Atpūtu bieži dēvē par savas enerģijas un resursu atjaunošanu, bet pamatā tā ir pārslēgšanās no viena veida aktivitātes uz citu.
"Ja mēs sevi nodarbinām domu līmenī, mācāmies, piemēram, vai darām ko tādu, tad mums atpūta būs fiziskās aktivitātes. Ja mēs, piemēram, strādājam dārzā, tad, iespējams, mums atpūta tajā mirklī būs apsēsties un palasīt grāmatu," skaidroja Ābeltiņa.
Bieži vien, lai atpūstos, cilvēki gaida atvaļinājumus vai nedēļas nogales, taču ne vienmēr tas tā strādā, atzina klīniskā psiholoģe, – ne visos atvaļinājumos un ne visās brīvdienās mums izdodas atpūsties.
"Tas, ko pētnieki saka, un ko arī praksē mēs varam novērot, ir, ka nav jau tā, ka katrs atvaļinājums un katra atpūtas dienai vai piektdienas vakars ir atpūtinošs. Viens, protams, ir tās relaksējošās prakses, ko varam darīt gan attiecībā uz mūsu mentālo, gan fizisko jomu, bet dažkārt mūs var atpūtināt kaut kādas meistarības piedzīvošana, kas nav saistīta ar mūsu ikdienas darbības jomu," stāstīja Ābeltiņa.
Tādēļ ir cilvēki, kas klasiskas atpūtas vietā, kas būtu gulēšana vai laiskošanās, izvēlas doties uz kori, doties dejot vai sportot, un tas ir veids, kā viņi atpūšas.
"Tur arī viņi saka – es atpūšos, es atjaunojos. Tur ir tas būtiskais pārslēgšanās moments. Tāpat mūs var piepildīt jauki sociālie kontakti. Kādam vajag vairāk cilvēku, kādam vajag mazāk, bet tiem tiešām jābūt jaukiem un atbalstošiem, ne ar kuru katru cilvēku mēs atjaunosimies," norādīja Ābeltiņa.
Vēl viens veids, kas palīdz cilvēkiem labi atpūsties, ir būšana dabā, dabas miera vai labu laikapstākļu izbaudīšana. Ja nezini, kā atpūsties, došanās dabā vienmēr ir labs variants, ko izmēģināt.
"Bieži vien cilvēki vēlas atgūt kontroli pār to, kas notiek. Bieži vien dzīvē ir kaut kādas nekontrolējamas lietas, un tad daži saka – zini, tad es vienkārši sakārtoju drēbju skapi vai vēl kaut ko. Kāds teiks, ka "ārprāts, šī nav atpūta", bet būs cilvēki, kas teiks – "man ir sajūta, ka es tad kontrolēju, kas notiek." Tas ir tāds pārredzams lauks – es to izdaru un tad jūtos atpūtusies," skaidroja Ābeltiņa.
Tas, kāds atpūtas veids katram piemērotākais, jāsaprot pēc savām iekšējām sajūtām – vai pēc konkrētās nodarbes jūties atpūties vai tieši otrādi – izjūti vēl lielāku trauksmi un nogurumu.
Ir cilvēki, kuri atpūšas, nedarot neko, un arī tas var būt ļoti vērtīgi. Ir svarīgi ik pa laikam arī atpūsties pašiem no sevis, no savas attieksmes, uzstādījumiem un iekšējām sarunām pašam ar sevi.
"Dažkārt sarunās ar cilvēkiem viņi pat tā kā gaida no manis tādu atļauju – darīt neko. Vai es kā pieaugušais cilvēks drīkstu neko sakarīgu nedarīt? Iegulties gultā un viss. Man liekas, ka šī ir ļoti svarīga lieta, kurā mēs atkal atgriežamies pie savas attieksmes vai sarunām ar sevi, ko es sev ļauju vai neļauju," pauda Ābeltiņa.
Protams, šāda atpūta jāizvēlas ar nolūku un mērķi atpūsties. Ja cilvēks saprot, ka pēdējās piecas dienas ir bijušas ļoti intensīvas, visi degošie darbi ir padarīti un nu var veltīt laiku tikai sev un nekā nedarīšanai, tad kāpēc lai viņš neļautu sev atpūsties?
"Bet ja es saprotu, ka es jau piecas dienas skatos seriālus, un patiesībā man ir degoši darbi, un es sāku skriet prom no kaut kādām lietām, tad tā jau kļūst nevis par atpūtu, bet patiesībā par slogu, jo man sanāk visu laiku pašai sevi tā kā mānīt, slēpties, jo tie darbi jau tur elpo kaut kur pakausī. Tas ir ļoti svarīgi – saprast, kas ar mani notiek, ar kādu nolūku es to daru, kā es vispār jūtos," norādīja Ābeltiņa.
Tāpat kā pret citiem, arī pret sevi jāizturas ar līdzjūtību un spēju piedot nepilnības, jo neviens nav visu varošs, uzsvēra klīniskā psiholoģe, piebilstot, ka tas nenozīmē sevis žēlošanu. Ir svarīgi iemācīties no sevis strostēšanas režīma pārslēgties uz sevis godīgu pieņemšanu.
"Tas nav par sevis žēlošanu. Tas nav par to, ka "ak, es nabadzīte, viss man ir slikti, vai dieniņās" – tas nekad nepalīdz. Līdzjūtība pret sevi ietver gan godīgumu, gan apzinātības elementu, gan laipnību un spēju saskatīt saikni ar citiem cilvēkiem. Saskatīt to, ka man ir tā cilvēcīgā daba, ka es nogurstu, ka es kaut ko neizdaru, ka es kļūdos, ka man vajag laiku atjaunoties. Man liekas, ka tas ir tas veselīgais virziens, lai atpūstos. Tu vari aizbraukt visbrīnišķīgākajā atvaļinājumā uz viskolosālākajām salām, kalniem vai lejām, bet ja tavs iekšējais kritiķis tev nemitīgi teiks – "jā, tu tagad atpūties, bet darbi krājas, tad nekas neiznāks"," secināja Ābeltiņa.
