Kanādā Ina ar ģimeni ir jau sen. Komiski, bet sākotnējais mērķis bijis Jaunzēlande, kas atrodas pavisam otrā pasaules malā! "Un tad ieslēdzām televizoru, bet tur rādīja zemestrīci Jaunzēlandē… Nospriedām – nē, nē! Otra iespēja tobrīd bija Kanāda," atceras Ina.
Viņa stāsta – aizbraukšanai bijuši vairāki iemesli. Deviņdesmito gadu sākumā daudziem neklājās viegli. Otrkārt, ļoti gribējies beidzot redzēt pasauli, tālas vietas: "Padomju laikā jau nekur uz Rietumpusi ceļot nevarēja, pēc tam viens aiz otra piedzima puikas. Kad robežas bija vaļā un bērni nedaudz paaugušies, izlēmām – jābrauc apskatīt pasaule! Atbraucām, un tā arī šeit palikām, lai gan sākotnēji par Kanādu zinājām vien to, ka klimats līdzīgs kā Latvijā, un ka arī šeit hokejs ir lielā cieņā…"
Inai Kanādā visus šos gadus bijusi viena darbavieta – Ontario ūdens attīrīšanas aģentūra: "Darbojos savā jomā, Latvijā biju absolvējusi ekonomikas fakultāti, šeit strādāju finanšu nodaļā. Tā ir valsts aģentūra, kas attīra ūdeni visā Ontario provincē. Rūpējamies par ūdens tīrību visās nozīmēs. Ūdens ir tas, bez kā neviens nevar dzīvot, un esmu priecīga, ka strādāju tik vajadzīgā sfērā!"
"Mazie putniņi tuvu nepielaidīs"
Ina vaļasprieks pēdējos gados ir dabas fotografēšana, lai gan šī joma viņu valdzinājusi jau kopš tā brīža, kad tētis viņai 12 gadu vecumā iedevis savu fotoaparātu: "Man ļoti iepatikās, visur vienmēr esmu bijusi ar fotoaparātu. Toreiz gan visu vajadzēja saregulēt pašam, to es īsti nepratu, un ilgus gadus bildēju ar automātisko režīmu. Tagad gan vairs ne – kad pirms dažiem gadiem nopietni pievērsos dzīvnieku fotografēšanai, vajadzēja iemācīties profesionālāku pieeju."
Nopietnā līmenī aizraušanās ar dabas foto notika salīdzinoši nesen – pandēmijas laikā: "Tik daudzus ierobežojumi ietekmēja nelabvēlīgi, bet man pavērsās pavisam otrādi! Es dzīvoju ārpus Toronto centra, lai tiktu uz darbu, man jāceļas agri, jābrauc ar diviem transportiem pusotru stundu. Pirms darba man nebūtu nekādu iespēju vēl staigāt pa parku, bet kad atbraucu mājās, rudenī, ziemā jau tumšs… Ierobežojumu laikā drīkstēju strādāt no mājām. Turklāt bezmaz vienīgā vieta, kur drīkstēja iet, bija parks, un tas man te pavisam netālu. Man tas ļoti patika! Cēlos agri un divas stundas gāju pastaigāties. Tad atklāju, ka Toronto parkā ir tik daudz putnu un dzīvnieku! Iegādājos jaunu fotoaparātu ar piemērotu objektīvu. Redz, mazie putniņi jau tuvu tevi nepielaidīs, savukārt lāčiem, vilkiem negribas pašam iet tuvu klāt. Kā tos putnus visus sauc, to, protams, nezināju, meklēju. Tagad jau zinu ļoti daudz, bet joprojām gadās kāds neredzēts putns, par kuru jāuzzina. Ļoti daudz esmu izlasījusi, iemācījusies pa šo laiku."
Fotografēšana pavērusi arī pavisam jaunus apvāršņus – gan personiski, gan vispasaules tīmeklī iepazīti daudzi dabas draugi un dabas fotogrāfi.
"Pāreju pāri ielai, un piedzīvojumi var sākties!"
Inā ir dzīva spēja brīnīties par visām dabas daudzveidīgajām izpausmēm, viņā sadzīvo aizrautīga izziņas kāre un liela pacietība, jo bez tās dzīvnieku fotogrāfam neiztikt. Liels gandarījums arī esot saņemt atzinības vārdus no citiem, bet galvenokārt – sniegt iespēju cilvēkiem redzēt to, ko viņi nekad dzīvē varbūt citādi neredzētu un neuzzinātu.
Daba gan Inai bijusi tuva jau kopš bērnības, kas pavadīta Brocēnos: "Tur jau tādi puslauki bija. Padomju laikā veikalos daudz ko nevarēja nopirkt, mani vecāki turēja gotiņu pašu vajadzībām, bija dārziņš. Vasarā visu dienu dzīvoju ārā pa mežiem, pa pļavām. Tagad jau manis pašas bērni ir pieauguši, un varu atkal tā darīt! Darīt brīvajā laikā to, kas pašai vislabāk patīk. Turklāt mans darbs saistīts ar sēdēšanu pie datora, un tad ir tik labi iziet laukā, staigāt svaigā gaisā, atpūtināt acis, skatoties tālumā un meklējot putnus. Man parks ir tieši pie mājas. Aizveru datoru, pāreju pāri ielai, un piedzīvojumi sākas. Parks ir tik liels, ka tur var klīst visu dienu."
Ina gan teic – tas ir stereotips, ka teju visi kanādieši dzīvo mežos baļķu būdiņās ciešā saskaņā ar dabu. Īpaši jau amerikāņiem liekoties, ka Kanādā cilvēku nav vispār, tikai lāči. Tas gan nav tālu no patiesības, jo vairāk apdzīvota ir Amerikas pierobeža, tālāk uz ziemeļiem tiešām lielākoties ir meži un ezeri. Bet mūsdienu cilvēku zināšanas par dabu (neskaitot, protams, izņēmumus) esot švakas: "Vairums neko nezina. Jā, viņi iet pastaigās, bet zināšanu nav. Tikai tiem, kas īpaši interesējas. Lielajos dabas parkos – lai tur dotos iekšā, vajadzīga laiva, aprīkojums, jāzina, kā izdzīvot tur, kur nekā nav, pat sakaru iespēju. Tādu cilvēku, kas to dara, ir ļoti maz. Arī par augiem, sēnēm zināšanas ir niecīgas. Protams, indiāņi, kas šodien tālu izspiesti no savām dabiskajām dzīvesvietām un dzīvo ne īpaši labās vietās, joprojām ir daudz tuvāk dabai nekā mūsdienu kanādieši."
"Reizēm ir tikai viena sekunde"
Ina smejas, ka ar dzīvnieku fotografēšanu esot vienkārši "saslimusi", lai gan mēdzot bildēt arī saulrietus un dabasskatus: "Ar cilvēkiem, no vienas puses, daudz kas varbūt būtu vieglāk – cilvēks pēkšņi nepagriezīsies un neaizmuks. Lai nobildētu putnu, reizēm tev ir tikai viena sekunde. Ja nepaspēj – moments palaists garām. Tur ir arī savs azarts."
Viens no interesantākajiem piedzīvojumiem Inai bijis pagājušajā rudenī, kad novērojusi, kā vāveres vāc sēnes un sprauž uz sakaltušiem egļu zariem: "Un pēc tam tu redzi, ka vāvere patiešām sēž un ēd to savu sēni!"
Savukārt par vienu no veiksmīgākajiem momentiem fotogrāfe uzskata kadrus ar zeltainajiem dzeņiem, kas ir ļoti uzmanīgi un klāt sev nelaiž. Interesanti, ka dzeņus izdevies ieraudzīt un nofotografēt, pateicoties… mežā atstātiem atkritumiem!
"Ar vīru bijām uz vienu citu parku, kur reti sanāk būt un īsti nezināju, ko kur varētu ieraudzīt. Dzirdam, ka tā kā dzenis kaļ kādā sausā kokā, bet nevaram ieraudzīt. Mani vienmēr tracina, ka cilvēki brauc pie dabas un atstāj aiz sevis atkritumus. Bet šoreiz bija tā, ka palīdzēja zemē nomesta plastmasas pudele – kāpjoties atpakaļ, uzkāpu uz tās, un sanāca tāds troksnis! Dzenis izlīda no savas mājas skatīties, kas tur notiek. Citādi es nebūtu zinājusi, ka viņš ir tieši tur. Un viņš sāka pat kliegt un atsauca savu dzīvesbiedri, un tā es dabūju nofotografēt abus divus. Kad viņi vienkārši sēž, nevar redzēt spārnu apakšpusi, kas patiesi ir zeltainā krāsā, bet, kad lido, viņi ir tik skaisti!" Tieši dzeņi un dzilnas Inai ir vismīļākie no putniem – jo Kanādā viņu ir daudz, dažādi un ļoti skaisti. Un ļoti grūti nofotografējami! Kad tas izdodas, gandarījums ir liels. Otra vājība ir pūces, kuras dažādībā nebūt neatpaliek.
"Cik labi, ka parkā ir dabiska vide!"
Fotogrāfe ir braukusi arī uz lielajiem dabas parkiem, kur platība ir milzīga, bet vide – pavisam neskarta un pat mežonīga. Piemēram, Algonkvinas dabas parkā gadījies salīdzinoši tuvu, vien 100 metru attālumā, pat lāčus nobildēt, kas bijis sens Inas sapnis. Taču pilsētas parkiem, lai gan lāču tur nav, esot kāda cita priekšrocība – lielāka dzīvnieku koncentrācija, turklāt putni, piemēram, ir pieraduši pie cilvēkiem un drošāki, pielaiž sev tuvāk: "Mūsu parkā vienmēr ziemā ir pūces. Vasarā viņu te nav, atlido tieši uz ziemu. Un viņas nebaidās no cilvēkiem! Bet vēl pirms dažiem gadiem, pirms biju sākusi vairāk staigāt, es vispār nezināju, ka Toronto parkos ir pūces. Un tagad man viņas ir vienas no mīļākajiem putniem, ļoti daudz fotografēju. Un tās te ir tik dažādas!"
Arī priekšstats par to, kādam jābūt parkam, Inai mainījies. Kādreiz domājusi – kā tad tā, pilsētas parks, bet tāds kā nekopts, tikai celiņi appļauti, visam pārējam ļauj dabiski augt: "Tagad man liekas – cik tas ir labi! Ka dzīvniekiem, putniem, kukaiņiem ir dabiskā vide, nekas tur netiek aiztikts. Koki nokrīt, viņiem atļauj normāli pūt un trūdēt, jo tas ir visiem vajadzīgs! Putniem vajadzīgi tārpiņi, knišļi. Katrs nokritis koks ir vesela pasaule un ļauj dzīvot un baroties ļoti daudzām dzīvām radībām. Ir jau smuki, ka visur ir kārtīgi nopļauts, sagrābts, sakopts. Bet dabai tas nav labi. Kādreiz es arī par to nedomāju. Kad sāku interesēties, daudz uzzināju. Dažādiem tauriņiem ir vajadzīgi dažādi augi, tai sugai tas konkrētais augs. Ja nav tā auga, kur viņam iedēt oliņas, arī tauriņa vairs nav." Jāpiebilst, ka arī Toronto pilsētai kopš 2018. gada ir savs īpašais kukainis – ārkārtīgi krāšņa, zeltaini zaļi mirdzoša bite Agapostemon virescens.
"Tas dzīvnieks nesēdēs tur un tevi negaidīs"
Ar ko sākt tiem, kas prāto pieķerties dzīvnieku fotografēšanai? Ina saka – vislabākais esot vienkārši sākt darīt un tad mācīties no savām kļūdām. Arī daudz lasīt, ņemt vērā ieteikumus, mācīties no citiem. Bet galvenais – lai tas aizrauj, lai pašam interesanti: "Ir jāņem un jāiet ārā, un jāizmēģina. Tad tu redzi, vai tas tev ir interesanti. Pat ja sākumā neizdodas, bet jūti aizrautību, tad, protams, izdosies arvien labāk un labāk. Bet, ja nav intereses, tad nevajag mocīties! Ja jūti tikai to, ka odi dzeļ, tad tas nebūs tev. Un jābūt gatavam neveiksmēm, jābūt gatavam ilgām gaidu stundām, jābūt pacietīgam. Un jābūt gatavam arī pārsteigumiem, jo nekādu garantiju jau nav – tas dzīvnieks nesēdēs tur un tevi negaidīs. Citreiz esi nolēmis fotografēt ko vienu, bet parādās pavisam kāda cita radība."
Svarīgs ir aprīkojums – un ne tikai fotoaparāts, bet arī tērps un viss pārējais ekipējums: "Man ir sapirkts viss, kas ir maskējošs. Ziemai nopirku vienu jaku, kas man ļoti iepatikās, viņu var vilkt uz abām pusēm. Kad viss ir balts, tad velku uz balto pusi uz āru, bet, kad sniega nav – ar lapiņu un zariņu rakstu uz āru. Bet galvenais jau ir stāvēt un nekustēties. Man bieži bijis, kad domāju – esmu tik tuvu klāt, nu, vai tiešām tās stirnas mani neredz, nesaož?"
Jo biežāk dabas fotogrāfs iet dabā, jo kļūst redzošāks un zinošāks.
Un zināt īstās vietas zināt ir ļoti svarīgi, jo bieži vien tieši tas ir priekšnosacījums veiksmīgam kadram: "Pērnvasar es atradu koku, kurā ligzdu bija ierīkojuši sārtvēdera dzeņi. Ja zini, ka viņi tur dzīvo, būs bērni, kas jābaro, jāaudzina, tātad viņi tur kādu laiku būs novērojami. Jo dzeni vai dzilnu lidojumā nofotografēt ir ļoti grūti, bet, ja zini, kur ir viņu dobums, no kura izlidos, var fokusēties." No parkā klīstošajiem dabas fotogrāfiem Ina bija vienīgā, kurai izdevies uziet divu sugu dzeņu ligzdas.
"Braucu 300 kilometrus ūpja ligzdas dēļ"
Jo īstās vietas un lietas vēl jāprot arī saskatīt, pamanīt. Lai vai cik smalks fotoaparāts, tas vien vēl neko nenozīmē, bez pacietības vajadzīga arī redzoša acs, jo aiz pikseļiem, aiz objektīva vienmēr ir cilvēks: "Daudzi bieži brīnās, kad saku, ka bildes ir no šī vai tā parka – nu, kur tu visu to redzēji?! Mēs bijām, neko tādu nemanījām!"
Reizēm šķiet, ka Inai vienkārši fantastiski veicas noķert īsto mirkli. Protams, ir arī veiksmes faktors, bet galvenais tomēr esot pacietība un ilgas stundas dabā: "Ja esi tur bieži un ilgi, tad jau vienmēr kaut kas parādās. Bieži vien negaidīti. Ja es zinu, kur ir ligzda, tad zinu, kas mani tur sagaidīs. Bet ļoti bieži neko nezinu un ir jāstaigā stundām, un reizēm arī palieku tukšā. Bildes jau ir tikai mirkļi, aiz tām ir arī daudz neveiksmīgu kadru, daudz gaidu stundu. Jābūt arī gatavam iet laukā jebkādos apstākļos – gaisma ir vissvarīgākā, un visskaistākā tā ir vēlos vakaros un agros rītos, tāpēc bieži jau pirms sešiem esmu ārā. Turklāt piecas dienas nedēļā strādāju, un laiks, kad varu būt ārā, ir diezgan ierobežots. Tad, piemēram, ja sestdien ir labs laiks, bet ārā ir mīnus 30 grādi, tad tik un tā eju. Saģērbjos un eju. Eju fotografēt pūces, jo viņas te ir tikai ziemas sezonā. Jā, bieži tās ir stundas, kas pavadītas lielā aukstumā. Vai vasarā – lielā karstumā. Vai odu mākoņos. Šogad tā bija Algonkvinas parkā – visi pēc tam prasīja, kā tur bija ar knišļiem, ar odiem, citiem mošķiem. Jā, bija daudz, bet man likās, ka es pat īpaši nepievērsu tam uzmanību. Jo, ja tu redzi, ka parādās alnis, un viņš nāk tavā virzienā arvien tuvāk – kādi tur knišļi! Tikai mājās sapratu, ka esmu pamatīgi sadzelta. Tur, ārā, neko nemanīju."
Pirms tam Ina arī neesot varējusi ne iedomāties, cik dabas fotografēšana ir azarta pilna padarīšana!
"Kad nebiju tajā visā iekšā, nesapratu, kā fotogrāfi gatavi braukt simtiem kilometru tikai ar niecīgu cerību, ka izdosies notvert kadrā kādu retu putnu. Tagad saprotu! Pati esmu braukusi trīssimt kilometrus tikai ūpja ligzdas dēļ – tā bija nolūzušā kokā un tādā augstumā, ka varēja nofotografēt arī jaunos putnus. Jā, mēroju 600 kilometrus (turp un atpakaļ) tikai tā dēļ. Un, ja izdodas, tad prieks ir milzīgs."
Arī Latvijā brīnumu gana daudz
Arī vīru Mairodu, ko kanādieši vienkāršības labad sauc par Maiku, Ina ieinteresējusi dabas vērošanā, un nu abi daudz kur dodas kopā. Vīrs viņu ļoti atbalsta, un tieši viņš bijis tas, kurš, redzot pieaugošo aizrautību, uzdāvinājis jaunu fotoaparātu. Abi kopā ir visu mūžu, jo mācījušies vienā klasē. Vīrs Kanādā darbojas mārketinga jomā, un arī te Inas aizraušanās bijusi klātesoša: "Domājām firmai nosaukumu, un tas atnāca no manas putnu bildēšanas. Plēsīgos putnus angliski sauc "raptors", un viņa mārketinga kompāniju tagad sauc "Raptors Marketing". Tie putni taču ir tik vareni, tik skaisti! Izveidoju arī īpašu firmas kalendāru ar savām plēsīgo putnu – ērgļu, vanagu, pūču – bildēm." Jāpiebilst, ka Inai piedāvāts arī apdomāt sakārtot putnu attēlus bērnu grāmatai, bet pagaidām viņas bildes skatāmas gan Latvijas, gan citu valstu dabas foto lapās, kā arī iegādājamas elektroniski augstā izšķirtspējā pašdrukai.
Abi pāra pieaugušie dēli dzīvo turpat Toronto. Kaut arī viņi galīgi nav saistīti ar fotografēšanu, tomēr mammu no visas sirds atbalstot un nereti sajūsmā sakot – o, kā tev izdevās tā nofotografēt!
Kaut pašas ģimene ir Toronto, tomēr tālumā pietrūkst pārējās saimes – vecāku, brāļa ģimenes. Arī jaunības draugu. Ceļš ir tāls un dārgs, abpusēja ciemošanās sanāk reti. Pati teic – nevarot sagaidīt atlikušos četrus gadus līdz pensijai, jo tad būs daudz brīva laika. Tagad, īpaši mēneša un gada beigās, kad jāvelk kopā bilances un nāk audits, darbam nākas veltīt garas stundas un dabai paliek maz laika.
Šovasar Ina atkal bija Latvijā un fotografēja Latvijas dabu: "Varbūt, kad aiziešu pensijā, atgriezīšos Latvijā pavisam. Tāda doma ir. Es jau Eiropu nemaz neesmu apskatījusi! Kad radās iespēja braukt, aizbraucām uz Kanādu, ļoti gribas paceļot pa Eiropas valstīm. Protams, fotoaparāts man vienmēr līdzi arī uz Latviju. Man Latvijā cilvēki teikuši – nu, jums tur Kanādā tādi krāsaini, skaisti putni, mums jau Latvijā tādu nav. Un, kad safotografēju un parādu, kas dzīvo Latvijā, tad daudziem ir lieli brīnumi!"
