Barikāžu dalībnieki no Brenguļiem katru gadu tiekas pie ugunskuriem pagasta centrā

Barikāžu laikam nozīmīga nav tikai Rīga ar ugunskuriem, aizstāvjiem un dzelzsbetona bluķiem. Tolaik par barikādēm domāja un centās tām palīdzēt cilvēki no visas Latvijas. Barikāžu dalībnieki ir arī tie cilvēki, kuri novados koordinēja tehnikas un cilvēku plūsmu, kuri strādāja savās darba vietās, veicot arī to kolēģu darbu, kuri bija barikādēs, arī tie, kuri gatavoja ēst, ziedoja naudu, arī mūziķi, kori, kas devās uzmundrināt Rīgas aizstāvjus. Arī cilvēki no Brenguļiem, kas šajā gada laikā tiekas, lai atcerētos notikušo.

Barikāžu dalībnieki no Brenguļiem katru gadu tiekas pie ugunskuriem pagasta centrā
00:00 / 05:20
Lejuplādēt

Brenguļu pagasta vīri, kuri savulaik devās uz Rīgu, tagad, tiekoties kultūras un sporta centrā, ar interesi skata tā laika foto. Katru gadu, atceroties barikāžu laiku, bijušie barikāžu dalībnieki sanāk pie ugunskura pagasta centrā. 

Ilze Dauvarte stāstīja, ka spilgtākās atmiņas ir par 13. janvāri, kad pēc manifestācijas kopā ar vīru devušies uz televīziju: "Mēs tā visu nakti pie televīzijas sargājām un tad mūs, tos visus, kas tur bija sapulcējušies, grupās veda augšā televīzijā, uz augšējiem stāviem un mēs skatījāmies, kā no laukiem brauc iekšā smagā tehnika, tas ir vienkārši vārdiem pat neaprakstāms, man tagad pat zosāda no tās sajūtas, kāda bija, kad mēs redzam tās baltās gaismas, kas nāk Rīgā pa visiem iespējamiem ceļiem, straumēm, pilnīgi kā tāda jūra, kā upes nāk iekšā lauksaimnieki un sāk veidot barikādes."

To, ka tas bija ļoti vienojošs laiks, atceras arī citi brengulieši, kuri atnāca uz tikšanos. Vīri sacīja, ka nebija jautājuma – braukt vai nebraukt.

Barikāžu dalībnieki Uldis Podnieks un Māris Zvirbulis stāstīja, ka braukt gribētāji bija daudzi, bet bija arī pienākumi, kas jāveic uz vietas.

"Dispečers gribēja braukt, bet viņam bija pienākums organizēt visu to tehniku, grafikus, cilvēkus, kuri brauks, kas vedīs, kādā veidā mainīsies autobusi, traktoristi, tātad kādam bija te uz vietas jāpaliek un tas viss jānoorganizē," sacīja vīrieši.

Kolhozs tajā laikā piekrita, ka katru dienu brauca autobuss, katru dienu mainīja cilvēkus, sākumā sargājamais objekts bija Ulbrokā, tad beidzamās dienas bija Ministru kabinets.

"Vai tad Valmieras Valsts ģimnāzijas skolotāji nedevās uz barikādēm? Teica – vīriem tur jādodas, sievas paliek mājās, bet mēs nepalikām mājās vienkārši, mēs palikām savās darba vietās, jo tiem kungiem taču bija stundas un mums tās stundas ir jānovada, tieši tāpat notika arī slimnīcā, arī mēbeļu kombinātā," stāstīja valmieriete, vēstures skolotāja Ineta Amoliņa 

Vēstures skolotāja Ineta Amoliņa.
Vēstures skolotāja Ineta Amoliņa.

Amoliņa daudz pētījusi šo laiku, lai, stāstot skolniekiem, tas nebūtu tikai sauss atskats vēsturē. 

Viņa stāstīja: "Barikādes nebija haoss, barikādes tomēr bija pasākums, kas tika gatavots veselu gadu, tas izriet no tā, ka 1990. gada 20. janvārī bija traģēdija [Azerbaidžānas galvaspilsētā Baku], kur tika noslepkavoti 187 cilvēki un ievainoti 600 cilvēki, tajā brīdī arī Latvija mazpamazām saprata, ka Padomju Savienība tik vienkārši izstāties mums neļaus. Tas viss gads bija ļoti saspringts, tika izstrādāts, kā tiks aizsargāta Rīga jeb precīzāk kā tiks aizsargāti stratēģiski svarīgie punkti, un tie nav tikai Rīgā, tie ir Kuldīgā, tie ir Liepājā, pat Valmiera bija tajā X stundā paredzēta vieta, ja nu visi televīzijas un radio torņi ir slēgti, tad Valmiera ir rezerves variants. Valmieras televīzijas retranslācijas tornim bija sava zīmīga loma, un šajā ziņā arī man ir kāda dārga piemiņa no barikāžu laika, tā ir kasete ar Daiņa Īvāna runu X stundai vairākās valodās. "Dārgie draugi, tautieši, visi Latvijas iedzīvotāji, pasaules tautas un valdības, ir pienācis brīdis, kuru novērst nav bijis Augstākās Padomes un valdības spēkos…"

Šī kasete bija jāpārraida, ja kristu Latvijas Radio.

"Tas jau pasaka priekšā, ka Rīga nebūs vienīgie cīnītāji, un, ja būs nepieciešams, barikādes būs ne tikai Rīgā, barikādes būs arī Liepājā, Kuldīgā, Valmierā, nu liktenis sanāca tā, ka barikādes bija tikai Rīgā. Bet tas viss, kas gaisā virmoja, tas bija patiess, tas nebija uzspēlēts, tā brīvība tika sajusta, un mēs no viņas neatteicāmies, tas nekas, ka bija rindas un taloni," pauda Amoliņa.

Vēl kāds Amoliņas atmiņu stāsts apliecina, ka barikādēs līdzdalīgi jutās arī tie, kas nevarēja būt Rīgā, – tas ir stāsts par Valmieras pansionāta iemītnieku gatavoto zupu barikāžu dalībniekiem.

"Zvanīja direktore no Valmieras pansionāta, tobrīd mūsu skolas skolotāji bija sarosījušies braukt, autobuss sarunāts, direktore saka tā: "Jūs, pirms brauciet uz Rīgu, iebrauciet pie mums pansionātā". Bet direktors saka tā: "Mēs esam steidzīgi, nevaram iebraukt." "Lūdzu, iebrauciet, mēs jums sagatavojām zupas termosu," viņa saka, "jūs apvainosiet visus iemītniekus, jo visi pansionāta iemītnieki atsakās no savas pusdienu zupas." Viņi saka tā: "Mēs siltumā izdzīvosim arī bez zupas kausa, bet viņiem tur vajag"."

Arī sestdien šīs Barikāžu laika atmiņas varēs uzzināt daudzviet Latvijā, arī Vidzemē, kur notiks to dienu atceres pasākumi.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti