Draudzībai acīmredzami ir nozīmīga loma psihoemocionālā komforta nodrošināšanā. Tā ir nozīmīga jebkuram cilvēkam.
"Tās ir brīvprātīgas attiecības, kas sākas vismaz no diviem cilvēkiem un uz augšu. Tās ir attiecības, kas visbiežāk būs informālas, neierobežojošas un labākajā gadījumā arī ilgstošas, bet, protams, katram pašam mums ir savs skaidrojums, ko tad man nozīmē draudzība, kā tā izpaužas un kādas vērtības tajā varam atrast," norādīja Melne.
Draudzība ierasti veidojas, ja diviem vai vairāk cilvēkiem ir kopīgas intereses, aizraušanās vai hobiji, kā rezultātā kopā tiek pavadīts daudz laika. Citreiz cilvēkus apvieno arī citi paziņas, draugi vai notikumi, kolektīvie pasākumi, skola, universitāte un darbs.
"Ir cilvēki, kas vieglāk veido šīs sociālās saites, kas būtu, teiksim, tiešām atrašanās kopīgā vidē, kad savstarpējās attiecības jeb draudzība varbūt ir formālāka, jo ne jau visas draudzības mums ir informālas, ciešas un atklātas," pauda Melne.
Lai veidotos ciešāka draudzība, ar sociālajām saitēm nepietiek, svarīga ir arī emocionālā piesaiste. Bērnībā tas notiek instinktīvi, caur mūsu spējām veidot komunikāciju, caur rotaļām, spēlēm, smaidu.
"Pieaugušā vecumā tas vairāk sākas no sarunām, arī humora izjūtas, jokiem – vai tie ir vai nav, vai mēs saprotam viens otru, vai uztveram viens otru. Arī tas, kā mēs sajūtam otru cilvēku – vai otrs vēlas iesaistīties dziļākā sarunā, vai tomēr viņš ir distancētāks," norādīja Melne.
Ir dažādi faktori, kas ietekmē cilvēka spēju veidot kvalitatīvas un tuvas draudzības pieaugušā vecumā. Pirmkārt, jebkurš cilvēks dzīvē ir saskāries, piemēram, ar vilšanos draugos, ar nodevību vai strīdiem, un tas var ietekmēt spēju uzticēties.
"Sākotnēji draudzēšanās mums palīdz ne tikai iemācīties draudzēties, bet arī atbild par mūsu labklājību, par spēju uzturēt kontaktus, socializēties, iekļauties, arī gūt prieku no komunikācijas un veidot ciešākas emocionālās saites. Draudzēšanās procesā mēs apgūstam arī empātiju, kas ir ārkārtīgi svarīgi dzīves laikā. Protams, ja esam absolūti noslēgti no sava vecuma draugiem vai vispār no socializēšanās, tas noteikti vairāk vai mazāk var atstāt ietekmi arī uz psihisko veselību," skaidroja Melne.
Tie cilvēki, kas pieder pie ekstravertiem, draudzības veidos ātrāk, vieglāk un vairāk, jo pēc dabas ir drošāki, komunikablāki, bet tajā pašā laikā, ja cilvēks ir introverts, tas absolūti nenozīmē, ka viņš ir slikts draugs.
"Introverti vienkārši vairāk izvēlas veidot emocionāli ciešākas attiecības nekā virspusējas. Līdz ar to dažiem cilvēkiem varbūt ir kādi trīs, četri draugi, nevis padsmit.
Savukārt ekstravertiem ir ļoti daudz draugu vai labu paziņu, un viņiem draudzīgais kolektīvs ir daudz plašāks. Tas nav ne slikti, ne labi," skaidroja Melne.
Tas vienkārši reizēm palīdz izskaidrot, kādēļ, piemēram, vienam cilvēkam ir svarīgi veidot emocionāli kvalitatīvas, ciešas un tuvas attiecības tikai ar pāris cilvēkiem, bet kādam citam ir svarīgi bieži sanākt kopā kuplā skaitā.
"Ja neizdodas izveidot draudzību uzreiz, tas nenozīmē, ka introverti cilvēki nemāk šo draudzību veidot, jo dzīves laikā mēs sastopam ļoti daudz cilvēkus, un ne visi cilvēki tiešām vēlas veidot ļoti dziļas, emocionāli tuvas attiecības. Tas ir fakts. Līdz ar to mans ieteikums būtu nebaidīties un mēģināt veidot šīs attiecības, un noteikti kāds cilvēks būs, ar ko varēs veidot tuvākas draudzības," ieteica Melne.
Ja pieaudzis cilvēks atrod sevi tādā situācijā, kurā apzinās, ka apkārt viņam nav neviena drauga, ir būtiski paskatīties sevī dziļāk un papētīt, kas tieši ir noticis, kāpēc šīs draudzības saites izveidot neizdodas.
"Ja cilvēkam nav draugu, viņš noteikti saskaras ar vientulību, un tā ir viena no galvenajām grūtībām, kas tiek minēta daudzos pētījumos. Pētījumos arī tiek minēts, ka tas, cik mums to draugu ir, tas arī paredz, kāda mums tā labklājība veidojas," atzina Melne.
