Otello, Romeo un Džuljeta, Karmena – tās ir drāmas, kurās uzjundī kaislīgas emocijas un savstarpējās attiecības, kuru galvenā degviela ir greizsirdība. Greizsirdības ēna var krist ne tikai pār attiecībām, bet ietekmēt arī pārējos dzīves aspektus. Kā izprast greizsirdību un kā neļauties tās postošajam spēkam?
Poiša uzsvēra, ka sižeti romānos, kino un uz teātra skatuves tiešām mēdz būt pilni kaislīgu jūtu, jo cilvēkiem patīk vērot krāšņas emocijas, taču, runājot par īsto dzīvi un attiecībām, kaislība mēdz būt postoša.
"Ja mēs domājam par attiecību aspektu un greizsirdību tajās, tad, man liekas, [svarīga] ir izpratne par to, ka kaislība mēdz būt arī ļoti postoša. Tā mēdz būt ļoti pacilājoša, kas tev liek izjust to dzīvi tā kā pilniem malkiem, jo kaislība ir kaislība, tad mēs atdodamies par 200 procentiem tai situācijai, bet, no otras puses, tas posts ir tāds, ka tu pats nejūti vairāk, ka tu otru cilvēku vienkārši pakļauj, ka otram cilvēkam tiek atņemts dārgākais, kas viņam ir, – brīvība elpot un dzīvot savu dzīvi," norādīja Poiša.
Greizsirdība pret savu partneri noved pie otra personīgās dzīves piesavināšanās. Viņš vai viņa vairs nedrīkst piederēt pats sev, nedrīkst izpaust sevi tā, kā vēlas.
"Tāda patoloģiska greizsirdība ir vardarbība pret otru cilvēku. Principā tā ir vardarbība arī pret sevi, jo justies nemitīgā badā, kad tev nekad nav miera, kad tu tikai ilgojies pēc absolūtās saplūšanas, kas ir iespējama tikai zīdainim ar mammu, bet ne pieaugušiem cilvēkiem, tas ir caurums mentālās veselības laukā," atzina Poiša.
Patoloģiska greizsirdība bieži ir psiholoģiska trauma no nepiedzīvotas tuvības bērnībā, kas pieaugušā vecumā pārnesas uz partnerattiecībām. Tādos gadījumos sekas ir smagas, atzina Poiša, jo partnerattiecībās greizsirdība rada elli.
"Bez greizsirdības ir pietiekoši daudz citu faktoru, kas mums atņem mieru vai labsajūtu, bet šis, man liekas, ir katra cilvēka atbildība – paskatīties uz sevi, kas viņam trūkst, kāpēc viņš nevar stāvēt realitātē ar abām kājām pie zemes, elpot pats un ļaut otram elpot," uzsvēra Poiša.
Kaislības mīt katra dvēselē, vērtēja Poiša, tāpēc nevajadzētu izlikties, bet atzīt, ka izjūtam gan nenovīdību, gan skaudību, gan greizsirdību. Jautājums ir – ko mēs ar to visu darām?
Greizsirdība mēdz rasties arī tad, ja cilvēks ir piedzīvojis kādu vilšanos iepriekšējās attiecībās, ja cilvēks tic, ka attiecības ne ar ko labu nevar beigties, ja neuzticas savam partnerim iepriekšējās pieredzes dēļ. Bieži vien šie cilvēki atsakās ticēt romantikai vai mīlestībai, bet koncentrējas tikai uz iespējamo negatīvo iznākumu, ko nemitīgi iztēlojas.
"Tad es savā programmā visu laiku zīmēju bildītes ar sliktu iznākumu. No sērijas – es esmu piesardzīga, bet reizēm tā ir tāda apmātība neapzināties, ka šobrīd ir kaut kas, kas ir vienkārši jābauda, un mēs nevaram prognozēt absolūti visu. Izņemot to, ka mēs zinām, ka jebkurās attiecībās ir gadalaiki. Viss mainās. Mēs sākam ar pavasara fāzi, kas ir tas romantiskais un idealizētais laiks, kad mēs ceram uz to labāko. Ja cilvēki izslēdz pavasara fāzi un uzreiz ieiet kaut kādā iespējamajā rudenī, kur visa raža būs sapuvusi, sabojāta vai nosalusi... Baigi žēl. Iznāk tāda sevis apdalīšana," vērtēja Poiša.
Protams, nav jādodas arī uz otro galējību, nav jākļūst par naiviem muļķīšiem, kas dzīvo tikai romantisko filmu ietekmē, uzsvēra Poiša, bet, no otras puses, nevajag apsteigt romantisko periodu, vajag iepazīt otru cilvēku pakāpeniski un tad saprast, vai viņam uzticies vai nē.
Tāpēc svarīgi atšķetināt – vai neuzticība otram cilvēkam rodas pamatoti otra rīcības dēļ vai tie patiesībā ir paša neuzticēšanās caurumi, kas radušies vēl ilgi pirms tam un ar otru cilvēku nemaz nav saistīti.
"Jebkurās attiecībās – draudzībā vai mīlestībā – uzticēšanās spēlē izšķirošo lomu," uzsvēra Poiša.
