Otrdienas vēlā pēcpusdienā ierodos Valmierā, lai dotos izpētīt Valmieras Starptautisko multimediju festivālu. Lai arī rit tikai tā otrā diena un iespaidīgākā programma ar dažādām klātienes performancēm un intervencēm pilsētvidē notiks tieši festivāla otrajā daļā – no 29. februāra līdz 2. martam –, arī šajā pelēkajā pievakarē te piedzīvojams gana daudz aktivitāšu.
Ik dienu rīkotāji piedāvā braukt kopīgās ekskursijās gida pavadībā 14.00 un 17.00. Festivāla objekti izkaisīti plašā pilsētas teritorijā, tāpēc gatavojos pievienoties šādai tūrei – mūs ērti no punkta uz punktu izvadās ar autobusu. Jāsatiekas pie Valmieras muzeja. Tā kā līdz ekskursijas sākumam vēl ir laiks, nolemju patstāvīgi izpētīt vairākus festivāla darbus – tos, kas nav atrodami jau iepriekš saņemtajā tūres aprakstā.
Padoms: Gatavojoties izstādes apskatei, noteikti uzlādējiet savus mobilos telefonus. Aplūkojot daļu festivāla darbu, telefons būs jūsu acis burtiskā nozīmē. Lejupielādējamā "Art+" lietotne ir gan karte ārpus virtuālās realitātes neredzamo objektu atrašanā, gan arī vidutājs, kas tos parādīs viedierīces ekrānā.
Valmieras Starptautiskais multimediju festivāls risinās tikai otro reizi. Tajā piedalās gan pašmāju autori, gan mākslinieki no Igaunijas, Lietuvas, Norvēģijas un Kanādas. Kopumā redzamas 18 ļoti atšķirīgas multimediju norises dažādos pilsētvides apstākļos. Festivāla kuratores ir Marta Kontiņa un Elizabete Palasiosa.
Atrodoties Valmieras centrā, ielādēju speciāli festivālam veidoto "Art+" programmu, kurā redzami paplašinātajā realitātē radītie mākslas darbi. Diemžēl tajā nav atzīmēti arī visi pārējie objekti, kas manī rada sākotnēju apmulsumu (pilna ekspozīcijas karte rodama šeit). Ekrānā esmu redzama kā zils punkts, kam, pārvietojoties pa shematisku pilsētas karti, ir jāpietuvojas melnam aplītim – izstādes objektam – un jāuzkāpj tam virsū. Tas atgādina orientēšanās spēli. Tad telefons sāk vibrēt un ziņo "mākslas darbs atrodas šeit". Seko neliela ierīces kalibrācija, un ekrānā kļūst redzama meklētā māksla. Par tās virtuālo klātbūtni liecina arī reālajā laikā un vietā izvietotas nelielas norādes ar netaustāmā eksponāta anotāciju.
Kā pirmo uzmeklēju Santas Frances (LV) darbu "Daba ir sākusi dziedēt sevi". 3D animācija ironizē par virspusēju vides aktīvismu. Mana priekšā (manā ekrānā) Dzirnavu ezeriņu promenādē maršē gigantiski skolas rudens velšu ekspozīcijas cienīgi augļu un dārzeņu lopiņi.
Tā kā neesmu rūdīta virtuālās realitātes apmeklētāja, man sākotnēji iestājas kognitīvā disonanse, nespējot vienkopus prātā savietot redzamo... ar redzamo.
Tukšais laukums aiz kustīgā ekrāna šķiet sirreāls. Pēc tam, sekojot norādēm, nonāku bijušajā viduslaiku tirgus laukumā, kur būtu jāsatiek Sabīnes Šnē (LV) "Trīs bazūnes pūtējus". Vai nu tie ir pavisam miniatūri, vai arī tehnoloģijas nestrādā kā nākas – senatnīgos tēlus nesatieku, vien dzirdu to muzicēšanu.
Padoms: Centra kņada ir skaļa, tāpēc, lai labāk pilsētvidē sadzirdētu mākslas darbu audio pavadījumu, līdzi jāņem ir austiņas.
Kultūrvietas "Kurtuve" pagalmā ieskrūvēts dzeltens milzu dībelis. Tā ir Miķeļa Mūrnieka (LV) virtuāla instalācija "Diskusijas vieta". Lai arī amizants, tas raisa asociācijas ar televīzijā redzētajiem, asfaltā iestrēgušajiem un nesprāgušajiem lādiņiem no Krievijas kara Ukrainā.
Savukārt pāri ielai, Vecpuišu parka tālākajā stūrī virpuļo "8 skaņas skulptūras" (autore Līga Vēliņa (LV)). Estētiski neparastie, barokāli plastiskie milzu ziedi-homunkuli svinīgi griežas uz riņķi. Pavēršot pret tiem telefonu, tie ieskanas. Ir svinīgi, bet vienlaikus iztēlojos sevi skatā no malas – kā pelēkā pustumsā viena stāvu pērno lapu laukumā, griežos ap savu asi ar paceltu telefonu un dīvaini smaidu.
Šoreiz Valmieras Starptautiskā multimediju festivāla nozīmīga daļa ir tā izglītības programma – mākslinieku sadarbība ar Latvijas un Norvēģijas skolēniem. Jau iepriekšējā vasarā tika organizēta intensīva nometne, kurā profesionāli mākslinieki (pieci apvienoti Latvijas un Norvēģijas autoru pāri) prezentēja savas festivāla jaundarbu idejas. Skolēni paši izvēlējušies, kurā no tām iesaistīties, un tad kopīgi gan klātienē, gan attālināti to attīstījuši.
Pulksten 17.30 pie Valmieras pils mūriem nelielā, savstarpēji nepazīstamā kompānijā sagaidām mūsu gidi – skolnieci Unu. Kopā dodamies Valmieras muzeja pagrabā, kur redzama multimediju performance "Brīvās gribas ķermenis" (Rihards Vītols (LV), Elizabeth Nesheim (NO), -8 (LV), Reinis Naļivaiko (LV), Sintija Skrabe (LV) sadarbībā ar Oda Havnes Kvistad (NO), Dārta Kancēviča (LV), Marta Linde (LV)). Ik pa laikam telpā notiekot trīs dejotāju kustība, kuras laikā viņas mijdarbojas savstarpēji un ar izstādes video projekcijām – mākslīgā intelekta ģenerētiem deju tēliem. Īsto, fizisko performantu tērpos iestrādāti sensori, kas kustību pārvērš audio signālos. Šobrīd te pasīvais periods – dejotājas redzamas vienīgi ekrānā.
Padoms: Valmieras Starptautiskais multimediju festivāls plaši izvietojies visā pilsētā. Lai to izpētītu, ejot kājām, jāgatavojas urbānam pārgājienam. Iespējams, vislabākais pārvietošanās veids būtu velosipēds – šī nedēļas nogale sola metereoloģiski atbilstošus apstākļus velosezonas atklāšanai.
Autobuss mūs ieved slēgtā teritorijā, kur plašā silikātķieģeļu angārā redzama mākslinieku Toma Burāna (LV) un Veronikas Lundas (NO) (sadarbībā ar Zara Mahmood (NO), Anna Pičukāne (LV), Una Salmiņa (LV)) instalācija "Mājupceļš. Izolācija". Tā veltīta mežu izciršanai. Lai arī abi autori radījuši atsevišķus mākslas darbus, tumšajā, industriālajā telpā tie veido vienotu, noslēpumainu un arī skaudru noskaņu. Burāns melnbaltās projekcijās "Mājupceļā" ironizē par tēlainajiem Latvijas mežu stigu ("Stirnu ceļš", "Zaķu ceļš" u.c.) nosaukumiem, kas stiepjas cauri izcirtumiem.
Savukārt Veronikas Lundas no Norvēģijas vestās koka šķilas tiek apstarotas ar grafiskiem zīmējumiem. Jāpiebilst, ka viss šeit redzamais radīts tikai ar analogām tehnoloģijām – diaprojektoriem un nelieliem kino projektoriem, kas sakarināti ķekaros un caur sevi laiž tarkšķošas kino lentas – tas atsvaidzinoši iekļaujas tik digitalizētajā festivāla piedāvājumā.
"Sūdzēšanās opera" un auto-luga
Atgriežamies centrā un uzkāpjam Valmieras 5. vidusskolas augstākajā stāvā. Te aktu zālē tiek izspēlēta "Sūdzēšanās opera", kuru kopā ar norvēģu mākslinieku Kristianu Dahlu (un sadarbībā ar Elizabete Ance Spožuma (LV), Petter Engelstad Kvalem (NO), Sander Lille-Rødberget (NO)) radījusi Līga Spunde (LV). Vairākos elementos atpazīstama viņai raksturīgā piepūstā popārta stilistika. Mūsu gide operu raksturo kā augstāko emociju sakāpinājumu, un sūdzēšanās patiešām iekļaujas šādu izpausmju lokā.
Vizuāli un tematiski atraktīvais darbs sevī ir četras tehno mūzikas žēlabu ārijas, kas, tulkotas latviski, grafiski parādās lielā, slīdoša teksta ekrānā.
Tepat arī galvenie varoņi: "The Prodigy" stila jaunietis, metāla putns, ģeometriski objekti, saguris seniors un uz grīdas atlaidusies resna uts. Katram sava sūdzība ir pati svarīgākā, viss pulsē gaismu ritmos, un vienlaikus mums ir žēli, bet jautri.
Sūdzēšanās un savu uzskatu uzstājīgs izklāsts notiek arī dialogā starp divām zālājā novietotām automašīnām netālu no Valmieras Kultūras centra. Apvienība "Orbīta" (LV) (Semjons Haņins, Artūrs Punte, Vladimirs Svetlovs, Sergejs Timofejevs) sacerējusi auto-lugu. "Škodas" un "VW" salonos pamīšus vīd sarkanas gaismas frāzes – īsi teikumi par šo un to, automašīnu dzīvi un filozofisku domu uzplaiksnījumi. Katrs sarunas partneris vēlas izmantot vienīgi iespēju izteikties, ne ieklausīties otrā. Teksta fragmenti, izrauti no konteksta, nejaušam garāmgājējam kļūst par absurdu joku.
Koku spēja uztvert pasauli
Ekskursijas nobeigumā ar kājām dodamies – kā man, Valmieras nepārzinātājai, šķiet – dziļā mežā. Pastaigu takā aiz muzeja piedzīvojama Roberta Rubīna (LV), Riharda Vītola (LV), Artas Jēkabsones (LV), Leifa Johansena (NO/USA) (sadarbībā ar Rūdolfs Kristofers Piziks (LV), Roberts Sniedze (LV)) interaktīvā gaismas un skaņas instalācija "Koku gaistošas frekvences". Tā veltīta vēl mazizzinātājai koku spējai uztvert pasauli un sazināties ar ķīmisku signālu palīdzību, kā arī labi iekļaujas šobrīd aizvien aktuālākajās posthumānisma apceres tendencēs.
Mums tiek piešķirta trīsdimensiju drukā tapusi butaforija – objekts, kas pārāk bieži sastopams Latvijas mežos – brūnais "bamslis" jeb saspiesta pusotrlitrīga alus plastmasene.
Teritorijā ienākošs viesis, žestikulējot ar šo atribūtu, izraisa koku skanīgu atsaukšanos – jo uzstājīgāk ienācējs demonstrē savu klātbūtni, jo skaļāk koki reaģē, klusu sīkšanu kāpinot rēkoņā. Izteiksmīgi izgaismotās stumbru un zaru vainagu velves šo vietu patiesi padara par mūsdienīgu, tehnoloģiski attīstītu svētbirzi.
Padoms: Starppilsētu sabiedriskā transporta kustības saraksts nav labvēlīgs festivāla apmeklējumam. Vislabāk to būtu plānot kā divu dienu ekskursiju, pārlaižot nakti Valmierā. Tā izdotos izvairīties no iespaidu pārsātinājuma, kā arī nokļūt vēlākajās vakara performancēs.
Diemžēl pēdējais autobuss uz galvaspilsētu atiet jau 19.50, un tas neļauj man apmeklēt iecerēto, mākslīgā intelekta ģenerēto operu "Andromēda". Tāpat šoreiz izpaliek arī virtuālās realitātes darbi Vidzemes Augstskolas telpās, bet vairākas iespaidīgas mākslas norises notiks tikai nedēļas nogalē. Es pavisam noteikti gribētu būt klātesoša smadzeņu viļņu izpētes "Teleempātijas" performancē (Mārtiņš Dāboliņš (LV) un Jachin Pousson (USA)) leģendārajā Valmieras Pārgaujas ģimnāzijas tukšajā peldbaseinā. Tas rada manī vēlmi atgriezties Valmierā vēlreiz.
Pārskatot iespaidīgo programmu, kas ir pārsteidzoši plaša tik jaunam festivālam, un redzot, cik daudz darba ieguldīts tās kvalitatīvā realizācijā, skaidrs, ka piecas dienas ir pārāk īss un intensīvs laika periods. Šis viss būtu pelnījis divu nedēļu tvērumu. Lai izskanētu ne vien medijos, bet tā, lai redzētais tiktu translēts no mutes mutē, – redzējušie piesaistītu jau nākamo apmeklētāju vilni. Tāpat garāks izstādes apskates laiks dotu iespēju festivāla māksliniekiem un rīkotājiem gūt atgriezenisko saiti no skatītāju puses. Iespējams, tas varētu notikt plašākas publiskās programmas veidā, kā, piemēram, darbnīcās, meistarklasēs un autoru un publikas tikšanās laikā.
Valmieras Starptautiskais multimediju festivāls gana labi izklīdinājis manī sākotnēji valdošo skepsi, ka digitālo tehnoloģiju darbi lielākoties koncentrējās uz spēli ar formu – pašmērķīgu rotaļāšanos ar jauniegūtajām tehnoloģiskajām iespējām.
Lai arī šādas tendences redzamas arī šeit, lielākajā daļā mākslas darbu saturiskais un sociāli aktuālais vēstījums multimedijus izmanto kā efektīvu izteiksmes līdzekli, nevis tiek pakārtots vizuāli krāšņākai, fiziski netveramai ilūzijai.
