Špoģu vidusskolas 3.a klases audzinātāja Guna Pētersone skolēnu brīvlaikā katram savas klases audzēknim sagatavojusi “skolas pasta” sūtījumu - mācību darba lapas, grāmatas, spēles. Visu, lai bērni esot mājās, nezaudētu saikni ar mācību procesu un savu audzinātāju.
“Man ir sagatavota katram bērnam kaudzīte ar darba lapām, daiļliteratūras grāmatām. Dažiem bērniem, kuriem nav pieejams internets un viedtālrunis, gatavoju vairāk materiālu, arī kādas spēles iedodu līdzi. Grāmatas es izvēlos pēc sava ieskata, un tās būs biezākas un vairāk teksta nekā bildīšu. Meitenei, kura atbraukusi no Īrijas, izvēlējos grāmatas ar vienkāršākiem, saprotamākiem tekstiņiem. Dāvidam, kuram interesē viss jaunais, izvēlējos detektīvu grāmatiņas. Mēģināju iztēloties, kas katram bērnam varētu interesēt, ko lasīt,” stāsta skolotāja.
Gunas Pētersones audzināmā klase lauku vidusskolas mērogiem nav maza, un tajā ir bērni no dažādiem apkaimes pagastiem.
Sākumā es domāju, ka es pati vedīšu un, sazinoties ar vecākiem, atstāšu šo sūtījumu kāpņu telpā vai uz soliņa. Taču, izrādās, mana ideja iepatikusies arī citiem skolotājiem. Tad mēs nolēmām kooperēties, izvēloties maršrutus, lai ir mazāki izdevumi un laiks ietaupītos. Iespējams, tas jau pārvērtīsies par tādu „skolas pastu”,” stāsta Pētersone.
Testa režīmā saziņa ar bērniem virtuāli notiks jau šajās brīvdienās, ar pirmdienu, kā stāsta skolotāja Guna Pētersone, jau sākas reāls darbs attālinātajā mācību procesā.
“Man ir jāsaprot, vai testa režīmā ar bērniem “WhatsApp” varēs sazināties. Jāredz, ka vecāki ir saņēmuši manu sūtījumu internetā, ka faili ir atvērti un ka mani skolēni no rīta saņems savus darba uzdevumus. Man ir sagatavots neliels pārsteigums - video bērniem, lai viņiem rodas sajūta, ka viņi ir ieradušies skolā. Es parādīšu viņiem arī savu darbavietu mājās, jo drošības nolūkos arī es strādāšu attālināti no mājām,” atklāj skolotāja.
Līdz ar darba lapu un grāmatu paciņām skolotāja saviem trešklasniekiem sagatavojusi vēl kādu īpašu pārsteigumu - simbolisku paciņu ar puķu sīpoliem.
“Katram bērnam es dāvinu trīs sīpoliņu puķes - ar domu, lai iestādītu tos mājās podiņos, lai aug un atceras mani. Tā mēs kopā sagaidīsim pavasari. Domāju, viņi fotografēs regulāri un sūtīs man bildes, kā aug. Un vēl - es jau izplānoju, kā viņiem atprasīšu izlasīto pirmo grāmatiņu. Klasē to mēs darījām klātienē, kāpēc lai tas nenotiktu videočatā,” skaidro skolotāja.
Intervējot Špoģu vidusskolas sākumskolas skolotāju Gunu Pētersoni, nevar nesajust to milzīgo aizkustinājumu un enerģiju, ko skolotāja velta saviem audzēkņiem neatkarīgi no ārējiem procesiem, bet tieši tā izprotot un pildot sava darba pienākumus.
“Tās emocijas ir neaprakstāmas, neziņa vijas kopā ar tādu lepnumu, ka mēs to varēsim izdarīt, un mēs to noteikti varēsim,” saka skolotāja Pētersone.
