Звуки. Мысли. Встречи.

"Солисты Киева" приглашают на концерты в Ригу и Цесис

Звуки. Мысли. Встречи.

От музы до бренда. Мир моды Сергея Николаевича

"Вкус театра". Латвийские актёры о большой сцене и закулисье

Vispirms jākļūst pašam par sevi. Sarunājas aktieri Tatjana Dzjuba un Aleksandrs Komarovs

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 2 gadiem.

"To, lūk, jāatceras visu laiku: būt sev pašam," uzsver bijušā Jaunatnes teātra aktrise Tatjana Dzjuba un  sarunu ar Daugavpils teātra aktieri Aleksandru Komarovu noslēdz ar krievu dzejnieka Jevgeņija Jevtušenko dzejoļa rindām: Es skatos uz upi, / Uz bērziem, / Īvēm, / Par likteni savu es domāju. / Laikam ļoti grūti / Ir laimīgam būt, / Bet vispirms jākļūst pašam par sevi.  

Kā viss sākās

Aleksandrs Komarovs: Jūs sakāt: "Rīga maza pilsēta: ej pa ielu – un visi tevi redz, visi pazīst…" Es esmu no Daugavpils, no Daugavpils teātra. Ja salīdzina ar Rīgu, tad Daugavpils ir desmitreiz mazāka. Nu, vismaz cilvēku skaita ziņā.

Tatjana Dzjuba: Starp citu, mēs bijām viesizrādēs Daugavpilī, un kādu vakaru pēkšņi, vēlu vakarā, klauvēja pie visiem numuriņiem un teica, lai visi iznāk ārā.

Aleksandrs Komarovs: Tā. (iesmejas) Izskatās pēc Daugavpils, jā.

Tatjana Dzjuba: Mēs viesnīcā dzīvojām. Visiem lika iznākt ārā, mēs iznācām, un mums sacīja, ka tūlīt spridzinās baznīcu.

Aleksandrs Komarovs: Oho...

Tatjana Dzjuba: Tur netālu no teātra bija baznīca, tur, kur…

Aleksandrs Komarovs: Jā, jā, tur, kur parks.

Tatjana Dzjuba: Tur, kur parks.

Aleksandrs Komarovs: Jā, un tagad tur maza baznīciņa atrodas par piemiņu tai, kura tur bija agrāk.

Tatjana Dzjuba: Un mēs bijām liecinieki tai baznīcas spridzināšanai. Tas bija satricinājums. Man tas iespiedies kā fotogrāfijā, jo mēs paskatījāmies pa logu un tur stāvēja vecenītes lakatiņos, viņu tur bija ļoti daudz, ļoti daudz… Viņas stāvēja, un viss. Un pēkšņi tāds: "Bahhh!" Tādas šausmas! Uzspridzināja…

Aleksandrs Komarovs: Bet tas taču turpat. Tur pieci metri līdz teātrim, patiesībā.

Tatjana Dzjuba: Jā. Un kupols tā nosēdās tajās drupās. Un tas kupols tā arī palika. Man acu priekšā stāv tas kupols. Vispār tās bija tādas šausmas! Es zinu, ka to neatjaunoja, bet uzcēla to mazo, un viss. Vispār savādi tas bija.

Aleksandrs Komarovs: (ar skumju smaidu) Tātad atmiņas par Daugavpili palikušas visai spilgtas…

Tatjana Dzjuba: Es neatceros, kurā gadā tas bija, bet Daugavpilī mēs spēlējām, braucām uz turieni bieži. Es, starp citu, tur zinu… Jums taču ir divas – latviešu un krievu trupa, vai ne?

Aleksandrs Komarovs: Nu, tā varētu teikt, bet tas nebūs īsti pareizi. Jā, ir latviešu un krievu trupas, bet mēs visi esam kā viens kolektīvs, jo arī latviešu trupa spēlē krievu izrādēs, un krievu trupa spēlē latviešu izrādēs. Principā trupa nemaz nav tik liela.

Tatjana Dzjuba: Jaunatnes teātrī bija tāpat – pie mums, Lāčplēša ielā 37, bija divas trupas, krievu un latviešu, un mēs bijām kā viena ģimene. Dzīvojām kā viena ģimene un arī lēkājām šurpu turpu.

Aleksandrs Komarovs: Jums ir gadījies spēlēt latviešu izrādēs?

Tatjana Dzjuba: Jā, man reiz piezvanīja teātra direktors un teica: "Taņa, gaitenī ir luga – "Karlsons"." Krievu "Karlsonā" es spēlēju Bokas jaunkundzi, bet tur Velta Skurstene saslimusi, un viņš saka: "Rītdienas izrādē jums jāspēlē." Es saku: "Staņislav Jakovļevič, kā jūs to vispār iedomājaties? Man jāiemācās loma latviski! Es nevarēšu!" – "Jums jāspēlē". Tad vēl dzīvs bija Tālis [Tālivaldis] Āboliņš, Gundara tēvs, un Vera Singajevska spēlēja Karlsonu. Es atceros, kā iznācu. Es tā kā visu lomu runāju krieviski, un vienīgais, kas man ļoti labi izdevās, bija – "Ārrrā!" Karlsonam. "Ārrā!" (smejas) Un tad, kad es teicu to "Ārrā!", zālē tā smējās! Kad es jau kuro reizi biju pateikusi "Ārrā!", man pat aplaudēja. Bet jums ir mazas trupas, cilvēku 14, man liekas, ne? Krievu trupā?

Aleksandrs Komarovs: Jā, apmēram tā. Mums pavisam…

Tatjana Dzjuba: Tas ir tik maz. Agrāk…

Aleksandrs Komarovs: Agrāk, pirms manis… Jo es teātrī esmu no 2012. gada.

Tatjana Dzjuba: Jūs no 2012. gada, ja?

Aleksandrs Komarovs: Jā, jā, jā.

Tatjana Dzjuba: Skaidrs.

Aleksandrs Komarovs: Apguvu šo profesiju, teiksim tā. Bet jūs no Maskavas atbraucāt, vai ne?

Tatjana Dzjuba: Jā.

Tatjana Dzjuba
Tatjana Dzjuba

Aleksandrs Komarovs: Uz Rīgu. Pastāstiet par šo lēmumu, kā vispār… Nu, kādēļ jūs tā – no Maskavas uz Rīgu? Vai toreiz bija tāda sajūta, ka jūs braucat tā kā uz Eiropu un tā tālāk? Un kāda bija šī pārcelšanās?

Tatjana Dzjuba: Nē, tas vienkārši… Es studēju, 1961. gadā sāku strādāt Centrālajā bērnu teātrī, tur bija studija, kad vēl Efross pasniedza un strādāja tur. Viņš, protams, iedeva ļoti daudz, un viņš ir vienkārši satriecošs režisors un cilvēks, lai viņam debesu valstība… Un 1964. gadā mēs pabeidzām studijas, un man bija nosūtījums uz Rjazaņu. Ak, nē, vai arī uz Voroņežu laikam. Un tad, kad mums jau bija diplomdarbu izrādes, atbrauca [Ādolfs] Šapiro (toreizējā Jaunatnes teātra mākslinieciskais vadītājs - red.) ar direktoru – nu, paskatīties un tā – un ieraudzīja mani un Serjožu Šakurovu. Ar Šakurovu mēs kopā mācījāmies. Spēlējām fragmentu – [Leonīda] Zorina "Laikus pamanīt". Un tad viņš uzaicināja. Teātra direktors bija tāds Konstantīns Jazonovičs Šah-Azizovs, Berijas draugs. Un viņš mani iesauca kabinetā un saka: "Taņa, uz ārzemēm es jūs nelaidīšu." Es saku: "Kā? Kādēļ uz ārzemēm?" Bet tolaik bija KPFSR ministrija un PSRS ministrija. Un mēs tā kā bijām KPFSR ministrijas pakļautībā... Īsāk sakot, es pēc tam piezvanīju, sacīju – mani direktors nelaiž, tā un tā. Viņi teica: "Viss būs kārtībā." Un es bez diploma atbraucu. To man atdeva pēc kādiem diviem gadiem, jo es it kā patvaļīgi biju aizbraukusi uz Rīgu.

Aleksandrs Komarovs: Ā, faktiski dezertējāt.

Tatjana Dzjuba: Un atbraucu uz debiju "104 lappusēs par mīlestību". Tā man bija debijas izrāde. Bet jūs? Ko jūs pabeidzāt?

Aleksandrs Komarovs: Ko es pabeidzu? Ai, tas… (smejas) Tūlīt mēģināšu paskaidrot. Vispār man mīlestība pret teātri un pret šo profesiju parādījās vēl skolas laikā, kad es nokļuvu teātra studijā, kuru vadīja mūsu teātra aktrise Vera Timofejevna Hramņikova. Sāku nodarbības šajā studijā. Mēģinājām, piedalījāmies kaut kādos festivālos, bet tie bija amatieru teātri un tā. Tad nedaudz mainījās virziens. Kad es beidzu skolu, sāku strādāt radio, un mēs pamazām kopā ar radio sākām veidot tādu kā vietējo "Comedy Club". Tas bija 2006. gads, kad tas viss parādījās televīzijā, mēs nolēmām Daugavpilī uztaisīt kaut ko savu – uz teātra un tā pulciņa bāzes.

Tatjana Dzjuba: Вы же в КВНе? Jūs esat "Jautro un atjautīgo klubā"?

Aleksandrs Komarovs: Jā, "Jautro un atjautīgo klubs" parādījās drusku vēlāk. Un tad bija tāds mirklis, kad Mihails Mamedovs, režisors no Maskavas, atbrauca uz Daugavpili iestudēt kārtējo izrādi, tā bija jauniešu izrāde, kur bija vajadzīgi jaunieši, tos atlasīja no Daugavpils Universitātes teātra mākslas kursa, bet ar tiem bija par maz. Un Vera Timofejevna man piedāvāja piedalīties: "Nu atnāc, atrādies Mihailam Mahmedovam. Ja viņš tevi akceptēs – uzspēlēsi izrādē." Un tā sanāca, ka viņš paņēma mani savā izrādē, es nospēlēju, tad uz Daugavpili atbrauca strādāt Oļegs Šapošņikovs, viņš mani šajā izrādē ieraudzīja un izteica piedāvājumu: piedalīties vēl vienā bērnu izrādē, un, ja viss izdosies, tad varēšu teātrī jau sākt strādāt profesionāli. Un paralēli Daugavpils teātris uzsāka akreditācijas programmu – tieši profesionālu, kā studijas. Prasti sakot, tādu kā teātra skolu mēs pabeidzām. Atbrauca pasniedzējs Juris Jonelis, kurš bija tāds kā kursa vadītājs. Un mums jau tur bija krievu un latviešu plūsma. Un no Ščukina teātra skolas vēl atbrauca Valentīna Petrovna Nikolajenko, kura kādreiz bija spēlējusi galveno lomu filmā "Kāzas Maļinovkā". Un mums visu to Ščukina skolu… Mēs to tā kā eksternā pabeidzām. Nu, visādas bija situācijas.

Tatjana Dzjuba: Jo, redziet, kad mēģini lomu, tad neviļus kļūsti par personāžu, kuru mēģini.

Aleksandrs Komarovs: Nu, tur jābūt ļoti uzmanīgam. Es pat nezinu…

Man, piemēram, mācīja: kamēr tu esi uz skatuves – jā, tu kļūsti par personāžu, visam jānotic, jāzina, kādēļ tas un tas, un tā tālāk.

Tatjana Dzjuba: Kad mēģini, kad domā… Tad, kad tu saņem lomu, tu sāc tajā iedziļināties.

Aleksandrs Komarovs: Protams.

Tatjana Dzjuba: Izlasījis, jā, tu visu laiku domā – kas, kā… Nezinu, kā to sauc – darbs mājās vai kā… Bet, jebkurā gadījumā tu…

Aleksandrs Komarovs: Darbs pie lomas.

Tatjana Dzjuba: Lūk. Un vispār, tas ir ļoti, ļoti interesanti.

Man ļoti patika mēģinājumi, bet nepatika spēlēt.  

Aleksandrs Komarovs: Ja? Kādēļ?

Tatjana Dzjuba: Nezinu. Ļoti interesanta profesija – un viss.

Aleksandrs Komarovs: Es pat tādēļ arī no radio kādā brīdī aizgāju prom. Kā man šķiet,

aktiera profesijas skaistums – tur nav griestu. Tā ir tā profesija, par kuru nekad nevar teikt: "Es visu protu, es visu zinu, visu esmu sasniedzis."

Tatjana Dzjuba: Ja tu esi sasniedzis griestus, tad tālāk vairs nav, ko darīt.

Aleksandrs Komarovs: Jā, jā jā, bet tādu griestu principā vispār nevar būt.

Tatjana Dzjuba: Protams.

Aleksandrs Komarovs:

Katra jauna loma – un tu sākuma jutīsies kā pirmajā kursā.

Tatjana Dzjuba: Protams. Efross iestudēja izrādi "Kāzu diena". Viena ļoti laba aktrise, lai viņai arī debesu valstība, spēlēja galveno lomu, un pēdējā frāze izrādē viņai bija… Proti, tur risinās attiecības un viss pārējais, nonāk līdz kāzām, un attiecības tādas dažādas, un viņa sēž ar plīvuru pie galvas, līgavainis blakus, un viņai jāpasaka pēdējā frāze: "Palaižu vaļā…" Viņu. Viņš [Efross] saka: "Nepareizi, Toņa, nepareizi! Te vajag… Saprotiet?" Un, kad jau tālāk vairs nevarēja, viņš saka: "Ar dzemdi, Toņa, jākliedz, saproti?! Ar dzemdi!" Un pēkšņi… Bija tāda pauze, un pēkšņi viņa iekliedzas: "Palaižu VA-Ā-Ā-ĻĀ!!!" Nu, tas ir… Tādā veidā. Vienkārši. Tas ir – vienkārši un skaidri, kā jākliedz. Nevis tā, ka tur… Kliedziens, "palaižu vaļā" un viss. Un es atceros, ka pēc izrādes – nekādu aplausu, vispār nemaz… Zālē pilnīgs klusums.

Aleksandrs Komarovs: Visiem iedeva pa pieri, ja?

Tatjana Dzjuba: Jā. Pilnīgs klusums. Un klusām nāk ārā no Ļenkoma (teātris Maskavā - red.), garderobē viss klusu, apģērbjas, viss… Un tikai metro atsākas kaut kādas sarunas savā starpā. Iet pārīši vai kaut kā tā, un viņi sarunājas un runā par šo izrādi. Lūk, tādu izrāžu šobrīd pietrūkst. Tādu nav.

Šodienas varonis un jaunās formas

Tatjana Dzjuba: Kas tagad ir mūsu laiku varonis?

Aleksandrs Komarovs: iPhone. Diemžēl.

Tatjana Dzjuba: iPhone?

Aleksandrs Komarovs: Domāju, ka tie jau vairs nav cilvēki…

Tatjana Dzjuba: Bezpajumtnieks.

Aleksandrs Komarovs: Nu, jā, varbūt. Saucas "hipsters".

Tatjana Dzjuba: Bezpajumtnieks. Noplīsis. Viss skrandās…

Aleksandrs Komarovs: Kā man. (smejas)

Tatjana Dzjuba: Viss netīrs. Lūk, mūsu laiku varonis.

Aleksandrs Komarovs: Vienkārši es arī gribēju pavaicāt, cik ļoti, strādājot šeit, un pēc tik ilga laika, jūs izjūtat, ka šī skola vispār vēl kaut kur strādā, darbojas, vai arī viss ir aizgājis jaunajās formās, kaut kādi eksperimenti. Bet kur palikusi meistarība?

Tatjana Dzjuba: Ai, ziniet, Saša… Tas ir tik sarežģīti.

Šodienas teātri es nekādi nespēju uztvert. Vienkārši neuztveru.

Nevaru saprast, kā iespējams… Starp citu, tas pats Maskavas Bogomolovs, tas pats Serebreņņikovs, un arī tie, kas viņus atdarina un it kā iet… Nu, tā epatāža mākslā pašlaik – es citādi to nevaru nosaukt – tas ir "fui". Tā lūk. Jo cik tad ilgi taisīsi epatāžu? Nu cik var rādīt kailas ģenitālijas? Kā, kā tas ir iespējams – un kā to var rādīt cilvēkiem?

Aleksandrs Komarovs: It īpaši, ja rāda kailas ģenitālijas tādēļ, lai rādītu kailas ģenitālijas – tādā ziņā tas ir pretīgi.

Tatjana Dzjuba: Par to jau ir runa! Tādēļ es arvien vairāk pievēršos… Izrādē "Tālāk – klusums…", Raņevska un Pļats. Neesat redzējis šo izrādi?

Aleksandrs Komarovs: Nē.

Tatjana Dzjuba: Vienkārši sameklējiet "Youtube" vai kaut kur citur. "Tālāk – klusums…". Tas ir vienkārši! Trūkst vārdu.

Kādēļ mēs sākām par to runāt: dvēsele. Tā ir pazudusi. Tās vairs nav. Es nesaprotu, es pat iedomāties nevaru, vai Bogomolovs vispār var uztaisīt normālu izrādi.

To pašu Vampilovu – "Pīļu medības" vai… Un es varu iztēloties – ja viņš ņemtu "Pīļu medības", varu iedomāties, kas tur sanāktu!

Aleksandrs Komarovs: Paklausieties, bet man, ziniet, liekas – kur ir tā galvenā problēma un no kurienes rodas tās jaunās formas un kādēļ tās ir tik plaši pielietotas?

Jaunās formas sliktā nozīmē – tas ir teātris, kur nav skaidrs, kas un kāpēc. Jo tā ir vienkārši. Viegli uztaisīt. Tu atnāc, un notiek kaut kas metaforisks, ar kaudzi visādu simbolu un atsauču, kuras saprotamas tikai vienam cilvēkam – tam, kurš to iestudējis, un labi, ja vispār.

Kā to novērtēt? Kā pateikt, ka tas ir slikti? Kā pateikt, ka tas ir nepareizi? Kad es mācījos, te atkal būs piemērs, mums kursā bija dažādi jaunieši, un ir cilvēki, kuri… Tu to uztver kā profesiju, un Mamedovs mums tā arī sacīja: "Ja tu izejot no kulisēm joprojām nespēj iziet no lomas, tad sauciet ātros."

Teātris – tā ir profesija veseliem cilvēkiem.

Bet ir taču vesela plejāde aktieru, kuri meditē, saņem signālus no kosmosa, dzīvo ar to.

Tatjana Dzjuba: Jā, jā. To es vispār nesaprotu.

Aleksandrs Komarovs
Aleksandrs Komarovs

Aleksandrs Komarovs: Ne pārāk veselīgi, bija tāds labs piemērs. Mums bija uzdevums – vienkārši kursā – etīde "Rīts". Izveidot un parādīt – lūk, jūsu rīts. Sagatavojiet etīdi. Piemēram, es sagatavoju vienkāršu rītu – uz fizisku darbību atmiņas pamata. Kā es pieceļos, kā eju tīrīt zobus, kā es to daru, bez priekšmetiem – vienkārši. Dabiski, ir daudz svarīgu sīkumu, kā tu to dari. Var kļūdīties visur: lūk, tur nepareizi, tur ne tā, tur neticu, tur atkal tas, kādēļ to neizdarīji, kādēļ aizmirsi, uz kurieni aizgāji, aizmirsi, ka tur ir durvis. Kādēļ apakšbikses neuzvilki – kā piecēlies, no dušas iznāci un tā arī staigā? Vai arī otrādi – kādēļ dušā gāji ar apakšbiksēm? Daudz tādu vietu, un tu aizķeries uz katra soļa, bet arī mācies. Bet bija cilvēks, kurš vienkārši apsēdās uz grīdas, kaut kā tur šūpojās, šūpojās, šūpojās, pēc tam vienā mirklī skaļi, ļoti spēcīgi iekliedzās – un saka: "Viss, tā ir etīde." Meistare Valentīna Petrovna Nikolajenko viņam prasa: "Kas tas bija?" Un viņš saka: "Tā bija rīta piedzimšana – saule, un tā es jūtos." Un kā to lai novērtē? Kā lai pasaka, ka tas bija slikti, nepareizi? To jau viegli izdarīt – atšķirībā no lielas, precīzas etīdes, kur pilns ar iespējām kļūdīties – un tā tālāk.

Un bija tāds uzdevums. Bija skatuve – tukšas sienas un skatuve. Un mums saka: "Iedomājieties etīdi – jūs esat gleznu galerijā. Vienalga kādā – Tretjakova galerijā, Luvrā, nav svarīgi. Aiziet! Piecas minūtes." Nu, mēs visi staigājam, uz sienām skatāmies – uz kailām sienām (smejas). Pēc tam viņa saka: "Nu, viss, pietiek. Pastāstiet, ko jūs tur redzējāt." Prasa vienai meitenei. Viņa saka: "Nu, es redzēju gleznu "Pompeju pēdējā diena"." – "Ja? Apraksti." Viņa kaut ko pastāsta par gleznu. Kāds tur – "Monu Lizu". Un man arī jautā: "Ko tu tur redzēji?" Es saku: "Tapetes". Viņa: "Nu, skaidrs". Un pēc tam saka: "Tā, visi, kas redzēja "Pompeju pēdējo dienu", "Monu Lizu" un tā tālāk – drīz piebrauks ātrie un visus uz psihiatrisko klīniku aizvedīs." (smejas) Jo to sauc par halucinācijām.

Uz skatuves halucinācijas nav vajadzīgas. Tātad – es redzu to, ko redzu, bet attiecos tā, kā dots uzdevumā.

Tatjana Dzjuba: Nu, jā.

Aleksandrs Komarovs: Un es šo piemēru labi iegaumēju – tas ir lielisks… Un tagad diemžēl šīs te halucinācijas – gan režijas darbā, gan aktieros… Tādi aktieri, kuriem tas patīk, tie sevi atrod tādos režisoros, un tā tālāk. Un cenšas šo pēc būtības paviegli radīto uzdot par kaut kādu lielu mākslu.

Tatjana Dzjuba: Jā, jā…

Aleksandrs Komarovs: Un cilvēks, kurš atnācis paskatīties tādu izrādi, iznāk un kā skatītājs nodomā: "Laikam es kaut ko nebūšu sapratis." Tu neteiksi, ka tas ir pilnīgs štrunts un to nav iespējams skatīties. Audzināts cilvēks iznāks un teiks: "Laikam es kaut ko nesapratu. Laikam nav priekš manis." Bet, ja tu iestudēsi klasisku izrādi, paņemsi klasisku Čehovu, iestudēsi tā, kā Čehovam rakstīts, tad tur var pamatīgi aplauzties, turklāt viegli. Visi no galvas zina "Kaiju" un "Trīs māsas". Teiks: "Kas tas bija?! Tur ne tā, tur nepareizi." Ļoti viegli kļūdīties. Un daudzi režisori, izrāžu autori – viņi vienkārši neprot, nezina, kā to darīt, baidās riskēt. Tādēļ sadomā to "kosmisko mākslu", tā saucamo.

Tatjana Dzjuba: Bet mani pārsteidz aktieri, kas tam piekrīt.

Aleksandrs Komarovs: Bet arī tas ir viegli! Šodien es tā nospēlēju – es tā sajutu.

Tatjana Dzjuba: Es nesaprotu šos aktierus, kuri piekrīt tam. Es saprotu, ka viņi piekrīt, jo kaut kur jau viņiem jāstrādā un nauda jāpelna. Tagad jau tas vada cilvēkus. Citādi vienkārši nebūs, kur strādāt.

Aleksandrs Komarovs: Nē, nu, kādam jau tas patīk, kāds to arī uzskata par lielu mākslu, jo tur izdodas. Tā bieži gadās: paņem tevi kādā klasiskā izrādē un sāk prasīt: seko darbībai, ko tavs personāžs te vēlas, tu te šodien šo darbību nepareizi nospēlēji, mēs taču vakar mēģinājām – kādēļ tā? Bet te – tu it kā…

Tatjana Dzjuba: Tur neko nevajag.

Vai tehnoloģijas aizstās aktieri?

Aleksandrs Komarovs: Tāds garastāvoklis – tā arī nospēlēju. (smejas) Tagad viss ir vienkārši. Viss ir vienkārši. Tagad ir klipveida domāšana. Agrāk mēs spējām sarežģītas filmas skatīties, trīs stundu garas, bet tagad skaties klipu "Youtube": "Bāc, divas minūtes! Nu, labi…" (smejas) Tādēļ arī tagad sociālajos tīklos "Instagram" storiji ir 15 sekundes. Viss, cilvēks nevar uzņemt vairāk informācijas. Un izejot no tā, viss tiek vienkāršots! Un kaut kur sākas viss ar cēliem mērķiem – lai atvieglotu mums dzīvi, lai būtu vieglāk dzīvot, vienkāršāk.

Tatjana Dzjuba: Vai jums ir kļuvis vieglāk dzīvot?

Aleksandrs Komarovs: Man jau nav, ar ko salīdzināt. (smejas) Nav, ar ko salīdzināt. Nu, šādas tādas nianses… Protams, tehnoloģiskais progress daudzas lietas padara vienkāršākas. Bet tālāk – atkarībā no tā, kā tu to izmanto, šo tehnoloģisko progresu.

Pirmspandēmijas laikā mums Daugavpilī bija kaut kāds rekordu posms – visas biļetes bija izpirktas četrus mēnešus uz priekšu. Tā teātrī nekad nebija bijis.

Arī tieši pirms pandēmijas bija viesizrādes Maskavā, aizvedām mūsu izrādi "Kailais karalis", tā mums tāda interesanta, ar sociālu ievirzi. Aizvedām uz Maskavu, uz Puškina teātri, uzstājāmies. Un tās bija mūsu pirmās viesizrādes Maskavā – katrā ziņā manā laikā pirmās. Zinu, ka vecākie kolēģi agrāk bija braukuši, šķiet, Nāciju teātrī uzstājušies, ja nekļūdos. Bet Puškina teātrī un manas aktiera karjeras laikā mēs pirmo reizi bijām. Tātad tur, kur cilvēkiem ir izvēle, ko skatīties, kur katrā teātrī – tur Bezrukovs, tur Habemskis spēlē, tur Daņila Kozlovskis, tur Saša Petrovs… Visām gaumēm – visus slavenos māksliniekus tur var atrast. Un tad viņi iet uz Daugavpils teātri – neviens nezina, kas būs, kā būs. Dienu pirms mums viesojās teātris, varbūt samelošu, no Krasnojarskas, ja nekļūdos, un laikam tas bija "Zelta maskas" nominants vai kaut kas tāds. Un mums teica, ka cilvēki, tur zālē, šķiet, 800 vietu, un pēc starpbrīža palika 300. Visi vienkārši aizgāja prom.

Un viņi tur tā demonstratīvi iet prom. Tā īpaši bez ceremonijām, ja kādam patraucēs. Viņš 7000 rubļus par biļeti samaksājis, ja nepatīk, aizies un durvis aizcirtīs – un normāli.

Un bija tik ļoti bail! Bet no mūsu izrādes neviens cilvēks neaizgāja prom. Mēs ar tādu uzrāvienu, ar tādu "bravo" uzstājāmies, ka pēc tam noslēdzām vienošanos ar Vahtangova teātri, ka brauksim pie viņiem ar mūsu izrādēm, bet viņi brauks pie mums uz Daugavpili ar savējām. Un sākās tā pandēmija. Un nepaguvām – ne mēs uz turieni aizbraukt, ne viņi šurp. Es ceru, ka tagad mēs kaut kā varēsim cilvēkiem atdzīvināt interesi par teātri. Tādēļ, ka nezinu, kad atkal būs tā, ka visas biļetes būs izpirktas četrus mēnešus uz priekšu un zāle pilna. Grūti prognozēt, kurā gadā tas vispār tā būs. Tādēļ ļoti gribētos, lai viss pēc iespējas ātrāk nokārtotos.

Bet bija tāda interesanta lieta, jo tā izrāde, "Kailais karalis", tā ir tāda izteikti sociāla, un mēs to rādījām pie mums Daugavpilī. Tās dēļ mums ar pilsētas vadību bija kaut kādas briesmīgas problēmas, jo pilsētas vadība to uztvēra personiski – domāja, ka tas par viņiem.

Laikam cilvēkiem ļoti augsts pašnovērtējums pilsētas vadībā, ja reiz uzskatīja, ka teātris par viņiem nolēmis izrādi uztaisīt. Pēc tam mēs braucām uz festivālu Baltkrievijā, uz Mogiļevu, vinnējām tur – un viņi saka: "Tas taču ir par mums! Tas ir par mums, par baltkrieviem, kailais karalis!" (smejas) Mēs aizbraucām uz Maskavu, bet tur visi: "Tā taču ir izrāde par mums!" Bet kad pie mums viesojās delegācija no Vācijas un uzņēma kaut kādus video, tad viesi skatījās šo izrādi un arī: "Tas taču ir par Vāciju!" Tātad – cik precīzi tā trāpa desmitniekā, bet problēmas tādēļ mums bija tikai Daugavpilī, kur to uztvēra ļoti politiski un par mēģināja uz teātri izdarīt spiedienu.

Tatjana Dzjuba: Jā, "Kailais karalis", šķiet, pēc Sovremeņņika (teātris Maskavā – red.), es pat nezinu, vai kaut kur ir uzvests. Es pati brīnījos, kad uzzināju, ka pie jums "Kailais karalis" iestudēts.

Tatjana Dzjuba un Aleksandrs Komarovs
Tatjana Dzjuba un Aleksandrs Komarovs

Aleksandrs Komarovs: Vienkārši es biju pārsteigts:

XXI gadsimtā saskarties ar to, ka kāda izrāde ir politiska vai metaforiska, un tai par to sāks piekasīties.

Bet jūs esat piedzīvojusi dažādus laikus un… Nu, skaidrs, kā aktrise nē, bet vienalga bija pēc Staļina un pēc Hruščova, un pēc Brežņeva laiks, un vēl visādi. Cik lielā mērā teātris un politika – tas vienmēr bijis… Vai tas bija sarežģīti un vai bija kādas problēmas ar cenzūru: ko drīkstēja, ko tajos laikos nedrīkstēja?

Tatjana Dzjuba: Ļubimovam bija kaut kas, tādēļ, ka Ļubimovs vienmēr iestudēja izrādes ar mājieniem. Bet principā par politiku, kaut kādi politiski lozungi, kaut kas tāds – tā nebija. Es neko tādu neatceros. Tas viss –

kad parādās kaut kas neordinārs, vienmēr atradīsies cilvēki, kuri mēģinās tur kaut ko saskatīt.

Aleksandrs Komarovs: Paklausieties, ir vēl tāds interesanta lieta, ka

mēs taču esam tādas profesijas pārstāvji, kuru pagaidām grūti aizstāt ar tehnoloģisko resursu.

Pagaidām. Jo pat manas dzīves laikā ar daudzām profesijām ir cauri, tās jau principā var arī vairs nebūt, tās aizstājušas ierīces, datori aizstājuši cilvēkus. Drīz vairs taksistu nebūs, jo mašīnas jau brauc pašas, pēc navigācijas un tā tālāk. Aktieri pagaidām…

Tatjana Dzjuba: Kaut kādas šausmas…

Aleksandrs Komarovs: Aktieri pagaidām vēl turas. Bet skatieties: pat mēs jau tagad… Mums bija viena izrāde, kurā bija tāds paņēmiens. Bija īpašs ekrāns priekšā, uz skatuves notiek darbība, nolaižas tāds īpašs ekrāns, pa pusei caurspīdīgs, uz tā tiek rādīta projekcija, un skatītāji redz īstu 3D hologrammu. Un sanāk, ka dzīvs aktieris mijiedarbojas ar 3D hologrammu. Tā tas bija uztaisīts. Patiesībā ļoti skaisti izskatās, ļoti skaisti…

Tatjana Dzjuba: Tādēļ es domāju, ka tas viss atgriezīsies: cikliskums – tas ir jūtams. Tas ir redzams. Vienkārši ar zināmām izmaiņām, ar noteiktām novirzēm, kaut kā tā.

Aleksandrs Komarovs: Ar esošās realitātes nestām pārmaiņām.

Tatjana Dzjuba: Nu jā, jā.  

Aleksandrs Komarovs: Bet jums pašai vēlēšanās kāpt uz skatuves… Vai tā…?

Tatjana Dzjuba: Man?

Aleksandrs Komarovs: Jā.

Tatjana Dzjuba: Nē, ziniet, pēc teātra slēgšanas… Kurā? Šķiet, 1994. gadā… 1992.gadā slēdza… Es vienkārši pastaigājos ar suni, un man radās ideja – uztaisīt monoizrādi, dzejas monoizrādi, un es to uztaisīju, un nosaucu "Aktrises grēksūdze", un nospēlēju tikai divas reizes, un viss. Un pēc tam – viss: kā nocirtu teātri. Negribu. Negribu, jo, lai kur es neskatītos, lugas vai ko tādu, – nesaprotu. Nu nesaprotu, nesaprotu, kas notiek. Varbūt jābūt tādam režisoram, kas manī varētu to aukliņu paraut. Es nekad neaizmirsīšu, kā brīnišķīga

kritiķe, Efrosa sieva Nataša Krimova, sarunājoties ar Fainu Raņevsku, pajautāja: "Kādēļ jūs gājāt no teātra uz teātri? No viena gājāt prom, nācāt uz citu…" Un viņa saka: "Es meklēju mākslu." Viņa vaicā: "Vai atradāt?" Viņa saka: "Jā. Tretjakova galerijā."

Aleksandrs Komarovs: (smejas)

Tatjana Dzjuba: Raņevska bija pati par sevi. Ziniet agrīno Jevtušenko dzejoli:

Debesīm pietiek ar to, ka tās zilas.
Rītausmai pietiek ar to, ka tā rītausma.
Bet tu?
Saki, –
Vai pietiek ar sevi?
Pēc acīm es redzu, ka ne.
Daudz tu runā un melīgi domā,
Reti gadās vienkāršam būt.
Reizēm pat saprast vairs nevar,
Kur neīstais tevī, un kur – tu pats.
Brīdinājumos neklausījies,
Ka viegli var pazaudēt sevi.
Bez mīlas biji
Uzsvērti dedzīgs
Un uzsvērti vēss,
Kad mīlēji.
Daba tik atklāti, uzticīgi
Dzīvo,
Un patiesi.
Koki – tie neizliekas,
Vienmēr īsta ir zāle.
Es skatos uz upi,
Uz bērziem,
Īvēm,
Par likteni savu es domāju.
Laikam ļoti grūti
Ir laimīgam būt,
Bet vispirms jākļūst pašam par sevi.

Un to, lūk, jāatceras visu laiku: būt sev pašam.

Aleksandrs Komarovs: Tatjana, es domāju, ka tas ir skaists – un labāku neizdomāsi – noslēgums mūsu šodienas sarunai. Un man bija ļoti patīkami ar jums pabūt kopā, aprunāties, un bija pat grūti iedomāties, ka tāda iespēja vispār būs – par šādām tēmām parunāt ar cilvēku, kurš šajā profesijā zina daudz vairāk, nekā es visā savā atlikušajā laikā nez vai uzzināšu. Liels jums paldies, un,

ja runājam par to, ka pēc 80 gadiem šī māksla tomēr atkal kļūs tāda, kādu mēs to mīlam, tad tikai pateicoties šādām sarunām būs iespējams soļot tālāk un nepagaist sīkumos.

Paldies jums liels, patiešām bija ļoti, ļoti patīkami!

"Teātra Atlanti cauri laikiem"

Vairāk

Sarunas tapušas "Spēlmaņu nakts" projektā "Teātru Atlanti cauri laikiem". Sarunas veidoja producente, aktrise Madara Melne-Tomsone un aktieris Gundars Āboliņš.

Paldies par atbalstu Valsts kultūrkapitāla fondam, alus darītavai "Valmiermuiža", Jaunajam Rīgas teātrim un Eduarda Smiļģa teātra muzejam.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti