Kultūra / Māksla
Viena no pirmajām modernisma māksliniecēm Latvijā ir Aleksandra Beļcova. Latvijā viņa ieradās 20.gadsimta sākumā un ļoti pārliecinoši iekļāvās Latvijas mākslas dzīvē. Saistībā ar traģiskajiem notikumiem Ukrainā viņas dzīvesstāsts ieguvis jaunu aktualitāti, un to apliecinās izstāde "Iekšējie dialogi", kas no 28. februāra skatāma Romana Sutas un Aleksandras Beļcovas muzejā. Izstādē varēs iepazīt viņas vēstules un dienasgrāmatas, kurās atklājas Beļcovas emigrantes pieredze, privātās dzīves peripetijas un 20. gadsimta atnestās brāzmainās, skarbās pārmaiņas.
Ekspozīcijā "Mūra nojaukšana. Latvijas māksla 1985–1991", kas skatāma Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, fotogrāfija ir līdzvērtīgs medijs glezniecībai, grafikai un instalācijām. Par Atmodas laika tvērumu attēlos un to, kādos veidos fotogrāfija parādās izstādē, stāsta divu dažādu paaudžu fotogrāfi – Aivars Liepiņš un Arnis Balčus.
Vēl līdz 25. februārim Vācijā, Hamburgas "Pashmin" mākslas galerijā skatāma Latvijas mākslinieku – Sigitas Daugules, Vinetas Kaulačas un Māra Čačkas – grupas izstāde "Vīzijas un sliekšņi". Savukārt marta izskaņā cita viņu darbu izlase tiks izstādīta Austrijā, Veicas pilsētas galerijā. Mākslinieki tiecas stāstīt apmeklētājiem vienotu stāstu, izmantojot mākslas darbus, kuros vienlaikus kopīgajam izgaismojas katra mākslinieka atšķirīgais rokraksts.
Līdz kara beigām es turpināšu akciju – apsiešu ap bērziem ukraiņu karoga lentes, apskaušu bērzus, sūtīšu savas domas un vēstījumu ukraiņu zemei un tautai. Tā pirms gada izlēma Pedvāles mākslas parka izveidotājs, tēlnieks Ojārs Feldbergs. Performance simbolizē mākslinieka klātbūtni un attieksmi šajā šausmīgajā notikumā. Šī būs jau 365. diena, kad viņš dosies ar karoga lentu līdz bērzu alejai.
"Cikls "Nāves deja" ir atsaukšanās uz to nāves deju, kas aizsākās pagājušā gada 24. februārī. Tāpat kā visus, tas smagi skāra arī mani: kādu laiku īsti nevarēju gleznot, viss likās nenozīmīgs. Bet tad nospriedu, ka caur gleznošanu kaut kādā mērā varēšu sadalīt savu uztraukumu, savu līdzjūtību un vienlaikus arī savas bērnības kara bailes, jo es pieredzēju, kā met bumbas – toreiz man bija trīs gadi... Jā, es gleznoju nāvi. Es nevis aizmūku no viņas kādā puķu pļavā un domāju par skaistām un jaukām lietām, bet es tai pietuvojos. Es viņu analizēju, es viņu pielaižu sev klāt un tādā veidā iegūstu kaut kādu pretindi. Iegūstu spēju iekšējo dramatismu un spriedzi kaut kā izvadīt ārā – ar pārdomām par nāvi kā mūžīgu kategoriju. Protams, ar to lielo atšķirību, kas ir starp normālu, dabīgu nāvi un varmācīgu, briesmīgu nāvi, kuras šausmīgā forma ir karš," intervijā Intai Zēgnerei uzsver mākslinieks, mākslas zinātnieks un ilggadējais Rundāles pils direktors Imants Lancmanis.