Bieži, runājot par dzīvnieku labturību Latvijā, jāsecina, ka esam mazattīstītas valsts līmenī – joprojām turam suņus pie ķēdes, dzīvnieks mums ir mantas, nevis dzīvas būtnes statusā. Turklāt mājdzīvnieku var iegādāties jebkurš. Arī nežēlīga izturēšanās pret dzīvniekiem pie mums sastopama gana bieži.
Toties paraugs citām valstīm šajos jautājumos ir Šveice. Janīne Vinklere ar vīru uz Cīrihi Šveicē pārcēlās pirms 10 gadiem, uz turieni aizvedot arī Latvijas dzīvnieku patversmē adoptēto suni Pluto.
"Tas nebija sarežģīti. Es aizgāju uz policijas iecirkni, jo suņu reģistrēšana ir vienā nodaļā policijas iecirknī. Mums vienkārši bija saruna. Es pastāstīju, ka atvedu suni, ka te ir pase, te citas detaļas, ka mēs atbraucām burtiski pirms pāris nedēļām. Suni piereģistrēja, tas arī bija viss. Galvenais, ka bija Eiropas pase, suns bija čipots, bija visas potes," pieredzē dalījās Vinklere.
Reģistrējot suni, viņai bija jāuzrāda arī sertifikāts par to, ka ir noklausījusies teorijas kursus par suņa turēšanu. Vēlāk arī bija jāpierāda, ka ar suni izietas obligātas praktiskās apmācības.
"Šveicē no 2008. gada 1. septembra līdz 2016. gada 31. decembrim bija likums, ka jebkuram suņu īpašniekam jāiziet kursi.
No sākuma bija teorijas kursi pāris stundas, un pēc tam bija arī obligātais minimums – 10 praktiskās nodarbības. Es tā arī darīju, jo tas bija posms, kad tas bija obligāti," skaidroja Vinklere.
"Pēc tam valsts līmenī šo likumu atcēla, bet daži kantoni joprojām to paturēja. Ļoti labi atceros, ka kursi bija ļoti vērtīgi, tos vadīja profesionāls kinologs, cilvēki bija klātienē, mēs vienā nodarbībā bijām kādi 10–15, ne vairāk. Ļoti daudz iepazinu suņa psiholoģiju, rakstura īpašības. Man ļoti patika kursi, tie bija ļoti vērtīgi," viņa atzina.
Lai arī valsts līmenī likums par obligātu suņu apmācību vairs nav spēkā, cilvēkiem Šveicē tas joprojām šķiet pašsaprotami. Tāpat Šveicē ikdienā suņiem un viņu saimniekiem jāievēro stingras prasības. Parkos un publiskās vietās ir uzstādītas zīmes ar skaidrojumu, kur suni var laist izskrieties, bet kur jātur pie pavadas. Tāpat pastāv noteikumi par to, ka suns nedrīkst ilgstoši palikt mājās viens. Ja dzīvnieks rej, kaimiņiem ir tiesības zvanīt policijai.
"Ir likumi, kas nosaka, ka ir jāiet ārā ar suni, vēlams, katras četras, sešas stundas. Tas tā ir.
Atzīšos, ka tad, kad biju darbā, tas laika posms varēja būt līdz deviņām stundām. Bieži, kad runāju ar šveiciešiem, draugiem, paziņām un kolēģiem, viņi man ļoti pārmetoši jautāja – kā, kamēr tu esi darbā, suns ir viens? Tas nav pašsaprotami, ka suns paliek viens," stāstīja Vinklere.
"Ar to jārēķinās, ka tiešām cilvēki jautā un pie tā nopietni pieiet. Nesaku, ka viņi uzreiz skries nosūdzēt policijai, tā mums nav bijis. Vienkārši jāpiedomā par to, ka ir jāstrādā ar suni," viņa precizēja.
Par augsto dzīvnieku labturības līmeni un sakārtoto valsts birokrātiju liecina arī fakts, ka Šveicē suņi netiek turēti pie ķēdes.
"Šveicē es nekad neesmu redzējusi suņus pie ķēdes.
Es esmu daudz ceļojusi pa Šveici un nekad neesmu dzirdējusi, ka tā dara. Šeit suni, ja palaiž pagalmā, tad pagalms ir vai nu norobežots, vai suns ir apmācīts un saprot, ka to nedrīkst pamest," stāstīja Vinklere.
"Es piekrītu, ka birokrātija ir brīžiem apgrūtinoša, bet tajā pašā laikā tā ir labi pārdomāta sistēma, kas domāta visas sabiedrības labumam. Katru gadu maksāju par mūsu suni nodokli, ap 120 eiro gadā. Man ir izskaidrots, ka ar šo nodokli viņi nodrošina to, ka visā valstī ir uz ielām speciālās suņu miskastes ar suņu maisiņiem. Es uzskatu, ka tas ir pareizi," viņa vērtēja.
Šveices likumdošanā, atšķirībā no Latvijas, ir atrunāts, ka dzīvnieks nav priekšmets, līdz ar to cilvēkiem tiek piemēroti arī stingrāki sodi.
"Es painteresējos par šo jautājumu, un statistika rāda, ka pēdējo pāris gadu laikā ir vairāki gadījumi, kad cilvēki tiek tiesāti par nežēlīgu izturēšanos pret mājdzīvniekiem.
Cilvēki vairāk pievērš tam uzmanību, vairāk par to runā, ziņo un lietas izskata," stāstīja Vinklere.
Viņa piekrita, ka Šveice kā valsts ir izdarījusi visu, lai cilvēki apzinās atbildību, cik daudz dzīvnieka uzturēšana prasīs naudu un laiku, kā arī ir radījusi šķēršļus, lai nodrošinātu, ka dzīvniekus paņem tikai tie, kas savu dzīvi bez šī dzīvnieka nevar iztēloties.
"Man šķiet, ka tas ir ļoti pareizi – dzīvnieki nav jāmoka, tie nav kaut kāda manta, ko uzdāvināt un tad vest uz patversmi. Šveicē tas tiek saistīts ar ģimenes reputāciju, tāpēc cilvēki ļoti piedomā pie tā," Vinklere secināja.
