"Tad, kad mani pirmo reizi aizveda uz Vistiņlejas kapiem, kur apbedīts Ojāra vecvectēvs, kas šeit vispār sāka saimniekot, es uz tā pieminekļa izlasīju: "Dusi saldi, tavi dēli zemi atmatā neatstās". Man kamols kaklā pilnīgi parādījās. Nelikās, ka mēs visu izdarīsim, ka viss tā izdosies, bet tā kā [Ojārs] pēc rakstura ir auns, un tie jau ir ļoti ietiepīgi un spītīgi, tad izdevās," stāstīja Solita.
Solita un Ojārs "Kalna Rubeņos" sāka saimniekot 1992. gadā, atgūstot Ojāra dzimtas mājas un zemi. Pirmie gadi nebija viegli.
"Mēs strādājām abi Aizputē par skolotājiem. Ojārs ir literatūras skolotājs, es – matemātikas. Tajā 1992. gadā viņš braukāja uz šejieni, vienu gadu sēja pa vecai modei ar sētuvi, un tad mēs pārvācāmies no Aizputes uz Kusu pie Ojāra mammas," stāstīja Solita.
Pirmajā gadā ar rokām Ojārs apsēja visus tobrīd saimniecībai piederošos piecus hektārus. Iesētie mieži izauga labi. To, kā tas darāms, viņš bija nedaudz apguvis gan vidusskolā, gan savulaik dzīvojot laukos pie vectēva.
"Jaunībā jau visu ko var izdarīt. Kad sākām, mums nekā nebija. Ja godīgi, mēs sākām ar tačku un lāpstu, bet pat tačka nebija mūsu, to Ojārs ņēma no mammas Madonā.
Sākām ar graudiem un dārzeņiem, audzējām kāpostus, bietes, burkānus, pēc tam nopirkām sivēnus. Tad turējām sivēnmātes un tirgojām sivēnus," uzskaitīja Solita.
Līdzās darbam saimniecībā, lai nopelnītu iztikai, Ojārs devās arī darba gaitās uz Rīgu un strādāja celtniecībā. Arī vēlāk māju, kur dzīvot, uzbūvēja Ojārs pats ar savām rokām. Līdz tam ģimene dzīvoja vagoniņā.
"Es viņai iestāstīju, ka par 100 naudiņām var pamatus ielikt, bet par 100 naudiņām sanāca tikai bedri izrakt," atminējās Ojārs.
"Tad, cik nu bija naudiņas, cik atlika, pirkām cementu. Mums Ojāra mamma savu mašīnu novēlēja, es noliku tiesības, un pa maisiņam cementa vedām un betonējām," piebilda Solita.
Šobrīd Ojārs savā darbnīcā nodarbojas ar virpošanu, bet Solita turpina strādāt skolā. Tikmēr saimniecības vadīšanu pārņēmis viņu dēls Rūdolfs ar sievu Agnesi.
"Tādēļ, ka te ir vecvectēvs sācis saimniekot, tādēļ es te nepaliku. Tas bija kaut kas savādāks. Tā sajūta no bērnības bija, ka man vienkārši patīk tās lietas, kas šeit notiek. Tas drīzāk bija par iemeslu.
Protams, arī vieta, kur es esmu, tepat no Madonas, nav tālu.. Nezinu, kā būtu, ja būtu kaut kur nekurienē, tad gan jau būtu citādi," stāstīja Rūdolfs.
Pirmais bizness jauniešiem vēl augstskolas gados bija ķiploku audzēšana. Kad tā izvērsās līdz trīs hektāriem, jaunie saimnieki vairs nevarēja tikt galā un apvienot šo nodarbi ar studijām. Lauksaimniecības uzņēmējdarbības studijas Jelgavā Rūdolfs nepabeidza, taču vēlāk abi ar sievu Agnesi absolvēja Barkavas lauksaimniecības skolu, lai varētu sākt saimniekot jau nopietnāk.
"Pirmos divus gadus, kad sāku saimniekot, palīdzēja draugs, kuram bija liela piena saimniecība. Viņš teica – dari, es tev palīdzēšu, iedošu tehniku. Tā arī notika, pirmos divus gadus viņš man deva savu traktoru, presi, un es pa sestdienām, svētdienām, kad viņa strādniekiem bija brīvs un bija brīvs traktors, vācu sienu un skābsienu. Ļoti man Jānis palīdzēja, lai uzsāktu saimniecību," stāstīja Rūdolfs.
Pirms deviņiem gadiem Rūdolfs ar Agnesi pilnībā pārņēma saimniecību. Tagad jaunajiem saimniekiem īpašumā ir 100 hektāri zemes, bet kopā viņi apsaimnieko 500 hektārus un audzē 130 Herefordas šķirnes gaļas liellopus.
Saimniecībā īstenoti daudzi projekti. Ar to palīdzību Rūdolfs un Agnese uzcēluši gaļas pārstrādes cehu, tirgo pelmeņus, kupātus un citus gaļas produktus. Tāpat saimniecībā uzcelts angārs, iegādāta visa nepieciešamā tehnika un izbūvēti ceļi, bet pašlaik top vēl arī kūts un jauna dzīvojamā māja.
Nākamajā gadā jaunie saimnieki cer algot arī pāris darbiniekus, lai būtu, kas palīdz Agnesei gaļas pārstrādes cehā.
Rūdolfa un Agneses ģimenē aug četri bērni. "Bērni aug, un cerams kāds arī kaut ko turpinās un papildinās šo saimniecību. Ja nepapildinās, arī nebēdāsimies, pārdosim un dzīvosim labi pensijā," smejoties atzina Agnese.
