Klāvs Kristaps Košins: Labdien! Mani sauc Klāvs Kristaps Košins. Šobrīd es esmu Dailes teātra aktieris. Man ir 25 gadi.
Ģirts Jakovļevs: Mani sauc Ģirts, uzvārds man ir Jakovļevs. Tas nav krievu uzvārds, tas sastāv no trīs dzīvniekiem: jaks – Tibetas bullis, ofs – aita un ļev – lauva. Gadi man ir 82, laikam. Es esmu Nacionālā teātra aktieris, vēl esmu.
Klāvs Kristaps Košins: Visu dzīvi.
Ģirts Jakovļevs: Nu diezgan.
Klāvs Kristaps Košins: Mēs jau tikko, Ģirt, ar tevi noskaidrojām, ka tu labprāt būtu mājās, minētu krustvārdu mīklas, vai ne?
Ģirts Jakovļevs: Es neteikšu, ka es esmu uztraucies, bet es nezinu, ko mēs runāsim. Es redzēju, kā Uldis Dumpis sarunājās ar savu, kā saka, sarunu partneri. Nu interesanti jau, bet Dumpis ir Dumpis.
Klāvs Kristaps Košins: Dumpis vārda tiešākajā nozīmē.
Ģirts Jakovļevs: Vistiešākajā dumpis, jā.
Klāvs Kristaps Košins: Es arī biju domājis, Ģirt, par to, kāda būs šī saruna. Man vienmēr ir problēma, ka es par agru mēģinu iedomāties, kāda situācija mani nākotnē gaidīs un kā es uz to situāciju reaģētu. Tās ir, man liekas, bailes kaut kādā ziņā.
Ģirts Jakovļevs: Jā, var būt.
Klāvs Kristaps Košins: Es biju domājis, kā būtu, ja mēs, pieņemsim, nejauši apsēstos blakus vilcienā, un es patiesībā šobrīd braucu jau trīs mēnešus no Jelgavas. Es esmu jelgavnieks, es esmu atgriezies Jelgavā dzīvot ar savu sievu. Es bieži vien parunājos ar cilvēkiem vilcienā. Un to, kāpēc es to daru, es īsti neesmu sapratis, bet dažreiz ir kaut kas tajā cilvēkā tāds, kas neatstāj vienaldzīgu, un tev gribas pajautāt, uz kurieni jūs braucat un kas jūs esat. Piemēram, šobrīd ar Ukrainas situāciju es pamanu, ka cilvēki konduktoram parāda pasi, un es saprotu, ka tas ir Ukrainas pilsonis, jo Ukrainas pilsoņiem šobrīd ir laikam kaut kādi atvieglojumi braukšanai ar vilcienu un ar citiem sabiedriskajiem transportiem. Man tēvs ir ukrainis. Tad es vienmēr uzrunāju šo cilvēku. Ne vienmēr.
Ģirts Jakovļevs: Tev ir baigi sarežģīta šī situācija, ņemot vērā, ka tavs tēvs ir ukrainis. Tas, kas tur patlaban notiek, viņam tie droši vien ir prātam neaptverami pārdzīvojumi. Jeb tas tā nav un viņš ir tālu atgājis jau no ukraiņiem? Ļoti ilgi viņš ir bijis Latvijā, daudzus, daudzus gadus.
Klāvs Kristaps Košins: Viņš jau no deviņdesmitajiem. Viņš ir sešdesmitā gada, viņš dienēja armijā, man liekas, deviņdesmitajā gadā. Divus gadus pirms padomju laiku ēras beigām viņš atbrauca uz Latviju, kad vēl bija vaļā robežas. Viņš jau trīsdesmit gadus ir Latvijā.
Ģirts Jakovļevs: Bet vienalga viņš ir ukrainis.
Klāvs Kristaps Košins: Vienalga viņš ir ukrainis. Es domāju, ka patiesībā to iekšējo sāpju apmēru es varbūt pat neapzinos, kas viņam iekšā. To nevar apzināties.
Ģirts Jakovļevs: Mēs varam iztēloties, domāt, kā tas ir: vai Dieviņ, Kungs, ak šausmas... Bet realitāti saprast un tā kretīna darbību, to vispār nevar saprast. Tur jau tā lieta – ja varētu viņu saukt par cilvēku. Es nevaru atrast vārdu. Radījums? Arī nē – mēs visi esam radījumi. Kaut kas prātam neaptverams. NEAPTVERAMS. Kā ir vārds tēvam?
Klāvs Kristaps Košins: Pāvels. Viņi bija desmit bērni ģimenē, viņš ir sestais.
Ģirts Jakovļevs: No kuras pilsētas?
Klāvs Kristaps Košins: Viņi ir no ciema. Pilsēta, man liekas, ir kādu 150 kilometru attālumā, līdz ar to tur pa tiem ceļiem tās sešas stundas. Tur ir tikai bedraini ceļi. Mēs dzīvojam Ukrainā aptuveni 7 kilometrus no Baltkrievijas robežas, tas ir kreisajā pusē, tuvāk Polijai, un Baltkrievija augšā.
Ģirts Jakovļevs: Tā jau ir, kā saka, tā Rietumukraina ar visiem banderoviešiem.
Klāvs Kristaps Košins: Nu ne gluži. Tur vairāk ir Ļvovā visi tie veči, kuri runā it kā ukraiņu valodā.
Ģirts Jakovļevs: Jocīgi, ka nevis Ļvov, bet Ļviv.
Klāvs Kristaps Košins: Ļviv.
Ģirts Jakovļevs: Kijiv, baigi nepierasti.
Klāvs Kristaps Košins: Nepierasti, ja?
Ģirts Jakovļevs: Nu ja, tāpēc ka es visu mūžu esmu nodzīvojis zem lielā padomju karoga. Kāpēc tu sāki nodarboties ar teātri?
Klāvs Kristaps Košins: Tas, kāpēc es nodarbojos ar teātri, lielā mērā ir arī pateicoties manai omei, kura ir režisore Valgundes amatieru teātrī un aktrise. Kā visi saka, viņa ir zažigaločka, aktrise, kura ir kā špička, kuru iededzina un viņu nevar apturēt, – kā Olga Dreģe. Mēs tagad ar Olgu Dreģi mēģinājumos piedalāmies, un man šķiet kaut kādā ziņā mana ome līdzīga. Viņa vienmēr ir gribējusi būt aktrise, bet viņai ir augums 1,47 un viņa strādāja pie Lūcijas Ņefedovas.
Ģirts Jakovļevs: Strādāja?
Klāvs Kristaps Košins: Spēlēja teātrī.
Ģirts Jakovļevs: Lūciju es ļoti labi pazīstu. Lai viņai vieglas smiltis!
Klāvs Kristaps Košins: Lai viņai vieglas smiltis, jā.
Tāda tā dzīve ir
Ģirts Jakovļevs: Tu tak esi milzīgu blāķi... Maskavā tu esi mācījies tajā Ščukina skolā un pēc tam šeit akadēmijā, ja?
Klāvs Kristaps Košins: Jā, aktierkursā.
Ģirts Jakovļevs: Aktierkursā. Arī pie Ainas Matīsas. Es saprotu, ka viņa tevi ir ievirzījusi režijā...
Klāvs Kristaps Košins: Kurš jums to teica!
Ģirts Jakovļevs: Bet tā ir bijis, ne?
Klāvs Kristaps Košins: Tā ir bijis, jā. Aina Matīsa, to es pat neapzinos. Aina Matīsa tur kaut kur aiz manas muguras bija viena no nozīmīgākajām personām, kuras dēļ mani Māra Ķimele un Elmārs Seņkovs uzņēma režijas kursā, jo es biju domājis, ka es varētu pat neturpināt mācības teātra virzienā, ja mani neuzņems režijas kursā. Paldies Dievam, tā notika, ka mani paņēma. Māra Ķimele arī ir ar krampi.
Ģirts Jakovļevs: Māra ir ar krampi, tā ir.
Klāvs Kristaps Košins: Tu esi ar viņu strādājis?
Ģirts Jakovļevs: Nē.
Klāvs Kristaps Košins: Ar Elmāru gan tu esi strādājis.
Ģirts Jakovļevs: Ar Seņkovu?
Klāvs Kristaps Košins: Jā.
Ģirts Jakovļevs: Jā, bet ļoti murgainā tādā vienā izrādē. Īsti nē vispār.
Klāvs Kristaps Košins: Ne Šekspīrs.
Ģirts Jakovļevs: Nē, nē, nē. Šekspīru es vispār neesmu spēlējis. Kad paņemu to sarakstu un ieraugu to blāķi, kurā es esmu spēlējis, sākot no sešdesmitā gada... Es biju students vēl, kad Alfrēds Amtmanis-Briedītis mums pasniedza aktiermeistarību. Vienā reizē viņš saka, vai es negribu nākt palīgā Nacionālajā teātrī. Es saku: "Kā, profesor?" "Nu, par aktieri." Saku – jā. Un tā es ar 60. gada 1. decembri, būdams otrā kursa students, esmu tagad tajā teātrī. Ja tu ieminējies par to manu režiju. Tas ar bija viens labs numurs. Tagad jau diemžēl nelaiķis režisors un rakstnieks Andrejs Migla bija mans skolas biedrs 1. vidusskolā, viņš saka: "Ko tu darīsi pēc vidusskolas?" Es saku: "Es nezinu, par kaut kādu inženieri [mācīšos], bet es matemātiku nezinu, neko." Viņš saka: "Ejam uz konservatoriju, tur uzņem režisorus. "Es saku: "Ko, tu dumjš esi? Kādā sakarībā!" Viņš mani tik ilgi masēja, kamēr es tiešām aizgāju, tiku līdz tai režijai. Tagad visi [eksāmenā] runā, visu atbildu. "Nu jā, principā jūs tā nekas, bet, ja jums būtu kāds sakars ar teātri bijis..." Es saku: "Man sakars ir bijis tāds, ka operā es kādus divus gadus strādāju par statistu." "Bet tad taču jūs teātri pazīstat." Es saku: "Cik nu pazīstu, nu mēģināju, protams, jā." "Nu tad taču tā ir pavisam cita runāšana." Otrajā kursā paziņoja eksāmena rezultātus – Putniņš 5, Streičs 5, Jakovļevs 2 – nebūsi režisors.
Turpat tajā telpā sēž komisija un [Vera] Baļuna saka tā: "Mazais Jakovļev, vai tu negribi pie manis nākt par aktieri mācīties?"
Es saku: "Jā, profesor." "Nu labi, tad tu tagad būsi pie manis pa aktieri." Tā man tā dzīve beidzās. Neizmeta mani ārā. Es jau turpināju ar aktieriem, kuri jau bija, un tad eksāmeni, un es visus nolicis biju.
Klāvs Kristaps Košins: Bija paralēli kursi – režijas un aktierkursi vienā gadā?
Ģirts Jakovļevs: Vienā mājā. Režija bija no 58. gada – laikam pieci gadi. Vienu brīdi bija paralēli.
Klāvs Kristaps Košins: Cik gadus tad tu mācījies kopā, piecus vai četrus?
Ģirts Jakovļevs: Es neesmu domājis vispār. Divus gadus režijā, nu tad četrus gadus... 65. gadā, jā. Nu tad tā, kā saka, man tajā dzīvē sagadījās. Ja nebūtu bijusi tā sakritība, nebūtu tas Andrejs Migla mani aizvilcis uz konservatoriju, nekāda saruna nebūtu. Es šodien varbūt sēdētu šajā kabinetā kā kaut kāds, kas uzlīmējis to grīdu ir vai kaut ko tur ar radiatoriem saremontējis. Tāda tā dzīve ir.
Kurš ir dzimis skatuvei, viņai garām nepaies
Klāvs Kristaps Košins: Bet kā tev liekas, tu dzīvotu mierīgāk, ja nebūtu šis Andrejs Migla?
Ģirts Jakovļevs: Es nezinu. Es to nevaru pateikt. Mana mamma bija ļoti liberāls cilvēks, ar visiem labi, visu mūžu nostrādājusi tagadējā "Staburadzē", līdz pat nāvei. Viņai ar visiem bija labi, arī krievi ienākuši, labi, vācieši – lai mierīgi. Nedomāja politiski. Tā kā es būtu kaut kādus sapņus gudrojis, ko es varētu darīt, kas es varētu būt.
Klāvs Kristaps Košins: Es vakar centos parakāties tavā biogrāfijā, lasīju grāmatu. Protams, arī simt izcilo Latvijas aktieru grāmatā tu esi. Tur bija citāts par to, ka tas, kurš ir dzimis skatuvei, tas viņai garām nepaies. Tas laikam ir par tevi, vai ne?
Ģirts Jakovļevs: Nē nu... Es tak neko nemāku citu darīt. Ir tādas sezonas bijušas, kad man četras lomas, nopietnas, kad jau beigās kritika rakstīja, ka nu Jakovļevam pietiek, ka nevajag vairāk viņam dot, jo bez jēgas jau – tik daudz. Protams, tak nevar zināt, kāda tā kvalitāte ir. To ir grūti pateikt. Es jau esmu simts reizes stāstījis, kā Jaunušans mani ir staipījis un mīcījis. Viņš noskatījās ‘Pūt, vējiņi!" pirmo cēlienu, pa kluso iegāja zālē. Es tak biju baigi labais Uldis, republikā viens no labākajiem. Es tagad nāku ārā un Jaunušans tur foajē saka: "Ko tu dari, ko tu dari! Tu jau neesi Uldis, tu esi pigmejs no pigmeju cilts." Es aizeju uz garderobi, ir starpbrīdis. Pēc tāda novērtējuma ļoti labs garastāvoklis ir... Pa otrajām trepēm nokāpju lejā, līdz galam nospēlēju tos "Pūt, vējiņus!", nāk Jaunušans: "Nu, tu saprati?" Es saku: "Ko?" Viņš: "Saprati to, ko tu darīji?" Es saku: "Nu, jūs jau teicāt." "Es tev varu teikt, ka tā tev bija labākā izrāde." Tā otrā daļa. Tad saproti nu. To ir grūti pateikt, to nevar. Jo tā sajūta ir, ka tagad es forši nospēlēju, un tev pasaka, ka nu tā...
Klāvs Kristaps Košins: Bet tu esi vienmēr gaidījis, ka tev kāds kaut ko teiks?
Ģirts Jakovļevs: Nē, nē, nekādā gadījumā. Man Anta Klints uzdāvināja savu grāmatu un ierakstījusi bija, ja es pareizi atceros – "Ne tikai jaunam, bet arī vecam aktierim ir jāiepazīstas ar kritiku un tā jāanalizē." Jo vienmēr jau arī, ja tev par tevi ir labi pateikts, nevar novērtēt, cik tas ir pareizi.
Klāvs Kristaps Košins: Tam jau ticēt īsti nevar, jā.
Ģirts Jakovļevs: Un arī kad slikti pateikts.
Klāvs Kristaps Košins: Bet ticēt labāk, ticamāk, kad pasaka sliktu.
Ģirts Jakovļevs: Jā, ticamāk.
Klāvs Kristaps Košins: Sāpīgāk, bet ticamāk.
Dzīve nav tā vērta, ja tev jāmelo
Ģirts Jakovļevs: Jā, tā tas ir. Bet klausies, es zinu, ka tu esi "Spēlmaņu naktī" saņēmis kādu nosaukumu.
Klāvs Kristaps Košins: Tā bija specbalva par nebijušu atkailinātības pakāpi, kurā no autora pieredzes dzīlēm jaunajai paaudzei parādās vērtīgas atziņas.
Ģirts Jakovļevs: Un kas tas bija par gabalu?
Klāvs Kristaps Košins: Tas bija mans diplomdarbs. Tā bija dokumentāla izrāde "Konklāvs" par mani. Mani sauc Klāvs. Iesauka Konklāvs man mēdza būt dažās aprindās, kad tirgoju marihuānu.
Ģirts Jakovļevs: Tas ir nopietni.
Klāvs Kristaps Košins: Tas ir nopietni. Mani bija pieķērusi policija. Tas notika desmit metru attālumā no "Zirgu pasta", kur tagad ir teātra māja, teātra mācības Dzirnavu ielā. Es nevarēju par to neuztaisīt izrādi.
Ģirts Jakovļevs: Kas to sižetu? Tu pats visu?
Klāvs Kristaps Košins: Es, un dramaturģe bija arī, tagad jau Kultūras akadēmiju absolvējusī Diāna Kondraša. Mēs ar viņu tikāmies uz tādām kaut kādā ziņā psiholoģiskām sarunām.
Ģirts Jakovļevs: Tas ir šausmīgi, godīgi sakot, ļoti interesanti. Nebijuši.
Klāvs Kristaps Košins: Nebijuši, jā. Es iestudēju par to izrādi, jo man bija kaut kādā ziņā iekšēja sāpe.
Ģirts Jakovļevs: Tā marihuanošana bija pirms visām mācībām jeb reizē?
Klāvs Kristaps Košins: Kopā. Tas tagad ir moderni.
Ģirts Jakovļevs: Marihuānu pīpēt?
Klāvs Kristaps Košins: Jā.
Ģirts Jakovļevs: Es esmu Amerikā bijis. Man ir piedāvāts viss kaut kas, un es neesmu pie mutes pielicis neko, pilnīgi neko. Beigās – nu labi, zālīti. Nu uztaisa tur, es aizpīpēju, velku riktīgi iekšā, dzeru drusciņ vienu alu. Tas viss beidzās drausmīgi. Es zaudēju sajēgu, es pilnīgi nokritu zemē, mani aizvilka, nolika uz dīvāna gulēt. Es domāju – Jēzus Marija, nekad dzīvē! Drausmīgi! Es nekad to nevarēju iedomāties. Es droši vien vilku tā, lai izbaudītu visu to lietu no sirds.
Klāvs Kristaps Košins: Tā, lai ir noteikti, lai nepaiet garām.
Ģirts Jakovļevs: Bet es dabūju...
Klāvs Kristaps Košins: Nu bet pareizi. Vispār labi, ka tā notika.
Ģirts Jakovļevs: Nu labi, jā.
Klāvs Kristaps Košins: Labi, ka tevi tā uzreiz nolika uz dēļiem.
Ģirts Jakovļevs: Nabaga cilvēkam tas viss bija jāpiedzīvo.
Klāvs Kristaps Košins: Tas tagad diemžēl ir populāri. No šīs pieredzes, no tagadējās pieredzes runājot, diemžēl tas ir populāri.
Man liekas, ka jaunajiem cilvēkiem rodas maldīgs iespaids par to, kā vispār top māksla, jo bieži vien daudziem māksliniekiem savulaik ar alkoholu bija problēmas, tagad, manuprāt, ir pieņemts uzskatīt, ka zem šīm narkotiskajām, psihedēliskajām vielām rodas kaut kādas izcili brīnišķīgas idejas.
Ģirts Jakovļevs: Nu, tā jau var būt arī.
Klāvs Kristaps Košins: Tā jau var būt arī, bet pārsvarā gadījumu, manuprāt, 0,20% cilvēku nonāk pie šīm ideju realizācijām, pārējie procenti, man liekas, kaut kur mētājas.
Ģirts Jakovļevs: Kur tu to savu izrādi rādīji, kurā vietā?
Klāvs Kristaps Košins: "Dirty Deal Teatro".
Ģirts Jakovļevs: Man ar kaunu jāsaka, ka es neesmu bijis nevienā teātrī, izņemot Daili, Valmieru un Liepāju. Es neesmu redzējis nevienu tās privātās vai mazās, sauc kā gribi, neatkarīgās izrādes. Laikam kaut kad sen, sen atpakaļ vecpilsētā. Es neko. Es esmu dumjš.
Klāvs Kristaps Košins: Cik taviem mazbērniem ir gadu?
Ģirts Jakovļevs: Mazbērniem?
Klāvs Kristaps Košins: Jā. Jo tev ir, vai ne?
Ģirts Jakovļevs: Man ir mazbērni. Nu kā, nu pagaidi nu.
Klāvs Kristaps Košins: Pusaudži? Tīņi?
Ģirts Jakovļevs: Viena man mazmeita studē Berlīnē operdziedāšanu un arī ir jau nodziedājusi "Donā Žuanā" vienu lielu lomu, un divas mazmeitas man ir, kas mācās Anglijā menedžmentu kaut kādu. Tur, lai izdzīvotu, viena strādā minigolfā un otra ir barista. Kā viņa ar to tiek galā, es nesaprotu.
Klāvs Kristaps Košins: Pieaugušas.
Ģirts Jakovļevs: Pāri par divdesmit.
Klāvs Kristaps Košins: Tad mana izrāde nav priekš viņām, laikam. Mana izrāde vairāk vidusskolniekiem.
Ģirts Jakovļevs: Vēl viens man ir mazbērns, kas vēl aug, kas varētu būt skatītājs, tam drīz būs seši gadi.
Klāvs Kristaps Košins: Seši gadi tomēr būs par maz. (smejas) Izrāde ir vairāk par iekļaušanos. Piemēram es skolas laikā ļoti vēlu biju pirmo reizi bučojies ar meiteni, ļoti vēlu. Man visi draugi, vienaudži jau bija bučojušies, un tad man pajautāja – tu pats esi bučojies? Es teicu – jā, bet es nebiju. Es sameloju, lai neliktos nūģīgs. Līdz ar to kaut šī vēlēšanās nebūt nūģim un iekļauties sabiedrībā, iekļauties jauniešos man ir kaut kādā ziņā iesējusies un tā viņa ir augusi. Beigās tā izrāde bija tiešām par tādu vēlēšanos iekļauties, par to, ka ir bail, ko par tevi padomās. Šis stāsts par mani, par to marihuānu nav nekas glaimojošs. Es kaut kā biju domājis, ka mani neviens nekad teātrī strādāt nepaņems, uzzinādams, ka man ir kaut kādas kriminālās saistības, kriminālā pagātne. Tās bija manas lielākās bailes. Protams, es varētu to neteikt. Es varētu neiestudēt izrādi par to notikumu, un tas viss kaut kur pazustu, un tas būtu mans skelets skapī, bet es vienmēr baidītos, ka tas kaut kur tomēr iznāktu ārā vai kaut kā dzeltenajā presē, kaut kur kaut kādā negaidītā mirklī. Tāpēc es nolēmu par to notikumu arī atklāties, jo dzīve jau nav tā vērta, ja tev ir jāmelo, manuprāt. Un diemžēl jāsaka, ka man ir pačukstēts, ka uz kaut kādiem valsts svinīgajiem pasākumiem, kur ir meklējuši kandidatūru, kurš varētu novadīt kādu pasākumu, ir piedāvāts par mani, bet tad ir ieguglēts, viņi ir uzzinājuši, ka viņš ir tirgojis marihuānu, un [nolēmuši, ka nevar aicināt].
Es gribu, lai šie stereotipi lūztu par cilvēkiem, kuri ir bijuši sodīti.
Ģirts Jakovļevs: Ka viņam līdz nāvei ir jānes tā nasta.
Klāvs Kristaps Košins: Un jāberž podi, teiksim tā. Manuprāt, tas nav pareizi.
Ģirts Jakovļevs: Tu esi Dailē tagad cik ilgu laiku? Kurā gadā tu pabeidzi? Aktierus vispirms, ja?
Klāvs Kristaps Košins: Vispirms es divus gadus nomācījos Krievijā. Es iestājos [augstskolā] Krievijā 2016. gadā.
Ģirts Jakovļevs: Un kāpēc tu aizgāji prom no tās Krievijas?
Klāvs Kristaps Košins: Es aizgāju tāpēc, ka es nevarēju Maskavu izturēt.
Ģirts Jakovļevs: To var saprast.
Klāvs Kristaps Košins: Man kaut kas bija baigi pārāk daudz.
Ģirts Jakovļevs: Jā, to var saprast.
Klāvs Kristaps Košins: Tu tur neesi cilvēks, manuprāt. Tu tur neesi cilvēks, tu esi, nezinu, gaļa, kura iet caur mašīnu. Līdz ar to man gribējās atgriezties Latvijā. Es gribēju iestāties Jaunā Rīgas teātra kursā pie Alvja Hermaņa. Es biju domājis, ka tur noteikti pasniegs tādi meistari kā Vilis Daudziņš un Guna Zariņa, un es gribēju iziet viņu skolu.
Ģirts Jakovļevs: Nu un?
Klāvs Kristaps Košins: Bet Hermanis mani nepaņēma. Beigās es nekur nepazudu, paldies Dievam. Varbūt arī labi, ka nepaņēma.
Ģirts Jakovļevs: Un tad tu iestājies akadēmijā?
Klāvs Kristaps Košins: Akadēmijā, jā. Iestājos Valmieras kursā.
Ģirts Jakovļevs: Tajā pašā gadā, kad tevi Hermanis nepaņēma?
Klāvs Kristaps Košins: Jā. Es iestājos otrajā kursā, kas jau bija noformējies – jau gatavā kursā. Man kaut kā bija grūti iekļauties jaunā kursā. Kaut kā es... Tas jau ir tikai normāli, ka atnāk jauns čalis un tad ir tāds – tā, tā, tā.
Ģirts Jakovļevs: Distancīte, jā.
Klāvs Kristaps Košins: Es nejūtos ērti, un es neesmu gatavs tur, nezinu, ciesties un justies kā ne savējais. Es gribu būt savējais, es gribu būt pieņemts. Paralēli mācījās arī režijas kurss. Tur jau viņi visi tādi liberālāki, nu, kā jau režisori, man liekas.
Ģirts Jakovļevs: Un kā tu Dailē nokļuvi?
Klāvs Kristaps Košins: Es uzaicināju Viesturu Kairišu un Juri Žagaru uz savu diplomdarbu, uz "Konklāvu". Tad arī kaut kā viņi ar mani parunājās, ievadījās sarunas. Līgumu es noslēdzu. Vēl nav gads pagājis, kopš es esmu štatā. Līgumu es noslēdzu 1. aprīlī.
Ģirts Jakovļevs: Ļoti labs datums tas ir.
Klāvs Kristaps Košins: Ļoti labs datums, tāds neticams, es teiktu.
Huligāns un eņģelītis
Ģirts Jakovļevs: Vispār tu esi ļoti foršs kā cilvēks, kas man patīk.
Klāvs Kristaps Košins: Ģirt, piedod, bet bija tā, ka... Lai cik tas nebūtu muļķīgi un augstprātīgi, es izvēlējos tevi.
Ģirts Jakovļevs: Tev bija iespēja?
Klāvs Kristaps Košins: Man piezvanīja un piedāvāja piedalīties "Teātra garšā". Es pateicu, ka gribu sarunāties ar tevi.
Ģirts Jakovļevs: Kāpēc?
Klāvs Kristaps Košins: Kāpēc? Zini, kāpēc? Es teicu, ka es gribu parunāt ar normālu veci.
Ģirts Jakovļevs: Es jau te visu ko raibā putrā runāju. Ja te būtu runa par teātri, es kategoriski – par aktiermeistarībām vai kaut kādiem tur tādiem, es turu muti ciet.
Klāvs Kristaps Košins: (smejas) Viena lieta, ko tu biji pateicis – ka tu jau neko citu nemāki. Man, pieņemsim, ir sapnis uzcelt māju, un es saprotu, ka es taču nemāku to darīt.
Ģirts Jakovļevs: Ja tev ir sapnis, tad tu uzcelsi.
Klāvs Kristaps Košins: Tu māki uzcelt māju?
Ģirts Jakovļevs: Es nemāku uzcelt māju, neko. Man, piemēram, neviena hobija arī tāda nav. Ne makšķerēt, neko. Es esmu dzīvojis tādu elementāru dzīvi, savā Vienības gatvē tīrījis ielu, šķūrējis. Cilvēki iet garām: "Vai tad jums ir jātīra sniegs!" Nu bet kas tad man viņu tīrīs?
Klāvs Kristaps Košins: Man opis ir galdnieks. Es esmu laimīgs, ka man ir tāds opis.
Ģirts Jakovļevs: Tas ir cienījams amats.
Klāvs Kristaps Košins: Tas ir ļoti cienījams amats. Viņš piedzima tādos... Tu jau esi tāds stilīgs puika, jo piedzimi Rīgā, vai ne?
Ģirts Jakovļevs: Rīgā gan, jā. Un viņš?
Klāvs Kristaps Košins: Nu viņš dzīvoja laikam ar ģimeni mežā, cik es zinu, Kalnciemā, tur Tīreļpurvs. Viņi ar brāļiem dalīja apavu pāri, kurš ies uz skolu.
Ģirts Jakovļevs: Ui johaidī!
Klāvs Kristaps Košins: Peldēja katru dienu pāri Lielupei.
Ģirts Jakovļevs: To jau grūti aptvert.
Klāvs Kristaps Košins: To grūti aptvert, bet nu tas ir tas laiks. Tas, par ko viņš ir izaudzis, liek man novērtēt to, kas man ir dots šajā dzīvē.
Bet, Ģirt, es nezinu kāpēc, bet man rodas tāds iespaids, ka tu skolas laikā biji huligāns.
Ģirts Jakovļevs: Nē, nē, pilnīgi. Es biju viens eņģelītis. Man pirmajā klasē, kad es gāju uz skolu Atgāzenes ielā, bija skola ļoti skaistā birzī. Es ar vienu savu skolas meiteni kaut kā tā gājām, satikāmies. Viņa tur dzīvoja pa ceļam. Abi gājām uz to pirmo stundu rociņās saķērušies. Tā mēs tajās rociņās saķērušies kādi trīs gadi ar to Maiju. Viņa tagad ir liela angļu valodas speciāliste. Visi teica – brūtes pāris, brūtes pāris.
Klāvs Kristaps Košins: Skaisti.
Ģirts Jakovļevs: Skaisti. Mums sagadījās tā, ka mēs abi to pamatskolu beidzām un abi divi trāpījāmies arī vienā klasē 1. vidusskolā. 1. vidusskolā es gāju tikai tāpēc, ka trolejbuss no manas mājas līdz Brīvības piemineklim brauca. Līdz 4. vidusskolai nebija nekāda braukšana. Un mana mamma teica: "Kā tu Maiju neuzaicināji uz pirmo deju!" Tas bija izlaidumā. Tagad es tiešām domāju, ka slikti. Bet tas bija tik sen, tik sen! Jā, Klāv, redzi, es tev izstāstīju par savu brīnišķīgo bērnību. Kur tu bērnībā biji? Es sapratu, ka diezgan raibi tev ir bijis.
Klāvs Kristaps Košins: Diezgan raibi man ir bijis. Es bērnībā Jelgavā. Esmu mācījies piecās skolās. Četras no tām ir Jelgavā: Spīdolas ģimnāzija, Valsts ģimnāzija, 4. vidusskola, 4. pamatskola, un arī Valmierā. Aizbraucu uz Valmieras Viestura vidusskolu pēc devītās klases, jo tur ir teātra novirziena klase. Mums solīja, ka mēs vairāk ar to teātri ņemsimies 11. klasē, nevis desmitajā, un es nesagaidīju to un aizlaidos atpakaļ uz Jelgavu. Nevarēju iedomāties, ka es varētu atgriezties skolā, kur es jau esmu bijis, nedod Dievs, man tur teiks; "Nu ko, atgriezies, neizturēji!" Tāpēc es izvēlējos pavisam jaunu skolu. Es biju huligāns. Man ir divi vecāki brāļi, mēs bijām Jelgavā tādi brāļi Košini, visi par mums zināja. Darījām ļoti trakas lietas.
Ģirts Jakovļevs: Nu bet skolas laikā tu gāji uz teātri?
Klāvs Kristaps Košins: Es gāju. Mana ome bija teātra pulciņa vadītāja pamatskolā. Mana pirmā loma bija viens posms simtkājim, kukainim.
Ģirts Jakovļevs: Es biju milzis Lutausis skolā.
Klāvs Kristaps Košins: Tas jau augstāk. Es biju viens posmiņš, trešais. Mēs bijām četri rindiņā, čukčukbānītī sastājušies. Kā mana ome pati saka, viņa jau ļoti lutināja savus skolniekus. Mēs nestrādājām teorētiski, mēs vienmēr uzreiz cepām izrādes. Gadā bija divas izrādes minimums ar to pulciņu iestudētas. Līdz ar to mēs visi mīlējām to padarīšanu. Nu jā, tāpēc teātris ir... Vecāki man ir ļoti vienkārši – mana mamma ir apdrošinātāja, tētis ir santehniķis.
Ģirts Jakovļevs: Ui, tās ir ļoti svarīgas profesijas.
Klāvs Kristaps Košins: Ļoti svarīgas.
Ģirts Jakovļevs: Nē nopietni, bez jokiem.
Klāvs Kristaps Košins: Bez jokiem, bet man par to saprašanas nav pilnīgi nekādas. Dažreiz man pat kauns sieviņas priekšā, ka viņa ir ar vīrieti, kurš...
Ģirts Jakovļevs: Santehniķis man ir svēts vīrs, kā saka, visaugstākais godinājums.
Klāvs Kristaps Košins: Tāpēc es esmu ļoti kaut kādā ziņā pateicīgs, ka man ir vienkārši vecāki un es ar to teātri varu nodarboties…
Teātris un misijas apziņa
Ģirts Jakovļevs: Kā tu jūties Dailes teātrī?
Klāvs Kristaps Košins: Es jūtos tā, ka es esmu tur, kur man ir jābūt. Tas ir svarīgi.
Ģirts Jakovļevs: Tu labi jūties?
Klāvs Kristaps Košins: Jā, es labi jūtos. Teātris jau nav tā patīkamākā vieta, protams. Teātris ir teātris. Bet es jūtos, ka man tur ir jābūt, jā.
Ģirts Jakovļevs: Tev ir misijas apziņa.
Klāvs Kristaps Košins: Man ir misijas apziņa, tieši tā, Ģirt. Jautājums arī tev.
Ģirts Jakovļevs: Neteiksim, ka es nevarētu dzīvot bez teātra, bet nu man tik ilgi tā dzīve ir gājusi, ka nu tiešām tā ir, kā saka. Man zvana tagad, saka tā: "Ģirt, tu būtu ar mieru spēlēt suni?" Es saku – jā, kāpēc ne? Tā es tagad spēlēju to suni un esmu ļoti priecīgs. Varu teikt tikai, kā saka, paldies liktenim un paldies Nacionālajam teātrim un...
Klāvs Kristaps Košins: Mammai un tētim.
Ģirts Jakovļevs: Mammai un tētim, jā. Kad es pamatskolā spēlēju milzi Lutausi "Sprīdītī", tad mammai bija teikusi viena mamma: "Es jūs apsveicu kā nākamā Filipsona māti!" Pamatskolā tas bija.
Klāvs Kristaps Košins: Piedod, Ģirt, pēdējais jautājums! Tu esi cīnījies par savām lomām?
Ģirts Jakovļevs: Nu bija tāds gadījums. Es nesaukšu uzvārdā. Jauna luga ir un sadalītas lomas tagad. Mēs ar Uldi tur runājam, un mums viens jaunais aktieris saka: "Atkal nekā nav!" Es saku: "Kas tev nav?" Viņš saka: "Nu neko, ai." Es saku: "Tu iemaksāji kaut ko?" "Ko?" "Kas, tu idiots esi? Tu domā, ka mēs te tās lomas dabūnam pa kaut kādiem ģeniāliem talantiem, muļķis tāds! Zināmā deva naudiņas tev ir jāiemaksā." "Nevienu kapeiku viņi no manis nedabūs!" Nu jā, nu. Nē, es nekad neesmu gājis kādu lomu prasīt, nekad, nekad.
Klāvs Kristaps Košins: Un paldies tev par to, Ģirt. Tāpēc mēs arī tevi mīlam.
Ģirts Jakovļevs: Tāpēc, ka es neesmu prasījis?
Klāvs Kristaps Košins: Jā.
Ģirts Jakovļevs: Nu vairāk neprasīšu ar, neprasīšu ar. Tagad man saka izdevniecība vai kas: "Ģirt, par tevi grāmatu mēs gribam rakstīt." Es saku: "Mīļie, – atjēdzies, ko tu runā! Tagad, kad man ir 80 vairāk gadu, kas mani vairs pazīst un zina no jauniešiem!" Nekādas grāmatas un nekāda rakstīšana. Viss ir bijis reiz. [..] Mums teātrī ir tā tradīcija ilgus gadus – dāvina bildes. Tas nav normāli. Tur nav joki. Tādā stikla rāmī. Man ir piebāzts jau garderobē aiz skapīša. Man ir mājās piebāzts. Es neesmu nekur ne piekāris nevienu, ne pielicis.
Klāvs Kristaps Košins: Man arī ir kaut kādas trīs Smiļģa bildes.
Ģirts Jakovļevs: Dāvinātas, ārprāts.
Klāvs Kristaps Košins: Ģirt, es tev biju lūdzis tavu bildi. Paldies tev, ka tu man....
Ģirts Jakovļevs: Es tev pateikšu tā, ka tā bilde... Jā, nu bilde ir ļoti smuka, un es jau vispār esmu smuks. Lai tu nodzīvotu un tikpat skaists būtu tajā gadā, kādā mēs patlaban te sēžam. Šito bildi tu vari nolikt kaut kur tādā stūrītī, kaktiņā, svecīti pielikt klāt tad, kad es būšu nomiris. Nu, vot tā.
Klāvs Kristaps Košins: Paldies tev, Ģirt, tiešām, paldies tev par satikšanos.
Ģirts Jakovļevs: Paldies tev arī. Bija ļoti jauki tevi satikt.
Klāvs Kristaps Košins: Man arī, paldies tev.
Ģirts Jakovļevs: Tāds iespaids, ka mēs jau seni paziņas.
Klāvs Kristaps Košins: Jā, jauki.
"Teātra Atlanti cauri laikiem"
Saruna tapusi Latvijas Teātru darbinieku savienības projektā "Teātra Atlanti cauri laikiem 2. cikls Teātra garša" ar Valsts kultūrkapitāla fonda, alus darītavas "Valmiermuiža" un LKA Eduarda Smiļģa Teātra muzeja atbalstu.
Sarunas sagatavoja Madara Melne-Tomsone.
