Lugas "Mātes un meitas" iestudējums Daugavpils teātrī teātrmīļiem var likties pazīstams. Un tiešām – pirms 11 gadiem šīs lugas versiju Latvijā piedāvāja režisore Inese Mičule Valmieras Drāmas teātrī. Lomās toreiz bija meita un māte arī dzīvē – aktrises Ieva Puķe un Svetlana Bless. Šoreiz Oļega Šapošņikova un Māra Korsieta režisētajā izrādē "Divejis vyrtuvē, naskaitūt nabašnīku" jeb "Divas virtuvē, neskaitot līķi" lomās ir Daugavpils teātra aktrises Kristīne Veinšteina un Agnese Laicāne.
Ojārs Rubenis: Kristīn, kāpēc tu izvēlējies šo lugu un kāpēc jūs to ar divu režisoru – Māra Korsieta un Oļega Šapošņikova – palīdzību pārvērtāt par Latgales traģikomēdiju?
Kristīne Veinšteina: Latgaliešu valodai piestāv komēdija, piestāv humors. Meklējot kādu tekstu, es atradu šo brīnišķīgo Mardaņa lugu. Likās, ka tā der tieši Latgalei, tāpēc, ka tajā var ielikt daudzus latgaliešu teicienus, parādīt latgaliešu sieviešu spēku, varenību, prieku un tā tālāk. Man likās, ka šī luga atbilst tieši latgaliešiem, latgaliešu valodai, un droši vien tāpēc es to notulkoju latgaliešu valodā.
Ojārs Rubenis: Kritiķis Toms Čevers rakstījis: "Kristīne Veinšteina, tulkojot lugu latgaliski, ir atradusi asprātīgas un mums pazīstamas sentences par dzīves likumsakarībām, iekļāvusi precīzus ikdienas vērojumus un tikpat trāpīgus salīdzinājumus, ar kādiem ir pārsātināta luga." Tas ir brīnišķīgs vērtējums.
Kristīne Veinšteina: Jā, ļoti. Paldies Tomam!
Ojārs Rubenis: Vai šī izrāde, neskatoties uz to, ka lugai ir ukraiņu autors, ir par latgalietēm, par latgaļu sievietēm?
Kristīne Veinšteina: Zināmā mērā jā. Neskatoties pat uz to, kas viņas [lugas varones] ir,
luga ir par stiprajām latgaliešu sievietēm. Reti kura tauta var lepoties ar to, ka māk pati par sevi pasmieties, un latgalietes ir tai skaitā.
Ojārs Rubenis: Pa, pa, pa! Jūs abas tā smaidīgi un labvēlīgi domājat, ka latgaliešu sievietes atšķiras no pārējām Latvijas sievietēm?
Kristīne Veinšteina: Protams, viņas ir visskaistākās, visgudrākās. (Visi smejas)
Ojārs Rubenis: Par to es nešaubos, bet es vaicāju tieši par raksturu, par dzīvesveidu, par izturību. Jūs domājat, ka tā var sadalīt?
Kristīne Veinšteina: Es domāju, ka Latgalē ir ļoti stiprs matriarhāts, ka māte, ka sieviete ir tā, kas vada ģimeni, dzimtu un visu pārējo. Līdz ar to latgaliešu sievietes spēks droši vien ir Latgalē.
Agnese Laicāne: Es varbūt ne līdz galam Kristīnei piekritīšu, bet tam, ka latviešu sievietes ir ļoti stipras, ļoti sīkstas un izturīgas – tam es noteikti, simtprocentīgi piekrītu.
Ojārs Rubenis: Un tu to tā izkop sevī?
Agnese Laicāne: Ko jūs ar to domājat – izkopt sevī? (Smejas)
Ojārs Rubenis: Lai tu būtu stipra, neatkarīga, lai tu būtu tāda, kura vīrietim var pateikt "pastāvi pie ratiem, draudziņ". Tu to izkop sevī?
Agnese Laicāne: Jā.
Ojārs Rubenis: Un, Kristīn, tu tāda esi?
Kristīne Veinšteina: Es ļaujos reizēm būt arī vāja un ļauju palīdzēt sev, jo tas arī ir svarīgi. Bet tas nemazina manu iekšējo stiprumu.
Ojārs Rubenis: Runājot par šīm divām sievietēm, man bija tā, ka skatoties izrādi, es līdz zināmam brīdim nesapratu, vai tad jūs esat vai neesat māte ar meitu. Vēlāk skatītājs saprot, ka jūs neesat māte ar meitu (vairāk nestāstīsim, lai ir mazliet intriga). Vai tas bija pamatprincips, ka nevar saprast – tu esi vai neesi viņas meita? Kāpēc jūs tā darījāt?
Kristīne Veinšteina: To, apspriežoties, vairāk nolēma abi režisori, es domāju. Bet arī
lasot pašu lugu, sākotnēji ir nesaprašana, kas šīs sievietes ir viena otrai. Jau pats dramaturgs piedāvā šo noslēpumu un režisors vienkārši to izmanto.
Agnese Laicāne: Man liekas, ka tas ir ļoti labi, ka nevar saprast mūsu savstarpējās attiecības izrādē, jo uzreiz paliek interesanti skatīties, kas tas ir un ko mēs vispār te darām, kāpēc mēs atrodamies vienā telpā kopā.
Ojārs Rubenis: Pēc tā materiāla jūs tēlojat diezgan labas, pareizas sievietes, bet patiesībā viņas ir diezgan vieglas uzvedības sievietes.
Kristīne Veinšteina: Jā.
Agnese Laicāne: Sievietes, kuras izdzīvo tā, kā prot un tā, kā viņas varbūt uzskata par pareizu. Jāmāk izdzīvot ar to, ko liktenis tev piespēlē – vai tu proti saķert to un pats sev kārtis izdalīt vai arī tu paļaujies un svaidies tālāk tajā likteņupē.
Kristīne Veinšteina: Ja es runāju par sava personāža Valentīnas likteni, es reizēm iedomājos, cik stipram jābūt cilvēkam, lai nesalūztu, bet ietu un izdarītu līdz galam un tad, kā Edīte Piafa, par visu samaksātu un dzīvotu tālāk.
Ojārs Rubenis: Vai tev dzīvē ir sanācis samaksāt par visu?
Kristīne Veinšteina: Es priecājos, ka mani liktenis nav tik traģiski sitis un ka es varu baudīt dzīvi un maksāt par to, ko tērēju.
Ojārs Rubenis: Tev, Agnes, man tā kā neērti vaicāt. Tu vēl nē, vai ne?
Agnese Laicāne: Negribu ieslīgt detaļās, bet ir gadījušās dažādas situācijas, un man ir tāda sajūta, ka es maksāju pa daļām. (Smejas)
Ojārs Rubenis: Parasti aktieri saka, ka viņi, it sevišķi šādiem tēliem, ņem kādus prototipus. Vai jums bija cilvēki, uz kuru pieredzi balstoties, jūs veidojāt tēlus?
Agnese Laicāne: Paldies Dievam, ka man dzīvē nav bijusi tikšanās ar cilvēku, kuram ir bijušas tādas problēmas. Tomēr kaut kādi stāsti no draudzenēm vai paziņām uz līdzības pamata – jā. Tieši precīzs prototips – nē.
Kristīne Veinšteina: Dzīvē prototipu varbūt nav, bet nostāsi par to, ka ir bijis kaut kas līdzīgs, ir. Kad mēs sākām iestudēt, skatījāmies, vai vispār ir kaut kas.
Ojārs Rubenis: Vai jūs abas izrādes laikā konkurējat viena ar otru?
Kristīne Veinšteina: Bez šaubām. (Abas piekrītoši māj)
Ojārs Rubenis: Un kāds ir konkurences mērķis?
Kristīne Veinšteina: Radīt foršu produktu.
Agnese Laicāne: Reizē vienai otru izaicināt, bet nepadoties.
Kristīne Veinšteina: Mīlēt savu partneri konkurencē.
Agnese Laicāne: Līdzīgi kā Tīnai un Katei – spēt kopā eksistēt vienā telpā, bet arī nepazemot vienai otru.
Ojārs Rubenis: Tajā pašā recenzijā Toms Čevers raksta: "Aktrisēm ir padevušies sulīgi tēli. Kristīne Veinšteina atkal apliecina savu lielisko humora izjūtu. Turklāt viņas varonēm allaž raksturīgā labsirdība jo dramatiskāku vērš Valentīnas likteni un tā negodīgos pavērsienus, kad viņa nokļūst sutenera "gādīgajos" apskāvienos. Savukārt Agnese Laicāne šoreiz izmanto sava auguma priekšrocības, efektīgi ierodoties savas jaunās mātes pieticīgajā miteklī: armijas zābaki, tīkliņzeķu apņemtas kājas, ādas minisvārki un palmiņā saņemti mati, kas pār pleciem krīt kā mežonīgas krēpes. Taču Katrīna vēl ir bērns, kam pārāk agri nācies pieaugt, – zem kuplās tunikas apģērbts knaps balts krekliņš ar mikimausa draudzenes attēlu. Un asaras aizkustinoši birst pār viņas vaigiem, kad, darba tērpā izmetusies, viņa apraud sevi un savu neilgo, bet jau sačakarēto dzīvi." Vai nav brīnišķīgs raksturojums?
Kristīne Veinšteina: Brīnišķīgs. Ļoti.
Ojārs Rubenis: Kas ir šis mistiskais tēls, ko jūs it kā "nogalināt"?
Kristīne Veinšteina: Tas ir cilvēks, kurš ir atnācis pie mums...
Agnese Laicāne: Ciemos.
Ojārs Rubenis: Kurš grib jūs abas?
Kristīne Veinšteina: Kurš grib redzēt teātra izrādi, kas saucas mātes un meitas.
Agnese Laicāne: Izrādes laikā mūsu savstarpējā sarunā mēs pašas īsti nezinām, kas ir mūsu ciemiņš. Mēs tikai zinām, ka viņš ir atnācis uz izrādi priekš viņa viena, kuru mums ir jāspēlē.
Ojārs Rubenis: Respektīvi, pēc jūsu domām tas īsti nav ne suteners, ne kāds, kas grib jūs, bet vienkārši tāds kā skatītājs?
Agnese Laicāne: Nē, nē. Tās es negribu teikt.
Kristīne Veinšteina: Tas ir cilvēks, kas izmanto viņu pakalpojumus.
Agnese Laicāne: Klients. (Smejas)
Ojārs Rubenis: Kas grib jūs?
Kristīne Veinšteina: Jā. (Smejas)
Ojārs Rubenis: Viņš cer, ka vienu dabūs. Un tad jūs viņu vienkārši... piebeidzat?
Kristīne Veinšteina: To mēs nestāstīsim, kas tur notiek. (Smejas)
Ojārs Rubenis: Šī izrāde ir traģikomēdija ar smeldzīgu piegaršu visā tajā sociālisma laikā anturāžā, kurā jūs spēlējat šodienu. Tas jau pats par sevi man liekas ārkārtīgi sāpīgi, ka šie cilvēki nav tikuši ārā no šīs anturāžas, ka patiesībā viņi dzīvo to dzīvi. Laiki mainās, viss iet uz priekšu, bet šīs sievietes turpat paliek, viņām nav izejas un viņas, kā tu teici, cīnās. Vai esot Daugavpilī un darot lielu misiju (es uzskatu, ka teātrim šobrīd, šajā situācijā Daugavpilī ir liela misija) jums arī ir sajūta, ka viss ir palicis pa vecam un ka cīnās un netiek Daugavpils, netiek šie cilvēki ārā no apokalipses?
Kristīne Veinšteina: Es teiktu, ka nē. Ir uzlabojums un jo īpaši ar to, ka aizvien vairāk runā latviski. Pilsētā tu beidzot jau dzirdi latviešu valodu. Tad, kad es uz Daugavpili atnācu 2000. gadu sākumā, es veikalā nevarēju pat nopirkt to, ko es gribēju, jo es nezināju, kā krievu valodā ir šī lieta. Tagad Daugavpilī ir [latviešu valoda]. Cilvēki apzinās, īpaši pēc Ukrainas kara ļoti daudzi saprot, ka mums būs jārunā latviešu valodā, un mācās to. Man liekas, ka reizēm mēs Daugavpilī paši uztaisām tādu kā lāča pakalpojumu, ļaudami krieviski sarunāties, kaut cilvēks jau ir gatavs runāt latviešu valodā.
Agnese Laicāne: Turklāt arī tas, ka
uz mūsu izrādēm nāk skatītāji, kas varbūt ne līdz galam saprot latviešu valodu, bet viņiem tas netraucē, jo viņi ir ieinteresēti, viņi grib mainīt visu situāciju arī paši iekšēji.
Tas ir ļoti pozitīvi – redzēt to no malas. Protams, vēl joprojām tāls ceļš ejams, bet ir redzamas izmaiņas iekšēji pašos cilvēkos un tas ļoti priecē.
Ojārs Rubenis: Kā jūs kā mākslinieces domājat – kas patiesībā ir vainīgs pie situācijas, ka Daugavpils reizēm ir bijusi pilnīgi kā cits reģions? Kur ir tā vaina? Vaina varbūt nav tikai tajos krievos, bet mūsos pašos par to, ko mēs neesam darījuši?
Kristīne Veinšteina: Noteikti mūsos pašos. Mēs paši esam to pieļāvuši. Arī no manas pieredzes – es arī, atbraucot uz Daugavpili, domāju, ka ir forši iemācīties krievu valodu, runāt ar kolēģiem...
Ojārs Rubenis: Paga, no kurienes tu esi?
Kristīne Veinšteina: Es no Pļaviņām.
Ojārs Rubenis: Skaidrs, tur nevajadzēja.
Kristīne Veinšteina: Tur nevajadzēja, bet šeit vajadzēja. Man pašai likās, ka tas ir superīgi, ka es varu iemācīties krievu valodu. Protams, pēc Ukrainas pastiprinošā kara, kas notika 2022. gadā (jo pēc 2014. gada arī mēs visi kaut kā mierīgi uztvērām), tu saproti – hei, cienīsim to, kur mēs esam un kā mēs dzīvojam, un vairāk runāsim latviešu valodā. Piemēram, tagad skolās ir programma "Teātra māksla", un es esmu piekritusi tādu vadīt.
Ojārs Rubenis: Vai, cik jauki! Krievu skolā? Vai arī tādu vairs nav?
Kristīne Veinšteina: Jau šogad tās it kā jau vairs nav krievu skolas, bet principā, būsim godīgi, tās ir krievu skolas. Bet bērni ir atvērti, viņi ir gatavi runāt latviešu valodā. Līdz ar to es nepiekritīšu Izglītības ministrijas nostādnei, ka mums vajag kaut kādu laiku pārejai, lai... Droši vien to vajag pieaugušajiem.
Bērni ir gatavi runāt latviski, gatavi nest latviešu valodu tālāk. Mēs paši, kavējoties, aizbildinoties – ai, nu tā ir Daugavpils – esam noveduši šo pilsētu tur, kur tā patlaban ir.
Bet tiešām tā atplaukst, runā. Vienīgais, protams, daudz vairāk izskan tie, kas ir pret latviešu valodu.
Agnese Laicāne: Viņi vienkārši skaļāk runā.
Kristīne Veinšteina: Jā.
Ojārs Rubenis: Kur tu augi?
Agnese Laicāne: Balvos.
Ojārs Rubenis: Balvu un Daugavpils situācija ir atšķirīga?
Agnese Laicāne: Jā, ļoti atšķirīga. Mums krievu skola varbūt bija viena. Ikdienā, ejot uz skolu vai uz deju kolektīva mēģinājumiem, man nebija domas, ka man vispār būtu jāmācās krievu valoda paralēli skolai. Situācija bija pilnīgi atšķirīga. Bet tas, ko Kristīne teica – "tā jau ir tā Daugavpils" – šis teikums, man liekas, pasaka visu; mēs esam atraduši grēkāzi (dažās situācijās grēkāzi, dažās – nē), uz kuru mēs paši pieveram actiņas. Ja tur kaut kas notiek, tad notiek, bet tikai kaut kādās krīzes situācijās vai dažreiz, kad jau ir par vēlu kaut ko mainīt, tikai tad, vispirms ar pārmetumiem un pēc tam ieskatoties situācijā, tiek kaut kas risināts.
Ojārs Rubenis: Parasti aktieriem šādus jautājums varbūt pat nevajag uzdot, bet tomēr, ja tu iesāki tēmu, tad ko mums vajadzētu darīt?
Agnese Laicāne: Vispirms atvērt acis un paskatīties nevis Latgales ziņā, kur ir problēmas ar valodu, bet visā valstī, jo arī Rīgā ir kaut kādas vietas, kur es nevaru ieiet, ja es nezinu krievu valodu. Diemžēl tā ir.
Ojārs Rubenis: Tā ir, jā.
Agnese Laicāne: Jābūt godīgiem pret sevi, ir jāsaprot, ka ir tāda problēma un ir jādara viss, lai mēs censtos saglabāt savu valodu. Jo
mēs esam maza valsts, mēs esam maza tauta un mums ir jācīnās ar zobiem un nagiem, lai mēs paturētu savu valodu.
Kristīne Veinšteina: Paturpinot tēmu par to, ko varētu darīt, lai uzlabotu situāciju Daugavpilī. Man liekas, ka Daugavpils dome ir uztaisījusi vienu ļoti labu projektu, proti, tā zem Latviešu kultūras centra ir apvienojusi pārējās tādas kā biedrības – gan Krievu kultūras centru, gan Poļu kultūras centru, gan ukraiņu. Viņi kopā varētu radīt telpu latviešu valodai, pateicoties tieši Latviešu kultūras centram. Viņi varētu radīt pasākumus latviešu valodā, kas mudinātu šīs kopienas biedrus aktīvāk iesaistīties latviešu valodas izplatīšanā. Ne tikai teātris, ne tikai skola, bet arī visa pārejā kultūras telpa Daugavpilī. Un to droši vien varētu virzīt arī kā uzdevumu Kultūras ministrijai – atbalstīt šos centienus, šo integrāciju no citiem kultūras centriem, kas ir savādāk runājoši.
Ojārs Rubenis: Vai jūs redzējāt seriālu par šķelšanos (pētnieciskās žurnālistikas centra "Re:Baltica" dokumentālais seriāls "Šķelšanās" – red.)?
Kristīne Veinšteina: Redzēju.
Ojārs Rubenis: Un? Jo par šo seriālu arī ir diskusijas.
Kristīne Veinšteina: Man arī ir jautājums šīm žurnālistēm, kāpēc viņas, atrodot vienu ļoti kreisu cilvēku, pretī neliek aizstāvi, kurš arī runā latviešu valodā. Pirmajā sērijā bija kāda dāma ar kungu, kurš gandrīz perfekti runā latviešu valodā, bet viņi komunicēja krievu valodā. Man sāpēja, ka viņi abi, kad viņiem pajautāja, vai viņi aizstāvētu savu valsti, pateica – mums jau Latvija patīk, bet ja būtu tas un tas, mēs ietu prom. Bet es zinu ļoti daudz daugavpiliešus, kuri pateiktu – jā, mēs aizstāvēsim, mēs būsim par Latviju, mēs lepojamies ar to, ka mēs nākam no Latvijas, no Daugavpils.
Ojārs Rubenis: Arī krievu cilvēki?
Kristīne Veinšteina: Krievu valodā runājoši cilvēki.
Ojārs Rubenis: Vai tas nozīmē, ka mēs vienkārši nemākam atrast, ka mēs par maz uzmanības tam pievēršam?
Kristīne Veinšteina: Man gribētos teikt, ka mēs gribam radīt sensāciju un mazliet gribam pievērt acis uz patiesību, ka eksistē krievvalodīgi cilvēki, baltkrievvalodīgi cilvēki, poļvalodīgi cilvēki, kas mīl Latviju, kas cenšas kaut vai tagad iemācīties latviešu valodu, viņi cenšas būt par Latvijas pilsoņiem. Mūsu Latvija ir viņu arī.
Ojārs Rubenis: Ja jūs kā teātris ietu ārā pie šiem cilvēkiem vairāk un runātu, un propagandētu, vai viņi jūsos klausītos, vai viņi jūs ņemtu vērā?
Kristīne Veinšteina: Es domāju, ka noteikti. Vēl viens no tādiem spilgtiem piemēriem, ko mēs varam attīstīt – ja Daugavpils teātrī būtu aizvien mazāk izrāžu krievu valodā, mēs lēnām pieradinātu skatītāju. Mēs jau tā viņu pieradinām, bet, ja vēl samazinātos... Skatītājs grib redzēt teātri.
Ojārs Rubenis: Meitenes, bet tas jau ir jūsu rokās!
Kristīne Veinšteina: Jā, protams! Un mēs...
Ojārs Rubenis: Jūsu un Oļega Šapošņikova rokās.
Kristīne Veinšteina: Tieši tā. Un mēs to lēnām cenšamies darīt – ka veidojam vairāk to latviešu vidi.
Teātrim ir milzīgas iespējas vidi radīt, paplašināt, aicināt un mudināt.
Ojārs Rubenis: Un nebaidīties.
Agnese Laicāne: Jā, nebaidīties. Galvenais ir nebaidīties.
Ojārs Rubenis: Noteikt savu pozīciju. Jautājumus, uz kuru jums pavisam nebūtu jāatbild, bet pamēģiniet: ja būtu šī situācija, par kuru ļoti daudz runā, ka kaut kad tas vērtu notikt, ka var pieklauvēt pie robežas vai pārnākt tai pāri, kā jūs domājat, kas notiktu Daugavpilī?
Kristīne Veinšteina: Man iekšēji ir sajūta, ka mestos aizstāvēt Latviju, nevis, kā daudz kur stāsta, ka Daugavpils iedzīvotāji ar ziediem sagaidītu tankus.
Agnese Laicāne: Tā nebūtu.
Kristīne Veinšteina: Tā nebūtu. Būtu tā, ka ietu aizstāvēt Latviju. Zemessardzes pulkvedis ļoti lepojās ar to, ka Daugavpilī bija viens no lielākajiem pieaugumiem tad, kad tikko sākās Ukrainas karš – cilvēki sāka pieteikties zemessardzē. Ļoti daudz kur par to runā, ka mēs būtu par Latviju. Es domāju, ka ja tā būtu, par Latviju iestātos jau pie pašas robežas.
Ojārs Rubenis: Kā tev liekas, ko darītu jaunieši?
Agnese Laicāne: Man arī tā liekas, ka viņi... Pirmkārt, manas paaudzes jauniešiem vispār liekas ļoti bezjēdzīga tāda lieta kā karš. Es arī tā uzskatu. Es uzskatu, ka ir bezjēdzīgi triekt cilvēku sugu uz iznīcību, tas ir briesmīgi. Tas, ka konflikti vēl joprojām tiek risināti šādā veidā – man pat trūkst vārdu, lai pateiktu, ko tas nozīmē. Es zinu, ka ļoti daudzi manas paaudzes cilvēki vispār nevēlas šādi izkaisīt cilvēku dvēseles, cilvēku dzīvības. Tāpēc es arī uzskatu, ka viņi būtu pret.
Ojārs Rubenis: Man par šo tēmu runājot, jāsaka jums milzīgs paldies par cerību staru, par jūsu optimismu! Manuprāt, Daugavpils teātris, spēlējot izrādes trijās valodās (arī latgaliešu), kopības sajūtu stiprina. Cik es esmu skatījies, Daugavpils teātrī nāk cilvēki un grib to redzēt. Tas nozīmē, ka kultūra attīstās un tas ir brīnišķīgi. Savukārt par šo izrādi es vēl vienu jautājumu aizmirsu pajautāt. Vai šādas sievietes un šādas situācijas, jūsuprāt, vēl ir uz pasaules, vēl ir Daugavpilī?
Kristīne Veinšteina: Es gribētu teikt, ka nav. Bet varbūt
viena tēma, ko aizskar šī izrāde, ir tas, ka nepateicība ir pasaules alga. Tas gan ir mūžīgi, ne tikai Daugavpilī, ne tikai Latvijā, bet arī visā pasaulē.
Agnese Laicāne: Es neesmu saskārusies, ka notiktu kaut kas tāds joprojām. Protams, ir tādas situācijas, no kurām nav redzama nekāda izeja, ņemot vērā, ka dzīvot diemžēl paliek dārgāk. Bet, paldies Dievam, šādu situāciju es neesmu dzirdējusi.
Ojārs Rubenis: Paldies jums par radīto komēdiju, kas ir sāpīga! Šī izrāde jau tomēr ir par mīlestības trūkumu. To es novēlu katram – šo mīlestību sasniegt. Arī noskatoties šādu izrādi.
