Mākslas altāris
Jana Herbsta: Sveiks, Jāni!
Jānis Skanis: Sveika, labdien, Janīt!
Jana Herbsta: Man ir prieks tevi redzēt arī ārpus mūsu darba rutīnas.
Jānis Skanis: Un es priecājos tevi redzēt kā jauno māmiņu.
Jana Herbsta: Kā jauno māmiņu, un ne tikai kā jauno māmiņu, bet...?
Jānis Skanis: Kā precētu sievu.
Jana Herbsta: Kā jauno sievu, jā. Rekur, man ir gredzentiņš. Esmu tiešām svaigi cepta sieviņa.
Jānis Skanis: Izskatās, ka tu esi ļoti, ļoti laimīga.
Jana Herbsta: Es esmu! Jāni, es nebiju iedomājusies, ka es būšu tik laimīga savā kāzu dienā. Mēs ar Kalvi ļoti daudz strādājām, daudz visu organizējām, sanāca arī finansiāli tēriņi. Bet, kad tā diena sākās, es sev apsolīju tai ļauties un pilnībā izbaudīt. Un es teiktu, jā, tajā dienā mēs bija ļoti laimīgi un iemīlējušies, un tik laimīga es, manuprāt, arī savā dzīvē nebiju bijusi. Protams, diena, kad dzima meitiņa, ir pielīdzināma šai laimes sajūtai, bet toreiz tā mijās ar lielu intensitāti un fiziskām sāpēm. Kāzu dienā man itin nekas nesāpēja un man bija ļoti labi!
Jānis Skanis: Bet tu zini, ka tā ir milzīga laime, ja tev šī diena ir sagādājusi tādu prieku, un tavs vīrs... Es bildes redzēju. Jūs tur abi divi izskatāties tādi mazdrusciņ kā ne šīs zemes cilvēki.
Jana Herbsta: Jā, jā.
Jānis Skanis: Šis starojums, viņš ir fantastisks. Viņš nāk arī uz mums, es tāpēc priecājos ar tevi runāties, tāpēc ka tu esi laimīgs cilvēks, un dzīvē jau bieži tā negadās. Parasti mēs redzam vai sarūgtinātu, vai rūpju pārņemtu, kas tevi droši vien varbūt arī sagaida ar laiku.
Jana Herbsta: Labi ceļa vārdi, haha.
Jānis Skanis: Bet neaizmirsti šo sajūtu.
Jana Herbsta: Nē, es neaizmirsīšu pavisam noteikti, jo, zini kā, mēs ar manu nu jau vīru esam ļoti ilgi kopā, pieci gadi. Mēs piektajā mūsu attiecību gadadienā apprecējāmies. Tā bija sestdiena, tas bija pilnmēness, varbūt tāpēc arī viss tas saslēdzās. Taču tāpat tu nepārstāj visu laiku brīnīties par cilvēku, par viņa izvēlēm, par viņa darbībām. Es pieļauju, ka viņš arī, bet tas ne vienmēr ir viegli. Es pat savā uzrunā vīram teicu, ka ne vienmēr viss bijis skaisti un pūkaini, un ir bijuši dažādi momenti, ir bijis periods, kad nokrīt tās rozā brilles un tu saproti, ka tu ar to cilvēku esi ļoti atšķirīgs. Un kā tālāk? Tad vai nu cilvēki mēģina atrast to kopīgo valodu, kopīgo ceļu vai ne.
[..] Kā tev patiesībā?
Redzi, tu esi vīrietis, ļoti, ļoti fantastisku aktiera ceļu nogājis un ej vēl aizvien. Un es esmu sieviete jauna, aktrise, kas vēl aizvien ir ieņēmusi galvā, ka – nē, es varēšu apvienot karjeru ar privāto dzīvi, varēšu.
Ir mazlietiņ sajūta, ka es cīnos ar vējdzirnavām, jo cilvēki ar lielāku pieredzi saka, ka nē, ka tomēr būs dzīvē moments, kad ir jāizvēlas.
Jānis Skanis: Nē. Jāizvēlas, es domāju, ka nē, bet būs brīži, kad tās prioritātes drusku pamainīsies. Vienu brīdi, šis brīdis, kamēr tas bērniņš paaug līdz bērnudārzam vai līdz skolai. Tu nemaz nemanīsi, cik tā meitiņa ātri izaugs un būs jaunkundze. Viņai interesēs sava dzīve. Tu būsi spiesta paiet malā. Tad tev būs tavs teātris, tad būs tikai teātris.
Jana Herbsta: Bet tu nekad neesi runājis ar jaunajām aktrisēm par tām absolūti normālajām bailēm izkrist no aprites?
Jānis Skanis: Jā, visām lielākoties tās ir. Tu saproti, tagad varbūt pret to izturas mazliet saprātīgāk, bet bija taču gadi, laiks, kad aktrises nedzemdēja, vienkārši viņas uzskatīja, ka viss, ka dzīve tad ir beigusies. Paldies Dievam, tas laiks ir pagājis. Protams, cik es esmu runājis, man ir diezgan daudz uz skatuves bijušas meitas, tad jau vienmēr par šādām tēmām arī parunājamies. Jā, ir tā iekšējā baile, tāpēc, ka tie ir tie gadi, kuros tev vajag sevi apliecināt, pierādīt, ka tu esi talantīga, ka tu vari spēlēt. Tad jautājums, kur paliek ģimene, kur paliek vīrs, kur paliek bērns? Mēģināt to visu savienot. Tas ir grūti, tā ir problēma, bet mums visiem dzīvē ir problēmas. Ja nav šādas, ir kaut kas cits, vai ne?
Jana Herbsta: Vai tev ir daudz kolēģu gan sievietes, gan vīrieši, kuri tomēr nolika savu dzīvi mākslas altāra priekšā?
Jānis Skanis: Nē. Vispār arī laiks ir mainījies. Cilvēki, gan sievietes, gan vīrieši, ir kļuvuši pragmatiski – skaita, rēķina, kas man der un kas man neder, kas man ir izdevīgi un kas nav izdevīgi.
Tad ir drusku žēl, ka ir brīži, kad jauns, labs aktieris vienkārši izrēķina, ka tā nauda, tas atalgojums, ko viņš saņem teātrī, tās stundas, ļoti daudzās stundas, ko mēs pavadām nīkstot, atklāti sakot...
Nu ir tie brīži, kad mēs sēžam skatuves malā un gaidām savu uzgājienu, kamēr uz skatuves izpaužas režisors. Un tad ir tik drausmīgi žēl. It sevišķi ar gadiem to arvien vairāk jūt. Tad cilvēks izšķiras, ka viņš aiziet strādāt absolūti citā darbā. Es esmu runājis arī ar šiem cilvēkiem, kā viņi jūtas pēc tam. Viņi saka: "Viss ir ok, viss ir labi! Es tagad pelnu labu naudu, man ir daudz brīva laika." Bet tā sāpe, tā skabarga ir palikusi iekšā.
Jana Herbsta: Skabarga par ko?
Jānis Skanis: Acīmredzot bija ļoti svarīgi tas moments, kad viņš varēja sevi realizēt uz skatuves, sevi izteikt, pateikt to, ko viņš jūt, ko viņš domā par šo pasauli, kā viņš ir sasaistīts ar to. Tagad tas viņam vairs nav dots.
Jana Herbsta: Es piebildīšu par jaunajām aktrisēm. Es tev pilnībā piekrītu, ka tie laiki ir mainījušies. Iepriekšējās paaudzēs arī tā slava kā tāda bija citādāka, bija pūļi pie dienesta ieejām, ziedu kalni, jo labāks aktieris, jo tev dzīvoklis tuvāk teātrim – tā bija tā slava, kuras dēļ, es pieļauju, ka varētu aktrises izlemt nedzemdēt, neveidot ģimeni, lai nepazaudētu šo statusu. Bet šobrīd laiks ir mainījies. Man gribas laikam pateikt, ka arī jaunās aktrises ir kļuvušas kaut kādā ziņā racionālākas, jā, bet arī apņēmīgākas apvienot ģimeni ar savu karjeru. Man ir daudzas kolēģes, kuras ir piedzemdējušas un izvēlas būt ar bērniem mājās to gadu vai pusotru. Pēc tam viņas atgriežas atpakaļ teātrī, un es redzu, ka – nē, viss turpinās, un tas arī man dod drošības sajūtu, ka es varu ar savu meitiņu būt mājās. Jā, es izkrītu no aprites, es jau esmu izkritusi, bet tas man neliedz domāt, ka no manis atkarīgu iemeslu dēļ es atkal tikšu atpakaļ. Tādā ziņā man ļoti patīk jauno aktrišu apņemšanās veidot ģimenes, dzemdēt, būt ar saviem bērniem, ar savu ģimeni, tajā pašā laikā saglabājot savas pozīcijas teātrī, kas ir grūti, bet tas ir iespējami.
Kad sakrīt kauliņi
Jānis Skanis: Es varu tikai to apsveikt. Es patiešām priecājos par tevi. Es priecājos, ka tu varēji atgriezties diezgan ātri.
Jana Herbsta: Nu es jau neesmu... es tikai ar vienu kāju, es jau vairāk tā – kur gribu, tur spēlēju tagad.
Jānis Skanis: Bet izrādē, kurā mēs spēlējam abi kopā, tu esi, un man tas sagādā lielu prieku. Es ļoti gaidīju tevi atgriežamies.
Jana Herbsta: Oi, cik jauki!
Jānis Skanis: Nedrīkst jau tā sacīt, jo tas uzreiz droši vien skar arī citus kolēģus, bet nu ir tā. Es domāju arī par mūsu attiecībām. Vecs aktieris un jauna aktrise.
Jana Herbsta: Pieredzējis aktieris un jauna aktrise.
Jānis Skanis: Paldies.
Jana Herbsta: Un arī ne gluži vairs jauna.
Jānis Skanis: Paldies. Tu saproti, man liekas, ka tās ir tādas... to nevar izskaidrot. Mīlestība, tas tā... Zini, ir tik daudz izskaidrojumu mīlestībai! Es varu mīlēt sportu, es varu mīlēt šokolādi – es tik daudz ko varu mīlēt. Man negribas lietot šo vārdu, bet jūtas, kad tu jūti, ka šis cilvēks ir tavs, ka tev ar viņu ir viegli runāt, viegli klusēt, viegli pasmieties. Tie brīži ir ļoti labi.
Tas sevišķi ir tajā brīdī, kad tu esi uz skatuves, kad tev nav, kur paglābties – ne tu vari aizslēpties aiz dekorācijas, ne tu vari ielīst kulisēs – tev ir tikai tavs partneris, kurš skatās uz tevi, un tu skaties uz viņu, un tu jūti – ok, mēs nospēlēsim šo gabalu, mēs pārpeldēsim.
Jana Herbsta: Man ļoti bieži ir tajā mūsu izrādē, kur mēs spēlējam, ka es redzu, ka mani partneri spēlē labi. Viens ir tas, ka tu esi iekšā, tu esi savā varonī, tev ir teksts un darbības, un līdzpārdzīvojumi, un tad ir tas racionālais, kas pārbauda, vai viss ir kārtībā, vai rekvizīts ir vietā, vai partneris atceras tekstu pareizi. Tad, kad viss ir pareizi, jocīgs vārds, bet tad, kad es redzu, ka spēlē labi...
Jānis Skanis: Sakrīt kauliņi.
Jana Herbsta: Man iekšā tāds – o jā, mums sanāk, mums sanāk! Bet tas ne vienmēr notiek. Patiesībā, jā, man ir tev jautājums. Kad tev ir bijis kāds tāds moments, kuru tu tagad tā atcerēsies, kad tiešām sakrita kauliņi, kad sakrita izrāde, kurā viss savienojās?
Jānis Skanis: Jā, es saprotu, kurā ir režisors, kurā ir materiāls.
Jana Herbsta: Un vēl es runāju par to reto mirkli, kad aktieris paceļas virs skatuves tos pāris centimetrus... Tie ir ļoti retie momenti, kādēļ es vispār esmu šajā profesijā, jo viņi ir tik reti, bet viņi ir pielīdzināmi kaut kādai absolūtai eiforijai, kad viss "saslēdzas".
Jānis Skanis: Tādēļ mēs arī esam šajā profesijā, šo brīžu dēļ. Viņu nav pārāk daudz.
Jana Herbsta: Nav.
Jānis Skanis: Viens no tādiem bija, lai cik dīvaini tas neliktos, kad es spēlēju absolūti nodzērušos cilvēku. Tad man bija interesanti tamdēļ, ka iziet cauri, kādēļ ar cilvēku kaut kas tamlīdzīgs notiek, kāpēc notiek šīs traģēdijas. Zini, bet tie bija brīži, kad es tiešām jutu, ka es elpoju vienā elpā ar zāli jeb zāle elpo kopā ar mani, bet tas prasa daudz.
Mēs varam parunāt par vienu nākošo lietu – par to, kas notiek ar aktieri, kad viņš nospēlē lomu un noiet no skatuves, kā daži no tā izkļūst.
Man, piemēram, tas bija ļoti grūti tieši pēc šīs izrādes. Es aizgāju mājās, un es vēl ilgi nevarēju atjēgties. Man tiešām vajadzēja vienu glāzi šņabja iedzert, lai tas viss tā lēnām paietu nost.
Jana Herbsta: Bet kāda bija tā iekšējā sajūta, nospēlējot to varoni? Viņa bija pacilāta vai nenormāls nogurums?
Jānis Skanis: Pēc tam, kad nospēlēju?
Jana Herbsta: Jā. Kas notiek uzreiz, kad tu nokāp? Tas ir lielākais katalizators.
Jānis Skanis: Ir atvieglojums, ārprātīgs atvieglojums. Ja tu esi nogājis no viena ļoti smaga brīža un tu esi atgājis, varējis atiet no tā. Mēs taču, katrreiz spēlējot lomu, kaut kur identificējamies. Un tas ir tas brīdis, kad mēs identificējamies ar lomu un skatītājs identificējas ar mums. Ja tas tā notiek, tad tas ir tas brīdis, ko grieķi teica – katarse, līdzpārdzīvojums. Kāpēc tevi jūt? Tāpēc, ka tu esi jutīga, jūtīga aktrise. Es uzskatu, ka teātris, tas ir ne tikai prāta rotaļas. Teātris, tās ir emocijas, tās ir jūtas. Ja es skatos izrādi, kur es redzu kaut kādas prāta konstrukcijas, man ir interesanti kādu brīdi paskatīties, bet, ja tas neuzrunā mani uz sirdi, ja es tā auksti skatos, tad es tāds auksts arī aizeju. Bet, ja es esmu kaut ko līdzpārdzīvojis, es esmu identificējies ar to varoni un risinājis ar viņu kopā kaut kādas lietas, kas man pašam ir svarīgas, tad tas ir ko vērts.
Vai aktierim jābūt skaistam?
Jana Herbsta: Man reiz pajautāja, vai aktrisēm jābūt skaistām. Mana atbilde bija tāda, ka aktrise var arī nebūt skaista. Respektīvi, es atnāku uz izrādi, ja visi ir skaisti, man ir interesanti tieši desmit minūtes, bet pēc tam mani interesē darbs. Man gribas redzēt darbu.
Jānis Skanis: Bet tu zini, kad aktrise kļūst skaista? Tad, kad ar viņu kaut kas notiek, kad viņa izdara kaut ko tādu jeb pasaka kaut ko tādu, ka es viņā iemīlos.
Pēkšņi šis svešais cilvēks, es saprotu, ka viņš ir iekšēji skaists. Mēs ieraugām to iekšējo skaistumu.
Jana Herbsta: Tas pats ir arī ar aktieriem, ne tikai ar aktrisēm.
Jānis Skanis: Nu, uz mani nav ko skatīties.
Jana Herbsta: Uz tevi kā vēl ir ko skatīties!
Jānis Skanis: Ja tu kaut ko tur iekšā saskati...
Jana Herbsta: Nē, Jāni, bet mums taču ar tevi tāda saikne ir!
Jānis Skanis: Es jau varu ironizēt par visu.
Jana Herbsta: Es gan ļoti, ļoti cenšos maksimāli mazāk aizskart tieši savu dvēseli. Kā lai pasaka, lai saprot, bet tu noteikti saproti, par ko es runāju. Neizvarot sevi uz skatuves. Bet es reizēm saprotu, ka man varbūt pietrūkst vēl pieredzes vai tehnikas tīri dēļ tā, ka... Nu, kaut ko jau esmu nospēlējusi, bet varbūt ne tik ļoti, lai saprastu, ka šeit mēs ieslēdzam šīs podziņas dvēselē, ķermenī, emocijās. Es tāpat grēkoju. Es ļoti bieži daudz ko no sevis dodu, bet vienmēr, kad es dodu no sevis, man pēc tam, nokāpjot no skatuves, ir grūti, man ir nogurums, bet ar cerību, ka nospēlēju labi. Bet tad ir tās reizes, kad saslēdzas tā fantāzija, tā pareizā emocija atnāk. Es saku – viss notiek, un tu nokāp no skatuves spēka, enerģijas un iedvesmas pilns un domā, ka varētu vēl vienu nospēlēt, vai, cik labi – lai gan varbūt tikko mana varone mira uz skatuves un bija ļoti traģiskas ainas, bet tā iekšējā svētku sajūta – sanāca! Kāpēc es par to stāstu, jo personīgi man ir neticami svarīgi, kā es iemēģinu šo lomu. Es esmu tik daudz uz grābekļiem pati uzkāpusi.
Jānis Skanis: Brīnišķīgi. Tu esi mācījusies.
Jana Herbsta: Jā, es esmu mācījusies. Tāpēc es saku – es vēl aizvien esmu meklējumos, kā mana fantāzija, neaizskarot manus personīgos dvēseles pārdzīvojumus, iedod man tikpat autentisku emociju, tikpat autentisku sajūtu, lai skatītāji arī varētu identificēties. Man tas reizēm ir sanācis, un man tas bieži arī nav sanācis. Bet tā jau ir, ka aktieri liek iekšā daudz sevi. Piemēram, Staņislavskis visiem zināmais – "es dotajos apstākļos". Man ne līdz galam iet ar Staņislavski. Tad tu ļoti ātri vari nogurt no profesijas, ja tu visu laiku varo savu dvēseli. Tādā ziņā man Mihaila Čehova tehnika ir krietni tuvāka, krietni tuvāka caur fizisko uz emocionālo. Bet atkal jau, no materiāla uz materiālu, kā tev sanāk pārslēgties. Man bija vienreiz epizode, kur man bija jāspēlē šķiršanās, un tieši tajā laikā arī manā personīgajā dzīvē notika šķiršanās – viss sakrita. Tā bija loma, kurā es vispār neiespringu, jo es zināju, kā ir jāspēlē, sirds bija pilna ar īstām sāpēm. Man bija tāda bagāža iekšējā, emocionālā, un viss kārtībā – es spēlēju, visi tic – "cik patiesi un emocionāli". Un laiks gāja uz priekšu. Mana sirds sāka sadzīt.
Jānis Skanis: Tu pazaudēji.
Jana Herbsta: Nē, es nepazaudēju. Es visu laiku atgriezos tajās mokās. Saproti, tas laiks gāja uz priekšu, Janas sirds sadzija, bet izrāde jāspēlē tālāk. Jā, viens ir vai nu pazuda, vai nu otrs – man ir ļoti laba muskuļu atmiņa. Tāpēc es saku – man ir ļoti svarīgi, kā es iespēlēju lomu – vai uz prieka bāzes, vai uz bēdu bāzes. Tad, kad jau reizi mēnesī spēlējām šo izrādi, man pietika ar vienu šo šķiršanas ainu, kura man izsita korķus ārā un nākamās trīs dienas nevarēju atiet, jo es ielaidu pārāk dziļi sevī to visu. Tad es sapratu, ka tā nevajag darīt. Un man negribējās vairs spēlēt to izrādi, man gribējās, lai viņa ātrāk beidzas. Ja loma ir iemēģināta uz tādas prieka bāzes, respektīvi, tas viss mēģinājumu process ir bijis pozitīvs, labs, baudāms, tad arī vistumšākajos brīžos tā izrāde tevi izvelk ārā kaut vai uz tām trijām stundām uz tāda prieka. Pēc tam vēl inerce ilgst un tu vēl visu nakti jūties labi un tur varbūt nākamajā dienā tu atgriezies savā realitāte un pie savām ikdienas problēmām. Tā kā ļoti atkarīgs no tā, kā tu iemēģini to lomu.
Jānis Skanis: Tu man liec aizdomāties.
Tas, ka teātrī nekas nav strikti noteikts, nav likumu, kas darbojas nemainīgi. Katru dienu tu esi citādāks. Tāpēc teātris nav kino, un tas ir tas skaistākais. Nekas neatkārtojas.
Tu nekad neuziesi uz skatuves tieši tāpat. Tu saki, tu pamodini savu psihofizisko atmiņu. Jā, ok, viņa darbojas, bet vienalga, tu esi cita jau. Tu teikumu izrunāsi citādāk, tu paskatīsies citādāk. Tur ir tas teātra brīnums. Atgriežoties pie visa tā, man gribas sacīt, ka, gadiem ejot, man vienmēr prasa: "Jums ir tik daudz gadu, jūs tik daudz ko esat nospēlējis, jūs vēl uztraucaties?" Nenormāli, nenormāli. Tas patiešām. Tas ļoti daudzreiz traucē un visu ko, bet atkal, ja nebūs šī te uztraukuma, nebūs šī iekšējā tremolo, tad tu esi auksta varde. Sēdēsi tur, pateiksi kaut ko, bet tu jau neuzrunāsi to cilvēku, neiekustināsi tās vibrācijas, kas ir katrā cilvēkā, tu neatslēgsi. Cilvēks jau atnāk uz teātri pozitīvi, ka foršs vakars, varēs paskatīties uz to smuko aktrisi vai aktieri. Tad ir arī tādi, kas atnāk – nu, ko jūs mums parādīsiet šodien?
Jana Herbsta: Naudiņu samaksāju, nu, uz priekšu!
Jānis Skanis: Nauda samaksāta, jā, un diezgan liela nauda.
Jana Herbsta: Un patiesībā tas jau ir jātur prātā aktieriem, ka skatītāji ir samaksājuši, šis ir pakalpojums, ko tu sniedz viņiem.
Jānis Skanis: To nedrīkst pazaudēt, kā tad. [..] Uztraukums nepāriet, bet zini, kas man liekas, ka vecumā ir slikti? Varbūt arī labi – ka tu sāc apšaubīt ļoti daudz ko. Tu sāc apšaubīt, ka nav tādas absolūtās patiesības. Mēs arī pašlaik runājam it kā vienā valodā, mēs saprotam sava amata drēbi, mēs saprotam tos nosacījumus, kas ir mūsu darbā. Bet ar gadiem tu sāc to apšaubīt tādā ziņā, ka – kas ir pareizi, kas ir labi. Tas, kas ir labi vienam, nav labi otram, un tas, kur man liekas, ka es labi izdarīju savu darbu, laikam tu pats esi tam atskaites punkts. Vienmēr ir tā apšaubīšana, ka es varēju to izdarīt labāk, es varēju to izdarīt, šodien nebija labi. Tas, zini, diezgan sit pa smadzenēm.
Ceļš uz teātri
Jānis Skanis: Klausies, tu, kas esi visīstākā latviete, kā tu nonāci Krievu teātrī? Ko es, starp citu, jaunībā ļoti mīlēju. Es tikai tur sēdēju – Krievu drāmā, jo tad Krievu drāmai bija zelta laiki.
Jana Herbsta: Nē, nu zini kā, es esmu pus krieviete, pus latviete. Otrā pasaules kara laikā mammas senčus no Krievijas sadzina vilcienos, veda uz Vāciju, un tieši Cēsīs sākās bombardēšana. Viņus visus sadzina pagrabos. Tā viņi tur arī palika. Tā kā es esmu no Cēsīm vēl aizvien. Un tas tāds likteņa pirksts ir pavisam noteikti. Kā es nokļuvu Krievu teātrī? Tas ir pilnīgs likteņa pirksts. Es ļoti gribēju kļūt par aktrisi. Nezināju, uz ko es parakstos, vienkārši bija tā sajūta, ka gribu, ka vajag, ka bez tā nevaru. Tajā laikā, kad es vēl mācījos vidusskolā, tad tā uzņemšana nebija katru gadu. Tur bija pa trijiem, pa četriem, reizēm pa diviem [gadiem], tāpēc, ja tev izkrita tā loze tajā gadā, absolvējot divpadsmito klasi...
Jānis Skanis: Tad tev bija jāgaida vēl četri gadi.
Jana Herbsta: Jā, un es vienkārši nebiju gatava.
Tiklīdz kā es uzzināju, ka ir uzņemšana, es pat neskatījos, uz kurieni, es pat nezināju, ka ir tāds Krievu teātris Rīgā, kur viņš ir, – man bija vienalga; es vienkārši gribēju kļūt par aktrisi.
Jānis Skanis: Un kā tev gāja iestājeksāmenos?
Jana Herbsta: Šausmīgi.
Jānis Skanis: Nu, nu?
Jana Herbsta: Šausmīgi. Tas bija tiešām traki. Es šīs trīs dienas atceros kā vienas no tādām stresainākajām. Zini kā, tu vēl fatāli esi noskaņots uz to, ka – vai nu tu kļūsi par aktrisi un tava dzīve būs izdevusies, vai nu tevi nepaņems un tu vairs nekad nepaskatīsies uz teātra durvīm. Tu sev otras iespējas bezmaz vai nedevi. Man jau bija iegūta budžeta vieta franču filoloģijā Latvijas Universitātē. Man bija sagatavots B variants. Tad bija tā uzņemšana.
Jānis Skanis: Man bija tāpat, tikai latviešu filoloģijā.
Jana Herbsta: Ja?
Jānis Skanis: Jā. Es gribēju kļūt par skolotāju. Turpini!
Jana Herbsta: Un sākās iestājeksāmeni. Jau pirmajā dienā meistari no Pēterburgas dzirdēja manu akcentu, par ko es nebiju aizdomājusies – ja jau es esmu puskrieviete un es ļoti labi saprotu krieviski un man skolā ir labākās atzīmes krievu valodā – kur problēma! Tā problēma bija milzīga, jo es knapi runāju krievu valodā, salīdzinoši ar krieviski runājošiem Latvijā dzīvojošiem cilvēkiem. Un es tik ļoti sabijos, ka tagad dēļ šī aparāta mans sapnis...
Jānis Skanis: Var notrūkt.
Jana Herbsta: ...var notrūkt. Tad iekšēji mani pārņem bezcerības sajūta, ka, visticamāk, mani nepaņems, bet es varu izdarīt visu, lai viņi atceras, ko viņi nepaņēma.
Jānis Skanis: Ļoti labi.
Jana Herbsta: Es gāju uz pilnu banku. Man bija skolas laikā kaut kādas dejas iestudētas ar melniem triko un lakatiem. Es parasti dejoju šo deju ar savām klasesbiedrenēm. Tad tajos iestājeksāmenos es visu nodejoju pati, visas pozīcijas nodejoju pati, pārlēkdama no viena uz otru. Es dziedāju, spēlēju etīdes, kā saka sirds un mazāk prāts, es darīju visu, ko vajag, nedomādama, vai kādam patiks.
Ko tur uztraukties, tāpat jau nepaņems, es domāju.
Manuprāt, tas viņus ļoti...
Jānis Skanis: Nopirka.
Jana Herbsta: Pārliecināja. Un pēdējais jautājums bija: "Jana, viss ir labi, viss ir labi! Nu pagaidiet gadiņu, pagaidiet gadiņu, būs latviešu teātrī uzņemšana un tad stājieties iekšā!" Saproti, es esmu tik tuvu tam sapņa piepildījumam... Un man tas vienkārši izlauzās ārā: "Nu, bet es taču novecošu!" Es saku astoņpadsmit gadus veca – es taču novecošu, kam es būšu vajadzīga. Viņi visi sasmējās, un tas bija moments, kad viņi paņēma mani kursā. Pēc tam sākās ļoti smagi četri gadi. Smagi, tajā pašā laikā visskaistākie manā dzīvē.
Jānis Skanis: Tev bija jāiziet valodai cauri.
Jana Herbsta: Man bija jāiziet valodai, visai kultūrai, un visus četrus gadus un arī pēc tam un, būsim godīgi, reizēm arī šobrīd tu taču saproti, ka tu neesi perfekti runājošs un vienā līmenī ar citiem sava teātra aktieriem. Man bija ļoti smagi studiju laikā, jo es runāju vissliktāk, un psiholoģiski man likās, ka tāpēc es arī spēlēju vissliktāk, ka es esmu vissliktākā, visi dzird, ka man ir akcents, un visi dzird, ka man nesanāk. Es ar to ļoti cīnījos. Es katru vakaru, var teikt, raudāju. Es pat uz hipnozi aizgāju, jo tas man tik ļoti sāka traucēt koncentrēties uz darbu, lomām. Un tad mani kursa vadītājs Igors Kaņajevs pasauca maliņā un teica: "Kāda starpība, kādā valodā tu runā. Tu, galvenais, spēlē labi. Novērs uzmanību no tā, kā tu runā!"
Jānis Skanis: Vai, ku forši.
Jana Herbsta: Tad es sāku ar šo ieteikumu strādāt, un tas man ir visvairāk palīdzējis, jo ir bijušas lomas, ir bijušas izrādes, kurās spēlēju es...
Jānis Skanis: Labāk nekā runā.
Jana Herbsta: Nu ja – tik pārliecinoši, ka cilvēki vairs nedzirdēja šo akcentu kā kaut kādu runas defektu. Kādam tā likās kā eksotiska odziņa, citam arī traucēja... Cilvēki arī ir ļoti dažādi.
Kad nav klikšķa
Jana Herbsta: Mēs ar tevi stāstījām, ka mums ar tevi ir tāda abpusēja skatuves mīlestība, bet kā ir ar tiem partneriem, ar kuriem tev nav tas klikšķis? Ko tu dari tanī brīdī? Ieslēdzas profesija?
Jānis Skanis: Profesija, jā, tīra, auksta profesija.
Jana Herbsta: Tev ir bijuši tādi partneri, partneres, kurus tu nevari ciest?
Jānis Skanis: Jā, ir bijušas. Tad ir grūti. Es strādāju Kristīgajā radio. Es ierunāju sprediķus. Viens sprediķis nupat man bija par mīlestību. Ir mīlestība un naids, divas lietas, kas ir ļoti tuvu, starp citu, viena otrai. Ja cilvēks saka, ka nē, man ir vienalga, tad tas ir tas pats naids, jo nevar būt vienalga, nav vidusceļa starp mīlestību un naidu, nevar būt vienalga.
Tātad, ja tu šo cilvēku nemīli, vienkārši tev grūti ar viņu ir, nevari atrast nekādu saskarsmi, tad, sacīsim godīgi, es viņu ienīstu, un tas ir briesmīgi.
Jana Herbsta: Un patiesi.
Jānis Skanis: Jā, un patiesi.
Kas tevi iedvesmo?
Jana Herbsta: Labi. Tad uz šīs patiesuma nots es tev uzdošu dažus jautājumus un arī tad, kad tu atbildēsi, pati uz viņiem došu savu atbildi. Man ļoti patika tāds amerikāņu raidījums "Inside The Actors Studio", kur tika uzaicināti dažādi lielā kalibra aktieri, kad viņi vēl bija jauni, un ar viņiem runā vadītājs. Viņš katru raidījumu nobeidza ar tādu kā jautājumu sēriju. Es tos jautājumus pierakstīju un tie man ir mīļākie jautājumi, ko parasti uzdot cilvēkiem. Tā kā es tev uzdošu jautājumu un tu, ļoti neaizdomājoties, saki, kas varbūt pirmais nāk prātā. Labi?
Jānis Skanis: Ok.
Jana Herbsta: Labi, Jāni. Kas ir tavs mīļākais vārds?
Jānis Skanis: Piedošana.
Jana Herbsta: Kas ir tavs nemīļākais vārds?
Jānis Skanis: Vienaldzība.
Jana Herbsta: Kas ir tava mīļākā skaņa?
Jānis Skanis: Vējš.
Jana Herbsta: Un kas ir skaņa, kuru tu nevari ciest?
Jānis Skanis: Raudāšana.
Jana Herbsta: Bez aktiera profesijas vai ir vēl kāda profesija, ko tu vēlētos apgūt?
Jānis Skanis: Jā, un es visu laiku nožēloju. Tā ir skolotāja profesija.
Jana Herbsta: Un kuru profesiju tu ne par ko nevēlētos apgūt?
Jānis Skanis: Skolotāja.
Jana Herbsta: Saki lūdzu, kas ir tas, kas tevi iedvesmo?
Jānis Skanis: Smiekli.
Jana Herbsta: Un kas ir tas, kas tevi nogurdina?
Jānis Skanis: Uzklausīt otra vaimanas.
Jana Herbsta: Un vēl pēdējie divi. Kas ir tavs mīļākais lamu vārds?
Jānis Skanis: Latviešiem visi labie vārdi sākas ar d.
Jana Herbsta: Jā, tā ir. Visbeidzot, kad tu nonāksi pie debesu vārtiem, ko tu gribētu, lai Dievs tev pasaka?
Jānis Skanis: "Es tevi gaidīju."
Jana Herbsta: Tā, labi, tad es atbildēšu. Mans mīļākais vārds ir "mamma", mans nemīļākais vārds ir "nevari", mana mīļākā skaņa man bija, kad mani vecāki smējās balsī, bet tagad, kad mana meita smejas balsī.
Jānis Skanis: Es domāju gan.
Jana Herbsta: Un nemīļākā skaņa, kad bērns kliedz sāpēs. Mani iedvesmo daba un neiedvesmo jeb spēkus atņem tāda netaisnība situācijā, kurā tu jūti – nav taisnīgi. Profesija, kuru es vēlētos apgūt. Patiesībā nav profesijas, kuru es nevēlētos apgūt, vienkārši dzīve par īsu. Es vēlētos kļūt par režisori, kino.
Jānis Skanis: Tu?
Jana Herbsta: Es taču nesaku, ka es kļūšu. Es vienkārši gribētu.
Jānis Skanis: Kāpēc?
Jana Herbsta: Kāpēc ne?
Jānis Skanis: Kas tur labs ir?
Jana Herbsta: Jāni!
Jānis Skanis: Labi, labi. Ķinīts ir labs.
Jana Herbsta: Profesiju, kuru es nevēlētos... Es laikam vismazāk sevi varu iedomāties morgā strādājam. Man būtu grūti. Un arī ar to visu būtu interesanti, bet būtu grūti. Mīļākais lamu vārds sākas ar burtu b un beidzas ar mīkstinājuma zīmi.
Jānis Skanis: Es arī tā iedomājos, bet nē, es tomēr paliku pie d.
Jana Herbsta: Tev d, man b. Un tas, ko es gribētu, lai Dievs man pasaka pie debesu vārtiem – "Tevi jau gaida, tavējie tevi jau gaida."
Jānis Skanis: Jā, es tā personīgāk ņēmu.
Jana Herbsta: Nu pareizi. Paldies tev, Jāni, par šo sarunu!
Jānis Skanis: Paldies tev arī. Es domāju, ka mēs viņu turpināsim jau kaut kādā citā veidā.
"Teātra Atlanti cauri laikiem"
Saruna tapusi Latvijas Teātru darbinieku savienības projektā "Teātra Atlanti cauri laikiem 2. cikls Teātra garša" ar Valsts kultūrkapitāla fonda, alus darītavas "Valmiermuiža" un LKA Eduarda Smiļģa Teātra muzeja atbalstu.
Sarunas sagatavoja Madara Melne-Tomsone.
