"Šis gads ir īpaši zīmīgs, jo pamesto dzīvnieku skaits pieaug tajās kategorijās, kurās agrāk pamestu dzīvnieku nebija. Respektīvi, cilvēki atdod savus suņus vairāk paši, un savus suņus vairs nepieskata tie cilvēki, kuri agrāk pieskatīja, jo ekonomiskais stāvoklis ir pasliktinājies, līdz ar to noskaņojums ir sliktāks, un suns vairs nav prioritāte," atzina Priede.
Labā ziņa ir tā, ka ir sabiedrības daļa, kura izprot ekonomisko situāciju un apzinās, ka šobrīd nevar atļauties paņemt suni. Līdz ar to sabiedrības izpratne kopumā uzlabojas, vērtēja Priede.
"To cilvēku skaits, kuri tur suņus pie ķēdēm, – jo tas taču ir suns, un viņam jādzīvo pie ķēdes! – samazinās. Nenoliegšu, tie ir vecāka gada gājuma cilvēki, viņi veselības dēļ bieži vairs netur suņus tik daudz, kā agrāk, līdz ar to ar laiku šī kategorija samazināsies arvien vairāk," viņa pauda.
Vienlaikus vēl nesen patversmē "Mežavairogi" bijis gadījums, kad pie speciālistiem nonācis nesocializēts, dusmīgs, agresīvs suns ar milzīgu ķēdes gabalu pie siksnas. Tādi gadījumi joprojām ir. Šoreiz gan atbildību par suni uzņēmušies bijušās saimnieces ģimenes locekļi.
"Klaiņojošu suņu gan šobrīd ir vairāk, jo cilvēki vairāk pievērš uzmanību savām problēmām, nevis rūpējas par dzīvnieku.
Dīvaini ir tas, ka sabiedrība ir ļoti pacietīga un ļauj šiem dzīvniekiem klaiņot – nu, aizies taču pats mājās, ko tad uz patversmi, patversmē sunītim būs stress. Varētu padomāt, ka tā fūre, kas viņam pārbrauks pāri, sunim stresu neradīs. Radīs! Un vēl arī saimniekiem un visādiem dienestiem.
Mums ir jāsaprot viena lieta, – ja mēs redzam suni bez pavadiņas un bez saimnieka uz ielas, zvanām pašvaldības policijai,"
aicināja Priede.
Patversmes vadītāja mudināja sabiedrību netolerēt neapzinīgus saimniekus. Ja saimniekam ir par grūtu uzmanīt savu suni vai aizbraukt pēc tam viņam pakaļ uz patversmi, kur tas nonācis klaiņošanas dēļ, varbūt labāk dzīvniekam atrast jaunus saimniekus, kuri to nepieļaus.
"Sodus uzliek pašvaldība. Tas arī ir jāatceras, no tā ir ārkārtīgi daudz kas atkarīgs. Jo mīkstākas sirdis ir pašvaldību administratīvajām komisijām, jo vairāk klaiņojošu suņu novadā. Tā ir likumsakarība," vērtēja Priede.
Diemžēl iezīmējas arī otra galējība – bieži vien pēc tam, kad saimniekiem nācies samaksāt sodu par sava suņa klaiņošanu, viņi izvēlas suni piesiet pie ķēdes, lai suns vairs nedotos brīvsolī.
"Ir ideālākais trešais variants – ielaid suni mājās! Kāpēc viņam ir jābūt ārā, kamēr tu esi darbā? Lai viņš guļ virtuvē vai priekšnamā uz savas sedziņas un gaida saimnieku. Ikvienam sunim ir tiesības justies mīlētam. Ja ģimenē viņu pacieš ar sakostiem zobiem, meklējam jaunu saimnieku," aicināja Priede.
Gaidāmos grozījumus Saeimā par aizliegumu turēt suni pie ķēdes Priede vērtēja ļoti pozitīvi, norādot, ka tie ir lieliski pārdomāti, jo ir paredzēts pārejas periods.
"Tātad, ja sunītim ir 17 gadi un viņš visu savu mūžu ir nodzīvojis pie ķēdes, viņam ir tiesības turpināt dzīvot pie ķēdes līdz savai nāvei, bet nevienu jaunu suni pie jaunas ķēdes nedrīkst likt.
Tas ir pilnīgi loģiski. Šie suņi, kuri visu mūžu ir nodzīvojuši pie ķēdes, viņiem ir ārkārtīgi grūti pāriet dzīvot savādākā režīmā, jo diemžēl tās traumas, kas ir nodarītas gan psiholoģiski, gan visādi citādi, ir tādas, kas jau ir gandrīz negrozāmas veciem suņiem," skaidroja Priede.
Jaunie grozījumi, ja vien netiks mākslīgi bremzēti, viņasprāt, dos ārkārtīgi lielu pienesumu dzīvnieku labturībai Latvijā, jo ilgstoša atrašanās pie ķēdes visiem suņiem rada ārkārtīgi lielas traumas.
Priede norādīja, ka būtiskākā psiholoģiskā trauma, kas rodas sunim, ir piesaistes problēmas. Tā līdzinās traumai, ko iegūst bērni, kas uzaug bērnunamos. Atstājot pie ķēdes, suns tiek iespundēts vienā vidē, vienā vietā, kur viņš nekad neko citu neredz, viņa smadzenēm nepienāk nekāda jauna informācija un nav arī nekādu izklaides iespēju.
