Antonija Priede
Autore ir viena no mūsu izdomātajiem, bet noteikti ne "feikajiem" tēliem LSM.lv seriālā #LV99plus, kas rekonstruē notikumus Latvijā un reģionā pirms 100 gadiem.
Antonija Priede ir dzimusi Rīgā vidusšķiras ģimenē 1890. gadā, absolvējusi Rīgas Lomonosova sieviešu ģimnāziju. Pēc ģimnāzijas beigšanas Antonija sapņoja par mācībām universitātē, tomēr ģimene nevarēja atļauties apmaksāt studijas ārzemēs. Antonija sāk strādāt par sekretāri. Īsi pirms kara sākuma viņa iemīlas krievu ierēdnī un, kad 1915. gadā vasarā sākas Rīgas evakuācija, pretēji vecāku gribai dodas līdzi ierēdnim uz Petrogradu. Attiecības ar ierēdni izjūk, bet Petrogradā Antonija sadraudzējas ar krievu meņševikiem un latviešu maziniekiem un pārņem viņu politiskās idejas. Pēc Oktobra revolūcijas viņa atgriežas Vidzemē un dzīvo Valmierā. Pēc vācu okupācijas Antonija izlemj slepeni atgriezties Rīgā.
Saziņas medijs projektā #LV99pluss - ieraksti dienasgrāmatā.
Antonijai ir arī savs "Facebook" profils un un viņa veic ierakstus lsm.lv vēstures diskusiju grupā "Dzīvā vēsture".
Rīgas Latviešu biedrības nams šodien mēģināja sarīkot vismaz idejiski apsveicamu pasākumu – latviešu rakstnieku vakaru. Nenožēloju pāris markas par biļeti un devos notikumu raudzīt. Pasākuma rīkotāji solīja ļoti plašu programmu – sākot ar akadēmisku lekciju un beidzot ar satīru un muzikāliem gabaliem.
Pasākuma atklāja doktora Pētera Zālīša lekcija ‘’Kā un kādos apstākļos latvieši tika pie Fausta’’. Pieteikums sākumam visnotaļ nopietns un pakārtots vāciskajām noskaņām. Bet tik un tā cerēju uz stāstītāja spēju aizraut un atrast intrigu tulkošanas niansēs. Ak, kā es vīlos. Zālītis izplūda tālu ārpus tēmas un stāstītajā krita no viena grāvja otrā. Te gūzma ar sausiem faktiem, te nevajadzīgi plašas pārdomas par vācu filozofijas smalkumiem. Un tas viss ievilkās tālu aiz paredzētā laika.
Kad publika jau bija gana nomocīta, pie vārda beidzot tika rakstnieki. Lai gan mani buržuāziskā literatūra brīžiem šķiet garlaicīga, gribēju tomēr paskatīties, kā dzīvē izskatās tādi slaveni rakstnieki kā Fricis Bārda, Augusts Deglavs, Ernests Kārkliņš, Skuju Frīdis un citi. Varbūt labāk nevajadzēja. Nabaga rakstnieki izskatījās plašās publikas sabiedēti un itnemaz nespēja to aizraut ar saviem prozas un dzejas darbiem. Vien uz kopējā vīru fona amizanti izskatījās jauniņais Pēteris Blaus.
Visas runas tā ievilkās, ka īsti nemaz pie balādēm un satīras netikām. Daudzi aizgāja prom stipri saguruši un varēja redzēt, ka paši pasākuma organizētāji nedaudz kautrējas. Jūtīgākie rakstnieki ar šķita nedaudz nosarkuši, kamēr mazāk paškritiskie labprāt pārmija vārdus ar saviem pielūdzējiem. Lielākā daļa ieturēja pilsonisku respektabilitāti, nevēloties komentēt notikušo ar sliktu vārdu. Vien pēc pasākuma pie uzstādīta stenda nopirka pa kādai rakstnieka ģīmetnei, kuras bija sagatavojis foto ateljē ''Klio''. Tikmēr dzēlīgākie izmantoja iespēju, jau ejot uz ielas, izteikt savas pārdomas un nievas.
*1918. gada 7. septembra ieraksts dienasgrāmatā.