“Es pats uzaugu vidē, kur lamāt valsti bija diezgan tipiski, nodokļu maksāšana tika uztverta tā, ka tev bezmaz vai zog no tavas kabatas, un ierēdnis vispār bija lamuvārds,” atzina Vestmanis.
Tagad biežāk dzirdams, ka cilvēki lielās ar shēmām, ar kuru palīdzību ir izvairījušies no nodokļu maksāšanas, bet ļoti reti kāds lepojas ar to, ka maksā nodokļus, norādīja finanšu analītiķis. Viņaprāt, šāda pieeja ir nepareiza, jo nodokļu maksāšana ne tikai nodrošina kopējo sabiedrības labumu, bet arī ir katra paša personīgais drošības spilvens.
“Turklāt Latvijā ir diezgan vienkārši, visu mūsu vietā to principā izdara darba devējs un darba devēja grāmatvedis,” viņš piebilda.
Vienkāršojot – ir divu veidu nodokļi, ko maksājam, skaidroja Vestmanis. Viens ir iedzīvotāju ienākuma nodoklis, un otrs ir valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas.
“Manā skatījumā viens no tiem ir nodoklis, bet otrs patiesībā ir ieguldījums tavā nākotnē,” viņš uzsvēra.
Iedzīvotāju ienākumu nodoklis ir “kopējais katls”, kopējais labums, no kura tiek nodrošināts ļoti daudz kas, tostarp izglītība, veselības aprūpe, drošība.
“Sociālās iemaksas, tas manās acīs nav nodoklis, es to saucu par drošības spilvenu, kas veidojas pie valsts. Caur šīm sociālajām iemaksām tev krājas pirmais pensiju līmenis, otrais pensiju līmenis. Tad vēl veidojas uzkrājumi bezdarbnieku pabalstiem un tamlīdzīgi, un šeit jau nekas neiet tādā kopējā katlā, tas ir uzkrājums tev pašam, tavai nākotnei,” skaidroja Vestmanis.
Savukārt, ja cilvēks saņem algu aploksnē vai piekrīt darba devēja piedāvātām shēmām, kur oficiāli tiek izmaksāta tikai minimālā alga, bet pārējais viss tiek dots “uz rokas”, tiek ietekmēts ne tikai valsts kopējais labums, bet arī konkrētā cilvēka nodrošinājums nākotnē, uzsvēra Vestmanis.
“Šeit princips “es nemaksāšu nodokļus, krāšu pats” [nestrādā]. Es par to saku, ka – jā, tev ir jākrāj pašam jebkurā gadījumā, bet tas ir jādara vēl pa virsu [sociālajām iemaksām]. Citādi tiešām jākrāj un jāiegulda ļoti lielas summas visas dzīves garumā, un jāsāk jau ap 20 gadiem, nevis tad, kad ir 50, jo tad pensijai vairs nesakrāsi,” norādīja finanšu analītiķis.
“Pat ar visām lielajām sociālajām iemaksām nav tā, ka visi saņem tādu pensiju, kādu viņiem gribas, tāpēc, ja tu nemaksā, tev vispār jākrāj šausmīgi lielas summas,” viņš piebilda.
Visiem gribas lielas pensijas, bet tās nav iespējamas bez sociālo iemaksu veikšanas un papildu uzkrājumu veidošanas, secināja finanšu analītiķis.
