Kas ir robežas?
Robežas ir viens no jebkuru attiecību pamatelementiem. Par tām ir svarīgi runāt, jo robežas sākas tikai tad, ja tās apzināmies.
"Manuprāt, robežas ir šķirtne starp vienu un starp otru, starp mani un tevi, starp mums un kādu citu. Kaut kas, kur kaut kas sākas un kaut kas arī beidzas. Līdz ar to varam runāt par fiziskajām robežām – ķermeņa robežām, varbūt mūsu intīmās telpas robežām, cik tuvu vai tālu es gribētu no tevis atrasties. Varam runāt arī par to, kas mūsu komunikācijā ir atļauts, kas nav atļauts, ko mēs pieļaujam, ko ne," skaidroja Kāpiņa.
Tāpat noteiktas robežas tiek nospraustas darbā, pāru attiecībās, ģimenes un draugu attiecībās. Robežas un to noteikšanu nevajadzētu uzskatīt par kaut ko negatīvu, par kaut ko, kas attiecināms tikai uz konfliktu vai krīžu situācijām.
"Robežas ir tāda laime, kas dota tikai tad, ja mums ir arī citi cilvēki. Ja mēs būtu vieni paši, par robežām nevarētu runāt. Robežu būtība ir arī tāda papriecāšanās par to, ka tu man esi un ka mūsu starpā tomēr ir kaut kāda atšķirība – es esmu es, un tu esi tu," pauda Kāpiņa.
Kā robežas veidojas?
Robežas visi sāk veidot jau ļoti agrīnā bērnībā, un sākumā bērnam tās māca vecāki. Pakāpeniski augot un attīstoties, robežu kļūst arvien vairāk, un bērns sāk tās veidot patstāvīgi.
"Ja tādam mazam bērnam netiek dota šīs tiesības noteikt par sevi un viss tiek izdarīts viņa vietā, tad varētu būt tā, ka bērns izaug par tādu pieaugušo, kas īsti neapzinās sevi un savas robežas. Tad jau ir diezgan grūti tādā lielā, pieaugušā vecumā mācīties un brīnīties par to, kāpēc citi neļauj man darīt visu to, ko ar mani kādreiz darīja. Tā kā tāda robežu mācīšanās, – tas tomēr ir par bērnību un agro bērnību," norādīja Kāpiņa.
Turklāt bieži vien bērns sāk nospraust robežas, nevis to paužot skaļi, bet par tām liekot manīt, piemēram, ar ķermeņa valodu. Tas turpinās arī pieaugušā vecumā – ir reizes, kad pieaugušais saka "jā", bet ķermeņa valoda liecina par pretējo.
"Robežas varētu būt tāda skaidra atšķirība starp "jā" un "nē". Ja es spēju pateikt kaut kam "nē", tad ir diezgan skaidrs, kas man ir un kas nav pieņemams, taču, ja man ir tikai doma par to, ko es negribu, bet katru reizi, kad esmu pateicis "nē", esmu sarāts un esmu iemācījies, ka sacīt "nē" ir slikti, ka sakot "nē" mani vairs nemīl vai uz manis dusmojas, tad var izveidoties paradums manipulēt vai mēģināt to savu "nē" parādīt ar citādām darbībām – bez skaidrās, apzinātās izvēles izdarīšanas starp "jā" un "nē"," skaidroja Kāpiņa.
Kā atšķirt neveselīgas robežas?
Katra nospraustās robežas ir atšķirīgas, taču tās var iedalīt veselīgās un neveselīgās. Veselīgas robežas rada cilvēkos labu sajūtu – mēs rīkojamies saskaņā ar sevi, ar savām vērtībām, apzināmies, kas mums ir vajadzīgs un nejūtamies vainīgi par to.
"Šīs varētu būt tādas veselīgās robežas un tā saucamais pozitīvais vai veselīgais "nē" – es saku "nē" un nejūtos par to vainīgs, es saku "nē" un neapvainojos arī tad, kad otrs saka "nē". Ja runājam par neveselīgām robežām, tad, visticamāk, tas būtu par to, ka es neņemu vērā to, ko tu man saki, bet es kāpju tev pāri un man ir nospļauties, ko tu jūti, ko tu domā vai kas tev ir vajadzīgs," norādīja Kāpiņa.
Ja attiecībās netiek respektētas otra robežas, tā ir laba augsne konfliktiem, jo robežas lielā mērā ir saistītas ar vērtību sistēmu, ar izpratni par labo un ļauno, par to, ko drīkst un ko nedrīkst. Jārēķinās, ka tās nosaka arī kultūras tradīcijas – kas vienā kultūrā ir pieņemams, citā var būt robežu pārkāpums.
Kā nenonākt galējībās?
Robežas var iedalīt arī vājās, pietiekamās un pārlieku izteiktās, bet tādu vienu ideālo līdzsvaru visās attiecībās un jomās dzīvē atrast ir grūti.
"Varētu būt, ka mēs esam laiku pa laikam starp tiem grāvjiem, un tā "nē" ir pārāk daudz vai varbūt tieši otrādi – esmu pārāk daudz ļāvusi, taču, ja es varu dzīvot un justies pietiekami labi ar sevi, pietiekami pārliecināta par sevi, ja es ticu, ka manas vajadzības ir svarīgas, ka esmu pietiekami laba un esmu attiecībās ar citiem cilvēkiem, tad, visticamāk, vairāk vai mazāk pietiekamas, līdzsvarotas robežas ir nospraustas," norādīja Kāpiņa.
Savukārt, ja cilvēks jūtas tā, ka visi viņam dara pāri, bet viņš neko tur nevar iesākt, jo jau atkal kāds liek darīt kaut ko, ko viņš nevēlas un atkal viņu neņem vērā, tad, visticamāk, robežas ir par vāju un neskaidru.
"Savukārt, ja es esmu viena pati un neviens ar mani negrib draudzēties, neviens neaicina uz sarunu vai, piemēram, darbā, kad es ienāku, citi bēg no manis prom, tad, iespējams, esmu nevis robežas, bet jau mūri uzbūvējusi savā un citu cilvēku starpā," pauda Kāpiņa.
Cilvēki nāk no atšķirīgām vidēm un ģimenēm. Kādam mājās pieņemts justies brīvi, dalīties ar lietām un sajūtām, bet kāds cits varbūt uzaudzis, ievērojot striktas robežas par to, ka katram ir sava krūze, katram sava vieta pie galda, katram ir savas emocijas, kas jāpatur pie sevis. Ja šādi cilvēki satiekas un nolemj veidot attiecības, jāsāk veidot jaunas robežas – kaut kur pa vidu starp abām galējībām.
Katrās attiecībās iespējams atrast robežas, kas ir pieņemamas abām pusēm, bet bez runāšanas par tām tad neiztikt.
"Vai tas ir normāli?"
