemokrāti – Franss Timmermanss

Otra lielākā Eiropas Parlamenta grupa ir sociāldemokrāti. Tajā no Latvijas darbojas tikai no “Saskaņas” ievēlētais Andrejs Mamikins. Tagad gan viņš vietējā līmenī ir pieslējies Tatjanas Ždanokas Latvijas Krievu savienībai.

“Tā būs labākā un spēcīgākā kauja, ko mēs jebkad esam izcīnījuši. Mēs to uzvarēsim, un Franss jau ļoti, ļoti drīz kļūs par nākamo Eiropas Komisijas priekšsēdētāju,” pauda sociāldemokrātu grupas priekšsēdētājs Udo Bulmans. Viņa pieminētais  Franss Timmermanss no Nīderlandes  ir pašreizējais Eiropas Komisijas pirmais priekšsēdētāja vietnieks.

Iespējams, vislabāk viņš kļuva pazīstams cīņā ar pašreizējo Polijas valdību pret tās tieslietu sistēmas reformām. “Kad es biju zaldāts, mani mācīja cīnīties pret Austrumu bloku. Tad 1989. gadā krita Berlīnes mūris, kas manā politiskajā dzīvē  neapšaubāmi bija pats svarīgākais notikums. Toreiz Polijā ekonomika bija sliktākā stāvoklī nekā Ukrainā. Un paskatieties uz Poliju tagad. Tās ekonomika ir piecas vai sešas reizes lielāka nekā Ukrainai. Protams, ka es nemēģinu apgalvot, ka tas ir tikai Eiropas Savienības nopelns. To paveica Polijas cilvēki! Bet esmu pārliecināts, ka Eiropas Savienība tam ir palīdzējusi,” uzsvēra Timmermanss.

Franss Timmermanss

Timmermanss ir patiesi kaismīgs runātājs. Tostarp arī gadījumos, kad citi politiķi mēģina apgalvot, ka Eiropas vērtības ir balstītas tikai kristīgajā ticībā un musulmaņi to apdraudot.  “Es kā kristietis jūtos ļoti neērti, kad kāds cits kristietis mēģina apgalvot, ka kristiešiem pieder autortiesības uz Eiropas vērtībām. Mēs nebūtu tur, kur mēs esam, bez humānistiem. Mēs nebūtu tur, kur mēs esam, bez apgaismības. Manu baznīcu bija nepieciešams apgaismot! Spāņu inkvizīciju neizdomāja ateists. Tādēļ es aicinu katru no mums ne tikai uzņemties atbildību par to, ko esam devuši, bet arī cienīt dažādību. Mūsu vērtību izcelsme ir ļoti daudzpusēja, un to nevar piesavināties viena konfesija vai viens politiskais redzējums,” pauda politiķis.

Pēc tam, kad no cīņas izstājās vienīgais kandidāts no Austrumeiropas un Centrālās Eiropas – slovāks Marošs Šefčovičs –, Timmermanss palika par vienīgo pretendentu. Tomēr sociāldemokrātiem pēdējā laikā klājas visai slikti dažādu valstu vēlēšanās.

Tādēļ Timmermansa izredzes nomainīt amatā Junkeru nav visai spožas.

Eiropas Zaļā partija – Ska Kellere un Bass Eikhauts

Turpretī “zaļie” pēdējā laikā gūst arvien lielāku popularitāti. Vācijā viņi arvien vairāk un vairāk ieņem tradicionālo sociāldemokrātu nišu. Eiropas Zaļā partija tikko kongresā Berlīnē, tāpat kā pirms iepriekšējām vēlēšanām, izvirzīja divus vadošos kandidātus – sievieti un vīrieti. Tie ir Ska Kellere no Vācijas un Bass Eikhauts no Nīderlandes.

“Tagad daudzas partijas runā par zaļo politiku. Es domāju, ka Zaļā partija no tā iegūst. Bet jautājums, kā to panākt. Un līdz šim mēs redzam, ka daudzas kompānijas saka: labi, mēs esam gatavi pāriet uz videi draudzīgu saimniekošanu, bet jums mums par to ir jāsamaksā. Un tieši tā tagad arī būs mūsu nākamā cīņa. Zaļajai politikai ir jābūt arī godīgai. Tas nozīmē, ka kompānijām arī ir jāmaksā sava daļa. Ir jāpalielina oglekļa izmešu cena. Un ir nepieciešami arī likumi, kas vienkārši aizliedz to, ko mēs nevēlamies redzēt. Mums ir pilnīgi noteikti pakāpeniski jāatsakās no oglēm. Un to nevar panākt ar cenu. No oglēm vienkārši ir lēnām jāatsakās. Tā kā ne visu var izdarīt ar nodokļiem. Bet tur, kur tas tiek darīts, ir svarīgi, lai šī nauda nokļūtu pie iedzīvotājiem, lai viņi varētu nosiltināt savas mājas un samazinātu energopatēriņu. Tā mēs panāksim zemāku piesārņojumu un labāku sabiedrību,” uzsvēra Eikhauts.

Zaļie ir publicējuši priekšvēlēšanu manifestu. Galvenais uzsvars: pāreja uz videi draudzīgu ekonomiku. Kellere ir pārliecināta, ka tas ir izdarāms: “Ziniet, tas izklausās apmēram tā: ak vai, tas viss ir tik dārgi, kurš gan par to visu maksās, mums būs tam jāatvēl tik liels budžets. Bet, ja jūs paskatīsieties uz to, kas patiešām būtu jādara, tad redzēsiet, ka, piemēram, jaunie autobusi radīs mazāku gaisa piesārņojumu ar mikrodaļiņām. Un tā šobrīd ir nopietna problēma. Līdz ar to mazāk cilvēku gūs nopietnas saslimšanas vai nomirs. Tādēļ veselības sistēmai būs mazākas izmaksas. Un tie paši autobusi, cerams, radīs arī mazākus oglekļa izmešus.

Ja mēs tagad darīsim kaut ko, lai izglābtu mūsu planētu, tas izmaksās krietni mazāk nekā tad, ja mēs ļausim visam nogrimt un tad mēģināsim izdzīvot.

Tad tas izmaksās krietni vairāk!”

“Zaļo” un Eiropas Brīvās alianses grupā no Latvijas strādā Miroslavs Mitrofanovs, kurš gada sākumā stājās Ždanokas vietā.

Ska Kellere, Bass Eikhauts

Liberāldemokrāti sola veselu komandu

Visneparastāko pieeju šoreiz ir izvēlējušies liberāldemokrāti, pie kuriem patvērumu radusi arī no Zaļo un Zemnieku savienības ievēlētā Iveta Grigule-Pēterse. Šī grupa cer uz kopīgu startu ar Makrona partiju. Tādēļ šoreiz liberāldemokrāti ir atteikušies no viena vadošā kandidāta un sola februārī izvirzīt veselu komandu, kas būtu gatava ieņemt dažādus vadošos posteņus.

Visai iespējams, ka viņu vidū būs arī Eiropas Savienības konkurences komisāre Margrēte Vestagere. Briselē viņas cīņa ar “Google”, “Facebook” un “Microsoft” patvaļu daudziem ir ļoti pa prātam, bet dzimtajā Dānijā viņa nāk no mazas opozīcijas partijas.

Tomēr Eiropas Politisko studiju centra pētniece Sofija Rusaka saka, ka liberāldemokrātu stratēģija varētu nostrādāt: “Galvenā jebkuras partijas vēlme ir dabūt savus cilvēkus augstākajās pozīcijās. Un te runa ir gan par Eiropas Komisijas priekšsēdētāju, gan par Eiropas Parlamenta spīkeru, gan par Eiropadomes priekšsēdētāju, kā arī par augsto pārstāvi ārlietās un Eiropas Centrālās bankas prezidentu. Ir daudz svarīgu amatu, kas būs jāaizpilda. Un katra partija, tostarp liberāldemokrāti, vēlas tur redzēt savējos.”

Par spīti Eiropas valstu vadītāju vēlmei paturēt lēmuma pieņemšanu savās rokās, Rusaka netic, ka par nākamo Eiropas Komisijas vadītāju jeb tā dēvēto Eiropas premjeru kļūs kāds pēdējā brīdī izraudzīts kandidāts. Tostarp arī ne “Brexit” sarunu vadītājs Mišels Barnjē: “Es neticu, ka tas varētu būt Barnjē. Man liekas, ka Tautas partija ir nopietni iestājusies par Manfredu Vēberu.

Es neticu, ka Padome pēc vēlēšanām pēdējā brīdī izvilks kādu pilnīgi nezināmu kandidātu.

Jā, šoreiz kandidātu ir vairāk, bet es domāju, ka viens no tiem patiešām kļūs par nākamo Eiropas Komisijas priekšsēdētāju.”

Pētniece: Nepanāks lielāku vēlētāju līdzdalību

Visbeidzot, lielākais jautājums: vai vadošo kandidātu sistēma patiešām spēj padarīt Eiropas politiku un vēlēšanas iedzīvotājiem tuvākas un saprotamākas? Galu galā tieši tāds bija šīs kārtības oficiālais mērķis – piešķirt Briseles politikai cilvēcīgu seju.

Šeit pētniece ir skeptiska: “Kopumā es uzskatu, ka cilvēki nezina par šo sistēmu, tādēļ tā nepalīdz padarīt vēlēšanas populārākas. Tas nav nostrādājis iepriekšējo reizi un diez vai nostrādās šoreiz. Līdz ar to sistēma kā tāda nepanāks lielāku vēlētāju līdzdalību. Tomēr Eiropai tagad ir jārisina daudz svarīgi jautājumi, piemēram, migrācija. Tādēļ cilvēki šobrīd pievērš Eiropas politikai nedaudz lielāku uzmanību nekā līdz šim.”

Jāsecina, ka cīņa par ietekmi un varu šoreiz būs asa. Lielās politiskās grupas, kas gadiem ir valdījušas Eiropas valstīs, jūt konkurenci gan no populistiem un radikāļiem, gan tādiem nesen politikā ienākušajiem līderiem kā Emanuels Makrons un viņa kustība. Tādēļ var visai droši prognozēt, ka spēku salikums nākamajā Eiropas Parlamentā nebūs tāds, kā šobrīd.

Tāpēc nevar zināt, kādas koalīcijas politiķiem varētu nākties noslēgt, lai vienotos par varas sadali.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Ziņu analīze
Ziņas
Jaunākie
Interesanti