Terēza Meja pie «Brexit» stūres - taktiķe vai avantūriste?

Vienā ziņā "Brexit" efekts jau ir neapstrīdams: domājams, nekad agrāk vēsturē ļaudis kontinentālajā Eiropā nav bijuši tik informēti par Lielbritānijas iekšpolitikas niansēm. Tagad nepieredzēts skaits eiropiešu zina, piemēram, to, ka britu valdošās partijas Parlamenta frakcija var izteikt neuzticību pašas premjeram ne biežāk kā reizi gadā. 12. decembrī, tā vietā, lai turpinātu intensīvas sarunas Strasbūrā, premjere Terēza Meja metās uz Londonu, lai izturētu šo uzticības balsojumu, un politikā ieinteresētā publika visā pārējā Eiropā sekoja šai norisei kā kādam kriketa mačam.

Vispār – jo ciešāk mēs, kontinenta iemītnieki, veramies uz „miglaino Albionu”, jo vairāk apzināmies, cik atšķirīga ir tur valdošā politiskā kultūra. Domājams, ar vairuma Eiropas valstu politisko loģiku īsti nesamērojama ir pati Terēzas Mejas nonākšana "Brexit" procesa galvenās virzītājas lomā. Kā zināms, līdz 2016. gada 23. jūnijam viņa bija izstāšanās pretinieku rindās, bet nu ar apbrīnojamu enerģiju un izmaņu lavierē savu „Brexit kuģi” starp Eiropas Savienības (ES) pozīcijas Skillu un Lielbritānijas iekšpolitikas noskaņojumu Hāribdu. „Viņai ir arī atbildība,” sarunā Strasbūrā 12. decembrī man teica premjeres Mejas partijas biedre, Eiropas Parlamenta deputāte Žakelina Fostere (Jacqueline Foster). „Lai arī kā kurš balsoja referendumā, sabiedrības vairākums nobalsoja par izstāšanos no ES. Tāpēc, kā britu premjerministrei, lai kādu partiju jūs arī nevadītu, jūsu atbildība ir īstenot britu sabiedrības gribu.”

To gan ir vieglāk teikt, kā izdarīt, ciktāl ir diezgan skaidrs, ka britu elektorāts, atbildot uz referenduma jautājumu, nebūt nestādījās priekšā, kāds varētu būt šis izstāšanās process. Domājams, šāda priekšstata īsti nebija arī britu valdošajās aprindās. Un,

iespējams, politiska un tīri cilvēciska nespēja atzīties visa pasākuma sākotnējā avantūrismā arī ir būtiskais iemesls, kāpēc Mejas stūrētajam kuģim bīstamāki par Briseles nostājas klinti izrādās Apvienotās Karalistes iekšpolitikas zemūdens akmeņi.

Kāpēc – un tas ir vēl viens līdz nesenam laikam neiedomājams kāzuss – pēc 21 mēnesi ilgām sarunām un trīs mēnešus pirms iezīmētā izstāšanās datuma joprojām kā iespējami tiek minēti vismaz četri (cik nu mana pieticīgā šī procesa algebras izpratne ļauj spriest) scenāriji:

  • izstāšanās bez vienošanās,
  • izstāšanās saskaņā ar šī gada novembra nogalē panākto vienošanos,
  • jauna vienošanās (variants, kura iespējamību gan nolieguši ES valstu līderi),
  • atkārtots referendums.

Kā mainīgie lielumi šais algoritmos figurē Lielbritānijas iespēja tikt pie jauna premjera, jauna ministru kabineta, jauna Parlamenta (un attiecīgi, arī premjera un kabineta), kā arī ES gatavība pagarināt pašreizējo pirmsizstāšanās pagaidu stāvokli pēc 2019. gada 29. marta.

Un tas – pēc tam, kad līdzšinējās sarunās sekmīgi tikts pāri teju visiem šķēršļiem. Vēl pirms pāris mēnešiem bažas raisošie jautājumi par Spānijas nostāju Gibraltāra statusa jautājumā, par Nīderlandi un Franciju uztraucošajām zvejas tiesībām britu ūdeņos, par iespējamām savienības „jauno” valstu iebildēm savu Lielbritānijā dzīvojošo pilsoņu tiesību sakarā tikuši atrisināti. Taču aiz partikulas ‘teju’ slēpjas problēma, kas arī kļuvusi par „stūrmanei” Mejai bīstamāko šķērsli – Ziemeļīrijas un Īrijas Republikas robežas jautājums.

29. martā šai robežai būtu jākļūst par ES ārējo robežu. Kā situāciju konspektīvi raksturo Londonā bāzētā izpētes projekta „Apvienotā Karaliste mainīgajā Eiropā” ("The UK in a Changing Europe") analītiķi Stīvens Ferijs un Sorča Īstvuda: „Būtībā Lielbritānijas valdība ir iedzinusi pati sevi trilemmā, ieņemot trīs pozīcijas, no kurām tikai divas ir vienlaicīgi īstenojamas: izvairīties no slēgtas robežas Īrijas salā; visai Lielbritānijai izstāties no ES kopējā tirgus un muitas savienības; izslēgt jebkādas īpašas vienošanās par Ziemeļīriju attiecībā uz muitas savienību un vienoto tirgu.” Tātad – varētu iztikt bez slēgtas robežas, ja Lielbritānija paliktu ES muitas savienībā, taču, pēc "Brexit" piekritēju domām, tas devalvē pašu izstāšanās ideju. Varētu atstāt muitas savienībā Ziemeļīriju, taču tas, pēc daudzu domām, apdraud karalistes vienotību, ciktāl var novest pie likumiski iespējamās Ziemeļīrijas atdalīšanās un apvienošanās ar Īrijas Republiku.

Premjerministres Mejas panāktā vienošanās paredz Lielbritānijas pagaidu palikšanu muitas savienībā, un, ja neizdodas vienoties par turpmāku pastāvīgu statusu visai Apvienotajai Karalistei, tad īpašs statuss tiek piemērots Ziemeļīrijai. Tas ir risinājums, kas kļuvis pazīstams ar angļu valodas apzīmējumu "backstop" – ‘nodrošinājums’. Taču arī šis "backstop", ciktāl ir beztermiņa risinājums, izrādījies britu iekšpolitikai „nesagremojams”.

Tad nu atliek vien slēgta robeža, taču to arī negrib neviens nedz Londonā, nedz Belfāstā, nedz Dublinā. Jo šīs robežas sakarā runa nav par pārvešanai atļauto cigarešu bloku vai viskija pudeļu skaitu. Īrijas salas sadalītība ir viena no 20. gs. Eiropas ilgākajām un sāpīgākajām konfliktsituācijām, kas 60. gados izraisīja bruņotu teroristisku cīņu, kas prasījusi vairāk nekā 3500, t.sk. gandrīz 2000 konfliktā tieši neiesaistītu civiliedzīvotāju dzīvību. Asinsizliešanu izdevās pārtraukt ar t.s. Lielās Piektdienas vienošanos 1998. gadā, kas noteica īpašu statusu Ziemeļīrijai un tās pilsoņiem. Vienošanās būtība ir: Ziemeļīrija paliek Lielbritānijas sastāvā tikmēr, kamēr to vēlas tās iedzīvotāju vairākums, bet līdz tam starp abām Īrijas salas daļām tiek īstenota maksimālā iespējamā integrācija. 

Saprotams, ka šīs vienošanās īstenošanai vitāli svarīga atvērta robeža. Politiķi abās robežas pusēs pauž, ka Lielās Piektdienas vienošanās ir un paliks spēkā. Taču jāatceras, ka tā tika slēgta, Lielbritānijai un Īrijai jau 25 gadus esot ES dalībvalstīm, tātad – izmantojot visu savienības „amortizējošo” potenciālu. Vēl vairāk – tagad

nu „izrādās”, ka atsevišķi vienošanās nosacījumi joprojām nav īstenoti, kas, acīmredzot, piemirsies tās pašas „amortizācijas” dēļ. Nu visi šie nenogludinātie asumi var atkal kļūt traumatiski.

Tai pašā reizē decembra vidū Strasbūrā es tikos arī ar Eiroparlamenta deputāti no Ziemeļīrijas Mārtinu Andersoni (Martin Anderson), partijas "Sinn Féin" pārstāvi. Viņas ieskatā

viss šobrīd notiekošais ir vien britu varas elites jeb "isteblišmenta" ierastā sarunvešanas taktika.

„Britu "isteblišmentam" nav nekāda labā vēsture vienošanos un apņemšanos pildīšanas ziņā. Mēs tikām brīdinājuši ES sarunvežus, ka briti, kad būs panākuši vienošanos un pametuši sarunu galdu, mēģinās jau panākto vienošanos grozīt,” pauda deputāte Andersone. Savā ziņā to var uzklausīt ar zināmu skābu optimismu. Varbūt „stūrmane” Meja joprojām zina, ko dara, un pēdējā brīdī izdabūs esošo vienošanās variantu cauri britu iekšpolitikas rifiem.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Ārpus ētera
Ārpus ētera
Jaunākie
Interesanti