Latvijas armija ielenc Jelgavu
#LV99plus
Šī publikācija ir daļa no seriāla #LV99plus, kas stāsta par notikumiem Latvijā un reģionā pirms 100 gadiem. Tā ir daļa no mūsdienīgas hronoloģiskas notikumu rekonstrukcijas 1917.,1918. un 1919. gadā, kas ļāva dibināt neatkarīgu Latvijas valsti. Projekta diskusijas platforma ir "Facebook" grupa "Dzīvā vēsture".
Ielenkuma loks pamazām savilkās ap Jelgavu. 15. novembrī latviešu 3. kavalērijas eskadrons pārgrieza Tukuma–Jelgavas dzelzceļa līniju. 8. Daugavpils kājnieku pulks sekoja, pārceļoties uz aizsalušās Lielupes kreiso krastu, lai apdraudētu Jelgavu no ziemeļrietumiem. 17. novembrī Latvijas armijas vienības ieņēma Bausku.
Bermontiešu stāvoklis kļuva arvien grūtāks, un viņu armija pamazām izira, pārvēršoties laupītāju bandās.
No operdziedātāja Marisa Vētras atmiņām:
''Mēs tuvojāmies Sakārņiem. Tur neredzēja ne mazākās dzīvības. Atkal dzīslās bija iezadzies parastais satraukums, atkal kvēloja acis, un Sakārņu pagalmā ieejot acis skraidīja visapkārt, ar sevišķu uzmanību skatoties logos un durvīs. Arī šeit es gaidīju šāvienus un rokas granātas sprādzienu, bet – šajās mājās nebija nevienas dzīvas dvašas.
- Ej, piedauzi pie durvīm, - teica man leitnants, un pats, revolveri rokā, palika dažus soļus aiz manis.
Ar šauteni uz rokas iegāju namā. Arī tur viss bija tukšs. Tad leitnants Krūms izšāva norunāto zaļo raķeti. Tā bija zīme, ka ienaidnieka nav, un pulka karavīri var šeit sagatavoties ceļam uz Jelgavu.
Te, laikam šāviena iztraucēta, kur bijusi, kur nē, Sakārņu pagalmā stāvēja veca sieviņa, izspūrušiem matiem zem saburzītā lakatiņa, gaužām pelēku seju. Viņa skatījās mūsos kā nelaimju spokos. Viņa nokrita ceļos, apķērās ap virsnieka lieliem un raudāja.
- Nošāva, abus nošāva… - un atkal viņai pārtrūka balss. Visu viņas nelaimju smagumu izjutām tikai tad, kad viņa mūs ieveda ratu šķūnī, kur pār ziemas guļā noliktām ecēšām bija sabrucis kāds jauneklis, un aizveda mūs aiz kūts, kur asiņu nokrāsotā sniegā gulēja viņas vīrs.
Arī šeit bija notikusi parastā bermontiešu slepkavība, kad mājinieki bija gribējuši aizkavēt, lai neaizved viņu zirgus. Par naudu un solījumiem savervētiem vācu lielās armijas atkritumiem viens zirgs bija vairāk vērts, nekā divu latvju zemnieku dzīvības.''
Pēdējais bermontiešu uzbrukums
Latvijas Republikas dibināšanas pirmajā gadadienā, 1919. gada 18. novembrī, vācu karaspēks devās savā pēdējā pretuzbrukumā. Iepriekšējā dienā Jelgavas aizstāvēšanas operāciju Bermonta vietā bija uzņēmies vadīt Vācijas armijas ģenerālis Magnuss fon Eberhards. Viņš pretuzbrukumā raidīja pēdējās kaujasspējīgās vienības, lai iegūtu laiku un mēģinātu iebiedēt latviešus, cerībā uz miera sarunām. Eberhards uzdeva padzīt Latvijas armijas priekšējās vienības un radīt platu, izpostītu neitrālo joslu, bet pēc tam atkāpties uz izejas pozīcijām.
Dzelzsdivīzijas pulkiem tika pavēlēts nopostīt visas mājas un padzīt iedzīvotājus no ieņemtā rajona.
Vācu uzbrukums skāra galvenokārt 5. Cēsu un 6. Rīgas kājnieku pulku. Uzbrukumu atbalstīja arī vācu bruņuvilciens. Neskatoties uz to, ka vāciešiem bija aptuveni divreiz vairāk lielgabalu un ložmetēju nekā Latvijas armijas vienībām un viņu bruņojumā bija pat liesmumetēji, vāciešiem izdevās pavirzīties uz priekšu tikai dažus kilometrus. Vācieši arī pēdējo reizi kaujās plaši iesaistīja aviāciju, kura ilgi bija klusējusi, jo tai trūka benzīna.
6. Rīgas pulku no sakāves glāba tā komandieris pulkvedis Jānis Apinis, kurš personīgi atradās pirmajās kaujas līnijās un apturēja vienības, kas atkāpās. Vissmagākā kauja gan bija jāiztur citai vienībai – Latvijas armijas Kara skolai, kuras 1. rotas pastiprinātais 2. vads vads 60 vīru sastāvā virsleitnanta Veckalniņa vadībā izmisīgā kaujā mēģināja atvairīt vācu Baltenlandes pulka uzbrukumu. Izlaužoties no ielenkuma, krita 12 un tika ievainoti septiņi kadeti. Divus kadetus vācieši sagūstīja, bet, nespējot no viņiem iegūt ziņas pat ar spīdzināšanu, viņi tika nošauti. Viņu vārdi bija Ēvalds Koliņš un Ansis Erdmanis.
18. novembra vakarā ģenerālis Eberhards nosūtīja telegrammu Latvijas armijas virspavēlniekam, kurā paziņoja par Rietumkrievijas brīvprātīgo armijas pāriešanu Vācijas aizsardzībā un piedāvāja uzsākt pamiera sarunas.
Sabiedrotie vēl cer uz pamieru
20. novembrī Latvijas armijas flangu grupas turpināja virzīties uz priekšu, apdraudot Jelgavu no rietumiem un austrumiem, bet 21. novembrī, kad kuru katru brīdi karadarbībā varēja iejaukties franču ģenerāļa Anrī Albēra Nisela vadītā komisija, tika dota pavēle uzsākt enerģisku uzbrukumu Jelgavai.
Baltijas reģiona Sabiedroto komisijai, kuras sastāva bija Lielbritānijas, Francijas, ASV un Japānas pārstāvji, bija dots uzdevums panākt karadarbības apturēšanu Baltijā un īstenot Rietumkrievijas brīvprātīgo armijas evakuāciju.
21. novembra pēcpusdienā Jelgavā gandrīz vienlaikus no ziemeļrietumiem un ziemeļiem ienāca trīs Latvijas armijas pulki: 6. Rīga, 7. Siguldas un 8. Daugavpils. 6. Rīgas kājnieku pulks sekmīgi uzbruka gar Rīgas–Jelgavas šoseju un jau ap pulksten desmitiem no rīta sasniedza Lielupes koka tiltu. Sekoja ilgs uguns kontakts ar pretinieku, kura laikā tika iznīcināti un sagūstīti daudzi bermontieši, kuri mēģināja atkāpties uz Jelgavu.
Rīdzinieki strauji devās uzbrukumā un pēcpusdienā ieņēma Jelgavas preču staciju. Šajā laikā no rietumiem pilsētā sāka ienākt pārējie divi Latvijas armijas pulki un pilsētas liktenis bija izšķirts. Līdz pulksten septiņiem Jelgava bija pilnībā atbrīvota no bermontiešiem. Viņi steigšus atkāpās Lietuvas virzienā. Latvijas armija Jelgavā ieguva lielas trofejas – 16 lielgabalus, 24 smagos automobiļus, 10 000 lielgabalu lādiņus, piecus bruņotus kuģīšus un daudz citu ieroču un kara materiālu.
No Marisa Vētras atmiņām:
''Tirgus laukums bija pilns meitenēm un vecām māmiņām, kas bija mums sanesušas ēdienus un dzērienus, visu, visu, kas labākais bija tām mājās. Piena kannas ar kūpošu kafiju, kakao, tēju, maizi ar desām, biezpienu, sieru, pat karstas pankūkas un ievārījums, pat steigā cepta karbonāde, kāposti, pat alus pudele, medus pods, sviesta ciba, viss, viss, ko krāja un glabāja svētku dienām, bija tagad uz tirgus laukuma. Jelgavai bija svētki, Jelgavas sievietes to zināja un nežēloja it nekā.
Nav iespējams iedomāties neko lieliskāku, sirsnīgāku un mīļāku, kā vecās māmiņas un meitenes šajā naktī. Mēs priecājāmies par viņām un ēdām kā vilki viņu nesumu, kā izbadējušies suņi, divos kumosos sviestmaizi; dzērām karstos un gardos dzērienus un smējāmies kā apreibuši narkotiķi, kas pēc ilgas atturības atkal laimīgi bauda savu reibinošo indi.
Tad mūs sauca ierindā. Bija jāiet tālāk, Jelgavai cauri. Gar ielas malām stāvēja tauta un vēdināja cepurēm un mutautiņiem. Bija jau vēls un tukšs rudens, bet jelgavnieces atrada pat puķes, lai mūs izpušķotu. Citā vietā pa logu izlidoja divi puķaini cimdu pāri, citur lidoja piparkūku sainīši. Taču vislielāko pārsteigumu sacēla kāds maiznieks ar baltās maizes klaipiem. Kad gājām garām viņa ceptuvei, viņš pirmām rotām izdalīja savas kūkas un saldās smalkmaizītes, tad nāca bulkas, bet kad arī to sāka trūkt, pa maiznīcas otrā stāva logu sāka lidot baltās maizes klaipi, vēl gluži mīksti, kā jelgavnieču sirdis. Ar gavilēm mēs tos uzķērām un gavilēdami vēlāk notiesājām. Pirmais klaips, kas nāca negaidīti, uzdūrās uz durkļa. Tā bija sajūsma, ko izdomāt un pasniegt mums varēja tikai Jelgava tanīs dienās. Tas neaizmirstas – pulks kareivju un pāri viņiem puķes un baltās maizes kukuļi.''
Latvijas armija atbrīvo degošo Jelgavu
Jelgavā tik sīvas kaujas kā pirms desmit dienām Torņakalnā nenotika – bermontieši centās pēc iespējas ātrāk nozust no pilsētas ar salaupītajām mantām. To pārvietošanai tika izmantoti arī latviešu gūstekņi. Vairākus no viņiem atkāpšanās laikā arī nogalināja. Aizejot vācieši uzsāka arī pilsētas dedzināšanu, pielaižot uguni gan Jelgavas pilij, gan akadēmijai, gan reālskolai un daudzām privātmājām, pavisam 26 ēkām.
''Latvijas Sarga'' korespondents rakstīja:
''Tur jau arī parādās Jelgavas pirmie torņi. Kas tas? Pār Jelgavu smags dūmu mākonis. Jelgava deg. Automobilis, it kā pats no sevis, sāk ātrāk skriet. Jelgavā vairs nedzird un nemana neko no Bermonta. Tikai uz ielām, šur tur sniegā guļ nošauti vācieši, Latvijas zemes tīkotāji. Tie savu atmaksu dabūjuši.
Jelgavas pils deg liesmās. Uguns pielaista no visām pils pusēm uzreiz. Ar īstu vācu akurātību. Fotogrāfs, kurš uzņem skatus no degošās pils, saka, ka pili vācieši jau dedzinājuši, vienā drīz otrā vietā, vairākas dienas. Tagad pēdējā uguns pielaista 20. novembra vakarā. Dzēst pili vācieši nav ļāvuši. Ģimnāzijā sadedzināta ļoti vērtīga, reta bibliotēka. Aizdedzinātas arī vairākas noliktavas, kazarmas. Deg arī daži privāti nami, blakus aizdedzinātām ēkām. Pilsēta izskatās galīgi izmocīta, nogurusi. Veikali izdauzīti, aiznagloti. Ļaudis stāsta, kā tie laupīti. Ielas ļaužu pilnas. Redz tikai latviešus, dzird tikai latviešu valodu. Visās sejās neizteicama pateicība. Cilvēki negrib atstāt kareivjus, pie viņiem vien turas. Kad uz Lielupes krasta latvju kareivju orķestris spēlē latviešu tautas maršu, visas sejas smaida un nezin, kā izteikt savu prieku.
Tas nav vārdos izsakāms, kāds ir mūsu varoņu gars. Uzvaras griba, prieks par panākumiem. Neviens nekurn, neviens nav neapmierināts. Virspavēlnieks vairākās vietās sarunājās ar mūsu kareivjiem, viņiem šo to vaicādams: vai nav salst, vai esat labi apģērbušies, neesat noguruši. Ne, ne, ne! Tikai uz priekšu. Tagad līdz prūšu robežām. Kāds angļu virsnieks, jokodams, saka: “Ja katram latvietim iedotu pa ložmetēju, tad jau viņi iekaros arī mūsu Londonu!” Slava, slava mūsu varoņiem.''
23. novembrī jelgavnieki svinēja pilsētas atbrīvošanu. Jelgavā ieradās Ministru prezidents Kārlis Ulmanis, ārlietu, satiksmes un iekšlietu ministri, Valsts kancelejas vadītājs. Viņus pavadīja Cēsu kauju uzvarētājs, Latgales divīzijas komandieris pulkvedis Krišjānis Berķis. Pēc svinīgas manifestācijas Ulmanis uzrunāja 10 000 cilvēku lielo pūli, kas bija sapulcējies Hercoga Jēkaba laukumā. Laikraksts “Zemgales Balss” rakstīja: “Prezidents pieminēja tos varoņus, kuri par mums visiem, par Latvijas gaišu nākotni upurējuši savu dārgāko mantu – dzīvību, un uzaicināja zvērēt mūžīgu uzticību Latvijas sarkanbaltsarkanajam karogam. Un tad Hercoga Jēkaba laukumu pāršalca Valsts himnas skaņas.”
Bermonta armijas gals
22. novembrī Latvijas valdība saņēma ģenerāļa Nisela aicinājumu pārtraukt karadarbību. Turpmāk notika tikai atsevišķas sadursmes ar bermontiešiem. Līdz novembra beigām pēdējās Bermonta armijas vienības bija padzītas no Latvijas teritorijas. Decembra sākumā pēdējās bermontiešu vienības atkāpās pāri Vācijas robežai Palangas apkārtnē. Bermonts izmantoja pēdējo iespēju, lai it kā pēc savu karavīru lūguma sevi paaugstinātu par ģenerāli.
Pēc 18. novembra Eberharda telegrammas Latvijas ārlietu ministrs nosūtīja pieprasījumu Vācijas valdībai ar jautājumu, vai Vācija apstiprina sava ģenerāļa stāšanos Bermonta armijas komandiera amatā. Pēc apstiprinošas atbildes saņemšanas Latvijas Tautas padome konstatēja, ka Vācija ir uzbrukusi Latvijai un abas valstis atrodas karastāvoklī.
Latvijas valdība pārtrauca diplomātiskās attiecības ar Vāciju un atsauca savus diplomātisko pārstāvjus, kas faktiski nozīmēja kara pieteikumu Vācijai.
Latvijas armijas skaitliskais sastāvs šajā laikā jau pārsniedza 60 000 karavīru. Tās bruņojumā bija 54 lielgabali un 592 ložmetēji. Liela daļa no šiem ieročiem bija iegūti kā trofejas kaujās pret bermontiešiem. Cīņās pret Bermontu Latvijas armija arī ieguva ārkārtīgi vērtīgu kaujas pieredzi, kas noderēja jau pēc mēneša grūtajās Latgales atbrīvošanas kaujās. Latvijas armijai arī beidzot vairs nebija jācīnās divās frontēs – pret vāciešiem un Krievijas Sarkano armiju. Tagad visus spēkus varēja koncentrēt austrumu virzienā.
Latvijas armijai kaujas pret Bermontu bija visasiņainākās tās pastāvēšanas vēsturē. Nepilnu divu mēnešu ilgajās kaujās tā zaudēja vairāk nekā tūkstoti kritušo un aptuveni divus tūkstošus ievainoto. Latvijas armijai nācās cīnīties ārkārtīgi grūtos apstākļos, ar vāji apmācītām, apgādātām un apbruņotām vienībām iesaistoties ielu kaujās un manevrējošā karā. Uzvara tika gūta, gan pateicoties karavīru disciplinētībai, pašaizliedzībai un bieži vien varonībai, gan armijas vadības lieliski plānotajām operācijām, atbrīvojot Pārdaugavu un Jelgavu.
Materiāls pirmo reizi LSM.lv publicēts 2019. gada 21. novembrī.
