Andrejs Kalniņš
Andrejs Kalniņš, 17 gadi (dzimis 1900. gada 20. jūnijā) – Cēsu dārzniecības īpašnieka dēls. Idealizē latviešu strēlniekus un sapņo tiem pievienoties. Pret šo vēlmi kategoriski iebilst vecāki, it īpaši māte, kura liek apsolīt, ka Andrejs nepiedalīsies karā. Ziemassvētku kaujās jau ir kritis otrs viņas dēls Mārtiņš, un tāpēc māte īpaši uztraucas par Andreju. Jāņa tēvs ir Latviešu Zemnieku savienības biedrs. Andrejs aplūkoto gadu uzsāk Cēsīs un pamatā darbojas Vidzemē.
Saziņas medijs projektā #LV99plus - ieraksti dienasgrāmatā.
Adrejam ir arī savs "Facebook" profils.
Fakts aiz stāsta: 1919. gada maijā lielinieku pārvaldītajā Vidzemē un Latgalē plosījās bads. Cerot to novērst, lielinieki īstenoja vēl radikālāku rekvizīcijas politiku. Tā vietā, lai novērstu badu, vēl radikālākā politika pilnībā sagrāva vēl funkcionējošo lauksaimniecības daļu.
Šodien mājās nelieli svētki. Tēvs no kāda saimnieka pamanījies nopirkt maisu ar zirņiem un pāris stopus piena. Tēvam, paldies Dievam, vēl ir rubļi, kas glābj mūs no bada nāves. Bet apkārtnes saimniekiem izmisīgi vajag valūtu, jo lielinieki ir uzlikuši kārtējo nodevu ievākšanu. Ja saimnieki grib palikt ārpus cietuma, tad šoreiz ir jāsamaksā 200 rubļi. Daudziem no viņiem nauda jau iet uz beigām, bet citu ceļu, kā to dabūt, nav. Lielinieki pāris kapeikas samaksā ievākšanas punktos, bet tās ir vien smieklu kapeikas. Kā teica pats saimnieks, izdevīgāk ir saražoto iznīcināt, nekā tērēt laiku un naudu ceļam.
Pavadīju tēvu ceļā pie saimnieka un uzklausīju viņa stāstus. Saimnieks - vīrs jau krietnos gados - labi atceras dažādu caru valdīšanu un laikus, kad muižnieki bija neapstrīdami kungi. Bet tik traki kā zem lieliniekiem nekad nav bijis. Agrāk arī varas vīri esot izdevuši nejēdzīgus dekrētus. Bet tad visi pagasta zemnieki varēja iesniegt kolektīvu sūdzību, un, ja varēja pierādīt izdotās pavēles kaitnieciskumu vai neatbilstību, to gandrīz vienmēr atcēla vai mainīja. Toties tagad, ja kaut pušplēstu vārdiņu pretī izsaka, tad uzreiz draudi ar cietumu vai nošaušanu.
Pie tam arī tā dēvētā darba tauta laukos it nemaz nav cieņā. Nesen lielinieki esot pieņēmuši lēmumu atņemt lopus pat kalpiem. Daudzi kalpi līdz šim bija braši lielījušies, ka lielinieki ir viņu valdība. Jaunais dekrēts šīs idejas ir sagrāvis. Nu arī viņi sākuši lamāt komisārus – vienīgos, kam jaunā kārtība sniegusi omulīgu dzīvi. Un tad vēl mēģinājumi visus sadzīt komūnās…
To, ka lielinieku komisāri pilnībā neko nejēdzot no lauku dzīves, parādot arī prasība sākt atdot sēklas labību. Kaut ko tik dumju saimnieks savu mūžu neesot dzirdējis. Ja tā vara noturētos vēl pusgadu, tad patiesi Vidzemē nepaliktu nevienas dzīvas dvēseles. To pateicis, saimnieks pārmeta krustu un teica, ka Dievs nav muļķis un lieliniekus drīz ķers ilgi pelnītais sods. Un viņam pat vienalga – vai tie būs igauņi kopā ar latviešiem vai vācieši kopā ar latviešiem, Ulmanis vai Niedra. Kaut tik ātrāk atsvabinātu Latviju no šīs sodības.
*1919. gada 15. maija ieraksts dienasgrāmatā.
