Sākumā uz priekšu dzina aizrautība
Valters Vestmanis: Kas tevi iedvesmoja pievērsties ne tikai hiphop mūzikai, bet arī apģērbam un modei?
Ģirts Rozentāls: Tas influenceru impakts jau tajā urbānajā mūzikā ir bijis jau no tā laika, es atceros, kad es biju jauns. Kad man bija 21, kaut kādi 20 gadi, bija tāds šķirstāms žurnāls "The Source", un tas principā bija arī ļoti liels impakts uz mani un iespaids uz to, kā kustējās lietas un notikās. Principā tiklīdz tu esi liels vai slavens Amerikā, tā uzreiz tev ir savs record label, savs zīmols, vai tu esi kāda cita zīmola seja. Šķirstot šo žurnālu, uzzinot daudz jaunumus par hiphopu aiz okeāna, tu principā redzi pēc katrām trīs lapām, ka ir reklāma, reklāma un reklāma – vai nu tur zābakiem kaut kādiem, vai botēm, vai ādas jakai, vai vēl kaut kam. Tas viss, protams, arī manā zemapziņā nostājās, un principā tā laikam ir vienmēr. Patērētājam ir svarīgi, lai nevis kāda nezināma balss saka no kaut kurienes, bet tomēr… Tas viss jau sen ir pierādījies, ka influencere no "TikTok" vai "Instagram" var lielākus rezultātus izdarīt, nekā lielbudžeta reklāmas aģentūra, kas ir budžetu iztērējusi uz radio vai televīzijas reklāmu.
Kas tev dzīvē nāca pirmais – bizness vai drīzāk mūzika?
Sākās viss kā mūzika, bet man tā pa īstam principā vispār nav sanācis tādu īstu darbu strādāt, jo mēs sākām…
Prakse Latvijas Krājbankā, man liekas, tev bija.
Jā, prakse Krājbankā man bija, leģendārajā Krājbankā uz Maskavas ielas. Tas bija vienīgais [darbs], kad Turībā bišķiņ mācījos un nepabeidzu. Principā, nē, no sākumā tas bija kā angliski saka – passion. Aizrautība. Man apkārt bija tādu cilvēku grupa, kas redz, ka šo aizrautību var labā nozīmē pārvērst un materializēt kaut kādā veidā. Materializēšanas sapņi var palikt lieli, var palikt ļoti lieli, var palikt pretīgi lieli un tizli lieli, visam ir savas robežas. Jāsaprot, kad ir vērts apstāties un tā tālāk. Principā mēs sākām spontāni, viens čalis piedāvāja taisīt hiphopa pasākumus, jo nekur neskanēja hiphops Rīgā, nevienā klubā, bet mēs jau jutām, ka tas paliek liels. Vienā vakarā mēs taisījām vienu pasākumu Merķeļa ielā. Mēs sākām taisīt pasākumus un ieņēmumus ņēmām no ieejas biļetēm. Klubs citādi bija tukšs bez mums, viņiem savukārt atkal bija labums, ka bārs ir packed. Tas bija viens. Tad mēs ierakstījām pāris dziesmas, paliku populārs ar "Rajonu" un vēl pāris dziesmām, sāku braukāt apkārt.
Mēs tā darījām, ka vakarā braucam uz koncertu, bet atstājam kaut kādus savus cilvēkus x Rīgā, kas jau to klubu sāk kustināt ar dīdžeju. Tad mēs atbraucām atpakaļ uz to klubu, nomainām viņus un sākam spēlēt. Principā mēs diezgan labu piķi vācām tā kopā, un tā tas viss turpinājās. Tad, kā jau es teicu, šķirstīju tos žurnālus amerikāņu, un tas atstāja iespaidu, ka var taču vēl kaut ko darīt. Tur vienmēr bija apģērbs, un vienmēr, no laika gala, kad darbojāmies, mums bija nozīmīgi arī tas, kā mēs izskatījāmies uz skatuves, kā mēs ikdienā izskatījāmies.
Šobrīd tas varbūt vairs nav tik aktuāli, kā es ikdienā izskatos, bet toreiz, braucot uz centru vai kurieni, ļoti nopietni par to domāju.
Ļoti ikonisks skats tev bija, jā.
Jā, un principā tas kaut kā savienojās, jo tā lieta patika, un tad arī citi sāka ticēt mums kā tādiem flagmaņiem, ka, lūk, viņi to labi dara, viņš pat sāk arī drēbes taisīt, un tās drēbes sāk patikt visiem, un visi sāk teikt – jā, tās drēbes ir krutas. Vai arī, ja tu atver jau kaut kādu retail veikalu, tu esi mazumtirgotājs, to atlasi jau taisi tu konkrēti. Labi, brīžiem es zināju, ka varu pārdot pašu velnu un vienkārši klikšķināju iekšā tikai preorder tajā "business to business" lapā saucamajā, kurā ar admina paroli var ieiet. Es vienkārši klikšķināju un klikšķināju, un beigās skatījos uz to summu – nu, labi, okej.
Tā kā no vairumtirgotājiem pasūtīji?
Jā, no vairumtirgotājiem, jo ir ērti, ka ir tā platforma, kurā tu ātri uztaisi to preorder, ka tev nav "excel" fails jāpilda. Jo, zini kā, ir "excel" faili ar bildītēm, ir "excel" faili bez bildītēm, un tad tu kodus sit iekšā internetā un meklē, kā tas izskatās un analizē. Tas viss ir sarežģīti. Man, protams, patīk, kad ir "business to business" lapa, kurā tu ātri ieej savā panelī, ātri visu uzsūti un ej pīpē bambusu, kā saka, tālāk, ej savas lietas darīt. Tā pieredze ir dažāda. Vēl šobrīd joprojām nākas ar "excel" failiem strādāt, kuros pat nav bildīšu iekšā.
Raudāt par karjeru nebija laika
Tev kaut kādā brīdī likās, ka ar mūziku būs par īsu, un tāpēc tu sāki vēl kaut kur skatīties, vai tas tā organiski gāja uz priekšu?
Nē, tas vienkārši organiski gāja uz priekšu. Likās, ka es tagad esmu šeit, un būtu grēks kaut ko nedarīt vairāk. Es jau neizdomāju pēkšņi kakla rotas vai aliņu taisīt. Tas bija tieši tas, kas visvairāk identificēja to cilvēku grupu, to segmentu, un varēja saprast, ka tam it ļoti liela sava subkultūra radusies ar miljons brendiem, savu žargonu, savām krāsām, apģērbu, izmēru un visu pārējo. Tas bija nenormāli nodefinējies, tam bija nenormāli liels sekotāju pulks. Vai šeit tas būs vai nebūs – tas, protams, bija gambling. Bet pašam iekšā bija tas – ja tu nepaprovēsi, tu nezināsi. Tā jau principā ar daudzām lietām notiek. Arī šogad, kad es arēnas koncertu taisīju, tas bija tāds – nepaprovēsi, nezināsi.
Es saprotu, ka tu vienā brīdī arī paņēmi no mūzikas pauzi, lai sakārtotu visu šo biznesa pusi?
Tas neapzināti notikās. Pie manis atbrauca "Mass Denim" un teica, ka mēs zinām, ka tu ar savu brendu ņemies un tā, un es teicu – jā, nu, ir passion, ir feel, gribās darīt savas lietas. Es skatījos, ka viņiem ir laba cena un laba kvalitāte, un es tam tieku līdzi, bet [sadarbība] noņemtu veselu daļu manu problēmu. Tā mēs vienkārši sākām. Es atvēru vienu veikalu, tas bija veiksmīgs, atvēru otru veikalu. Tā tas tādā ķēdē aizgāja. Beigās es biju aizgājis līdz Pērnavai, līdz Viļņai, līdz Kauņai ar saviem veikaliem. Es biju diezgan nokoverojis lokālo tirgu un aizgājis arī tālāk.
Sanāk, kā bija, tas bija apzināts lēmums, iepauzēt mūziku, vai bizness vienkārši auga?
Jā, tas viss auga, un es nevarēju būt produktīvs abās pusēs. Man tajā brīdī bija arī pašam tāda… Pēdējais albums, kas iznāca 2003. gadā, bija albums "Dūzis". Tas komerciāli bija samērā neveiksmīgs. Mēs paši domājām, ka saturiski tas ir ļoti labs albums, bet tas iznāca kaut kā brīdī, kad ap mani tā interese zuda.
Principā mana muzikālā karjera kā kāršu namiņš tā lēnām sabruka, bet es kaut kā nedabūju dabūt to depresiju, kā kaut kāds mūziķis, kas tikko ir ziedējis un bijis tur augšā zenītā, bet tad nokritis pelnos un nevienam neesi vajadzīgs.
Mums bija tie hiphopa pārtiji katru nedēļu. Pa trijiem, četriem pārtijiem katru nedēļu mēs maucām Rīgā – vienā spotā, tad otrā spotā, un visu laiku kešojām no entrance. Bārs bija klubam, bet mēs kešojām no entrance. Tāpat bija brīži, kad es jau pats nomāju telpas. Bija "Urban lounge", es pats taisīju savu spotu, kurā bija mans bārs un viss pārējais. Tā principā man nesanāca nekāds morāls sitiens, jo tā lieta man visu laiku to kompensēja. Es zināju, ka no rīta ir jāceļas, jo tāda pavadzīme ir pienākusi, tāda vēl pienāks, ir apģērbi jāsūta uz turieni, uz turieni, ir jādara tas un tas..
Nebija laiks raudāt par karjeru – karjera ir vai karjera nav.
Tā lēnām es atkopos, bet pienāca 2008. gads, kas bija tā krīze smagā. Es līdz tam jau biju daudz sapratis, ka tu vari taisīt lielus rāvienus un būt spilgts, pamanāms veikals kaut kādā arī nelielā Latvijas pilsētā, bet, lai ilgtermiņā to runingotu… Ceļš, laiks, viss, tas baigi daudz maksā. Dzīve ir tikai viena, laiks ir tikai tik, cik ir, un tajā brīdī laiku vēl tik daudz neskaitīju, bet tagad laiku es daudz vairāk skaitu. Sapratu, ka nav vērts to visu turēt. Ja tu to turi, tev dienā 100 kilometri uz turieni jāaizbrauc, 200 kilometri uz turieni, 300 uz turieni, jāskatās kameras, kas tur ko ir darījis vai nedarījis un tā tālāk. Tas tev ir baigais visu laiku pressings, un kā tu vari tajā brīdī vēl būt arī kreatīvs, rakstīt mūziku un dziesmas? Tas ir hard. Tad pienāca krīze, un es jau pirms tās biju baigi minimizējis visu. Man praktiski bija tikai centrālais, lielais veikals uz Tērbatas un Ģertrūdes stūra, kas bija trijos stāvos. Tas mums bija tāds centrālais, super huge shop priekš tā laika. Es eju arī tagad visu laiku garām tam spotam un domāju par to. Man vēl piedāvāja kaut kad iegādāties to ēku un tā tālāk, un tagad es domāju – vajadzēja riskēt, vajadzēja maukt. Tagad arī centrā ir viena kruta ēka, kura ļoti manam konkrētajam segmentam piestāvētu. Ja es tagad būtu viens, bez ģimenes, es stroga nopirktu to ēku. Bet mani visu laiku visi atrunā – priekš kam tev, nevajag, relax, viss taču ir ērti dzīvē. Jā, tā es paliku tikai ar to vienu vietu, un lēnām arī palika laiks mūzikai. Lēnām sāku kačāt augšā mūziku, parādījās jauni kolēģi, jauni domubiedri – Kurts, Nātre. Ar viņiem es izdevu mix tape, pēc tam arī manu albumu "Neatkarība" 2009. gadā. Tas bija vairāk tāds monologs no manas puses, ka dari kaut kur citur cash lietas, bet atstāj mūziku tīru. Tāpēc tas saucas "Neatkarība", jo uz to ir tendēts. Tad vienā brīdī, jo tāpat es tās telpas īrēju, man bija sajūta, ka vajag būt more independent. Tad es nonācu līdz tam, ka vienā brīdī vairs netērēju naudu blakus, esmu palicis super maziņš, bet tas viss pieder man, viss ir mans, un ar principā ļoti minimāliem izdevumiem. No 2013. gada ir veikals "HoodShop". Šī gada ziemā tam 10 gadu dzimpeni svinēsim, tā kā principā es tādā savā rutīnā dzīvoju. Ir vēl blakus man bizīši. Tagad arī es vienu mazo lietiņu blakus taisu, remontēju, kas arī ir ar apkalpojošo sfēru saistīta. Neminēšu pagaidām, kas tas ir, bet principā daru tādas nelielas lietas, jo principā es vairs negribu… Kalnus gāzt es vairs negribu.
Atpakaļ nākotnē
Izklausās, ka tev ir bijis tāds labs ceļojums. Sāki ar mūziku, uztaisīji diezgan palielu biznesa impēriju, tad samazināji to un parādījās atkal vairāk laika mūzikai.
Jā, tā impērija bija liela, bet pēc tam tā lēnām bruka, jo nāca visi lielie… Zini kā, tam hiphopa apģērbam nebija vairs tik liels impakts, nāca iekšā "H&M", nāca iekšā "Zara", "NewYorker", visa jaunā mode sāka nākt iekšā. Tie principā arī to urbāno segmentu izmantoja diezgan nopietni, tikai ar nedaudz citu saturu un citu mesidžu, un bišķin caur savu prizmu. Respektīvi tam visam bija arī savas sakritības, kā tas viss varēja notikt vai nenotikt, tāpēc tam visam likumsakarīgi bija jāminimizējas. Ap 2012. gadu sapratu, ka tā mode kā tāda paliek mazāka, un šis ir brīdis, kad ir jāsāk darboties nevis ar apģērbu, bet tieši ar apaviem. Principā es uzreiz redzēju skaidri, ka, viss, šis ir apavu laiks. Drēbes paliku malā, samazināju maksimāli jaunajā veikalā no 80-90% apģērba impaktu līdz kādiem 10-15%. Palika major lieta apavi. Uzrakstīju e-pastu "Nike", teicu – esmu šeit, varu darīt lielas lietas. Viņi man noticēja, un tā mēs esam 10 gadus sadarbības partneri vēl joprojām. Tas ir viens no maniem lielākajiem sadarbības partneriem – tieši Baltijas "Nike" pārstāvniecība.
Kā bija atgriezties mūzikā? Tas bizness tev bija nostabilizēts, es pieņemu, ka tad uzreiz parādījās arī vairāk brīva laika un stabilitāte dzīvē?
Tas vispār tā baigi gāja roku rokā, jo es kaut kā sapratu, ka… Es gribēju ierakstīt jaunu albumu pēc kaut kādiem baigajiem konkrētajiem plāniem, bet sanāca ieraksts, kas izklausījās bišķiņ tā kā 80. gadu skanējumā. Tajā laikā vispār tieši 80. gadu mode, tas retro wave saucamais nāca tieši iekšā, ap kaut kādu 2012.-2013. gadu. "Delorean" bija viena no tādām statusa mašīnām, kas vislabāk atspoguļo to visu 80. gadu vilni. Bija tāds mūzikas production no Niklāva, un mēs izdomājām, ka jābrauc uz Īriju, uz Belfāstu, kur bija ražotne šīm mašīnām un kur varēja iznomāt šo mašīnu. Jo tālāk no Belfāstas, jo dārgāk un sarežģītāk šo mašīnu bija iznomāt, jo tas ir tas epicentrs, kur viņi tās ražoja, lai pēc tam sūtītu uz Ameriku tās mašīnas. Mēs to mašīnu aizbraucām un nofilmējām, un tā ar šo dziesmu sākām lēnām virzīties. Man parādījās kaut kāds menedžments, cilvēkiem apkārt parādījās ticība, ka te kaut kas varētu būt. Tā mēs lēnām, soli pa solim, cēlāmies augšā. 2015. gadā es izdevu albumu "Atpakaļ nākotnē". Uztaisījām pirmo koncertu uz kādiem 400 cilvēkiem, pēc tam jau vēlāk uz kādiem 600 cilvēkiem, 700, 800 un 900, līdz kamēr tas nonāca līdz tam, ka 2019. gadā es uztaisīju savu pirmo lielo koncertu Siguldas pilsdrupās uz 4,500 cilvēkiem.
Tas man kā menedžerim un mūzikas industrijas pārstāvim atvēra acis vaļā ļoti lielas, ka mūzikas industrija un arī lokālais mazais tirgus var būt ļoti ienesīga lieta, ja tu neapkraujies ar 100 nevajadzīgiem menedžeriem, ja neesi rokstārs, kas tikai uzkāpj uz skatuves un notrinkšķina.
Jā, ir daudzi tie paši lielie čaļi, tas pats Dons jeb Artūrs, viņš mani daudz iedvesmoja, kad mēs ierakstījām ar viņu "Salauztu sirdi". Mēs ar viņu sākām vairāk komunicēt, un es sapratu, ka viņš principā arī ir viens, viņš viens taisa arēnas un viens visu dara. Protams, ka viņš pieaicina sev asistentus tuvāk tam datumam un tā tālāk, bet viņš man ļāva noticēt, nu, kādi menedžeri? Come on! Priekš kam? Es noteikti neesmu arī pret menedžeriem, es netaisu tagad kaut kādu baigo anti [kampaņu]. Ja man būtu labs menedžeris, un es justu, ka viņš daudz manā vietā dara, man jau nav problēmu pašērot, vienkārši jāsaprot, vai tas menedžeris tiešām tik daudz dara, vai ir vērts ar viņu dīlot. Jo man ir bijuši vairāki menedžeri, ar ko man ir bijusi īsa vai ilgtermiņa sadarbība, bet tomēr mēs vienmēr esam kaut kā atvadījušies, jo nav sanācis līdz galam. Bet noteikti menedžerim ir vieta šeit būt, ja viņš dara pietiekami daudz, lai tas māksliniekam atvieglotu darbu. Tajā pašā laikā man jau no uzņēmējdarbības bija diezgan liela saprašana. Es jau visu redzēju un sapratu, ko es drīkstu darīt – kam ir jāpaliek koncerta laikā, kam ir jāpaliek šajā pusē un ko es varu atdot prom. Tas pats vēl joprojām… Daudzas Rīgas koncertzāles, kas ir, tu tām atved savu publiku, bet viņi savāc daļu no biļetēm un ne tikai, viņi savāc vēl šo to – ļoti nozīmīgu daļu. Es neteikšu, kas tā ir, kāds varbūt sapratīs, kāds varbūt apvainosies uz mani, bet es izvairos, lai tādās vietās taisītu koncertus. Es zinu, ka konkrētās vietās vajag taisīt koncertus, bet konkrētās vietās diemžēl es savus koncertus netaisīšu to iekšējo noteikumu dēļ, kādi tur ir.
Repā vienmēr jābūt mazliet izsalkušam
To ir ļoti interesanti klausīties. Tev ir tā uzņēmējdarbības pieredze, ar kuru, kad atnāci atpakaļ mūzikā, tagad esi sapratis, ka pats vari šausmīgi daudz darīt. Pretējais, kas man galvā nāk, ir cilvēks, kurš ir uzaudzis tikai mūzikā, kurš varbūt uzskata sevi par lielāku mākslinieku, un tad liekas, vai viņš ir pārāk augstu, lai pats darītu tās menedžera lietas? Vai viņam liekas, ka tas ir pārāk sarežģīti?
Zini kā, visādi varbūt. Varbūt viņš ir introverts, un viņš ir liels un skaists komponists, bet.. Teiksim, arī grupa "Cosmos", tas pats Jānis Šipkēvics. Es domāju, ka viņš ir ļoti liels komponists, un viņš var atļauties, ka viņam ir menedžeri. Es domāju, ka viņam tāpat viss ir kārtībā, un viņi visi ir, kā saka, ļoti labā situācijā un tā tālāk. Es domāju, ka tas ir atkarīgs arī no segmenta, kurā tu strādā. Hip hops ir tāds, ka vienkārši, nu, es sevi nenostādu nevienā brīdī, ka es esmu tas Ozols, kas tur salasīja arēnu. Es zinu, ka es pēc tās arēnas ielēcu busā, iemetām iekšā tajā busā močus, un es viņus aizvedu prom. Un es vēl daudz ko aizvedu prom. Zini kā, es zinu, ka tas bija man jāizdara, un mēs to izdarījām. Man pat nebija varbūt grūti kādu noalgot tam visam, bet nesanāca. Man vienkārši nesanāca kādu tur pieaicināt vai ko. Es to vienkārši izdarīju, un viss kārtībā. Beigās jau es to peso arī pats saskaitīju. Tā kaut kā.
Bet tas ir tas, kas katram ir iekšā. Es nevaru teikt, ka tas mans, ko es stāstu, ka tā vajag darīt visiem, ka tas piestāv visiem. Tas vienkārši ir tas segments, no kura es nāku. Hiphops ir tāda lieta, kurā tas viss tam piederas.
Zini kā, tas ir viens. Otrs – tāda augstprātība vispār ilgtermiņā ne pie kā laba nenoved. Ja tu tā uzvedies, ka esi augstāks vai labāks par citiem, tas, man liekas, ka nāk tev atpakaļ. Pasaule ir apaļa. Tāpēc es vairāk vai mazāk domāju, ka, jā, man tas nepiestāv un tas nav vajadzīgs.
Gatavojoties šai intervijai, nolēmu paklausīties tavu mūziku, ko sen nebiju klausījies. Iekrita tieši dziesma "Sapņotājs", un tā mani tā uzrunāja. Tā tiešām ir par tādu darīšanu, tu dziedi – "Tu esi sapņotājs? Ok, un es arī. Šodien sekoju tiem, kas uz rītdienu skatās sparīgi". Tev visu laiku vajag kaut ko darīt, kaut ko domāt.
Es baigi smagā savas dzīves brīdī patiesībā uzrakstīju to dziesmu. Es to rakstīju, kad man bija tādi diezgan liktenīgi notikumi priekšā, kas varēja kardināli slikti priekš manis izvērsties. Tā dziesma īstenībā tādā kopējā kontekstā man daudz nozīmē, jo es atceros to brīdi, kad to rakstīju, man aiz stūra bija tāds melns, liels briesmonis. Es sēdēju un domāju, nē, man tā ir jāuzraksta. Tas man bija diezgan liels pārbaudījums. Brīdī, kad tev ir lietas, kas tavu pamatu baigi nogurdina un baigi sit tevi ārā no sliedēm, bija jābūt kreatīvam un jāuzraksta kaut kas foršs. Laikam jau caur smagām lietām arī nāk tās labās lietas. Ja esi baigajā komfortā, nevari uzrakstīt neko foršu. Zini, kā, daudzi jau saka, un repā tas ir galvenais teiciens, ka tev ir jābūt hungry – izsalkušam. Tiklīdz tu neesi izsalcis, to baigi var dzirdēt, baigi var redzēt, un to ir baigi svarīgi saglabāt un nepazaudēt. Man dažreiz sanāk pašam sev apzināti darīt kaut kādas, radīt kaut kādas..
Ielikt sevi sliktās situācijās?
Nu, ne ielikt sliktās situācijās, bet nolikt sevi kādas barjeras priekšā. Ar sliktām situācijām es vispār, paldies dievam, esmu uz jūs jau no kaut kāda 2012. gada. Man kaut kā nav ne ar likumu, ne ar ko, paldies dievam, nekādas vispār saistības. Es vienkārši pats iekšēji sevī ar tādu filozofiju dzīvoju, ka dari maksimāli labi un tīri visu. Tādā ziņā, ka attiecies pret citiem maksimāli labi, un tas atmaksāsies. Man ir sanācis tā, ka tas ir tikai atmaksājies.
Kā tu teiktu, tikai ar mūziku ir iespējams Latvijā labi dzīvot?
100 procenti. Es domāju, ka ir daudzi spilgti piemēri, kas to dara jau šodien popmūzikā, un arī reperi vairāki, es domāju, galīgi nesūdzas ne par neko. Jā, es domāju, ka noteikti.
Tava mūzika un bizness visdrīzāk ir tavas vislielākās investīcijas, bet tu arī kaut kur ārpus tā apzināti domā, kur un kā investēt brīvos līdzekļus?
Nē, es visu esmu uzbuildojis tā, ka esmu praktiski independent, un es negribu vienkārši iet kaut kādos lielos riskos. Es negribu daudz riskēt, šis nav, man liekas, tas laiks un tas brīdis. Es kaut kā esmu jau nobriedis. Ja es būtu viens, man varbūt pat gribētos nokrist, palikt vienam, kad mani izlaiž kā tādu nenormālo ārā, un es sāku visu vēlreiz. Ja es tagad būtu viens, man būtu kaut kāds cash, un man pateiktu – viss, Ģirt, tā ir tava otrā iespēja, tad es paprovētu, man patiktos. Es neesmu gembleris vispār nekādā ziņā, bet tāds entuziasms un interese par kaut ko, ko varētu izdarīt, mani aizrauj. Bet dotajā brīdī, esot šeit un apzinoties, ar ko es riskēju un ko es varu zaudēt, es negribu noteikti iet nekādos riskos.
