Uz ārvalstīm, kā jau daudzus, Ingunu pirms 19 gadiem aizveda liktenis, nevis pašas rūpīgi plānota izvēle. "Domas pamest Latviju nebija, apzināti nepavisam ne uz ko tādu netiecos! Tobrīd strādāju Tulkošanas un terminoloģijas centrā. Jau sākās darbinieku masveida aizplūšana uz Eiropas Savienības iestādēm. Saņēmu ziņu no bijušās kolēģes, kas jau bija Luksemburgā, – vai tad tiešām neviena vairs neesot, kas vēlētos tulkot Eiropas Revīzijas palātai? Dienu domāju – jā, vai tad tiešām neviena vairs nav? Un tieši tobrīd man bija visādi apstākļi sakrituši, tostarp personīgās dzīves sarežģījumi, tāpēc pieteicos pati. Aizbraucu 2004. gada decembrī, izturēju nelielu konkursu, un mani lūdza darbu sākt jau februārī. Tā nu īsā laikā mana dzīve pagriezās pavisam citādi…"
Mīla no pirmā acu skatiena
Jāpiebilst, ka laikā, kad Inguna iekļuva Eiropas struktūrās, bija lielākas iespēja tur tikt pastāvīgā darbā, bija vien jāiztur konkurss un jānokārto ierēdņa eksāmens, tiesa, tas nebija vienkāršs – Inguna atceras, ka nokārtojusi vien ar trešo reizi un otrreiz tam visam cauri iet negribētu… Īpaši nosacījumi uz izglītības jomu nav bijuši – tā, piemēram, Revīzijas palātas latviešu valodas nodaļā ir četras tulkotājas ar augstāko izglītību, bet katra savā jomā. Un tas tieši palīdzot darbā, jo visām četrām kopā ir dažādas un vispusīgas zināšanas.
Sākumā gan Ingunai nebijis ne jausmas, cik ilgu laiku Luksemburgā nāksies palikt, jo pirmais līgums bijis tikai uz mēnesi, tad – divreiz pa pusotram gadam. Pēc tam jau nokārtojusi ierēdņa eksāmenu un – palikusi. Lielā mērā arī tāpēc, ka jau pirmajā apmeklējuma reizē Luksemburga iekritusi sirdī: "Man tik ļoti iepatikās Luksemburga, tās reljefs, kārtība, miers, ka sapratu – te es varētu dzīvot. Un pa šiem gadiem esmu šo valsti tikai vēl vairāk iemīlējusi. Dzīvoju ciemā netālu no galvaspilsētas, ļoti jaukā apkaimē ar sirsnīgiem, draudzīgiem kaimiņiem, bieži izbraucu ar riteni, raugos uz pakalniem un lejām un saku paldies, ka man paveicies dzīvot šajā brīnumskaistajā, jaukajā zemē."
Filozofa grāds noder visur
Tulkot un rediģēt Inguna sākusi jau krietni sen: "Piedzima jaunākais dēls. Meita toreiz daudz slimoja, tāpēc aizgāju no skolotājas darba un sešus gadus ar bērniem biju mājās. Tad arī sāku tulkot, rediģēt. Izturēju konkursu un sāku strādāt par redaktori Tulkošanas un terminoloģijas centrā (TTC). Patiesībā man nav filologa diploma, esmu beigusi Vēstures un filozofijas fakultāti, Filozofijas nodaļu. Bet šī izglītība patiešām bija ļoti laba – ļoti plaša un vispusīga, un, pat ja es kaut ko nezinu, tad zinu, kur to var atrast. Kā redaktore TTC darbojos Eiropas Savienības projektā, un pēc tam bija tā – vai nu jāsāk tulkot, vai jāiet prom. Sākumā, protams, uztraucos, kā nu būs. Atceros, viens no pirmajiem tulkojumiem bija vesela sērija Eiropas Savienības (ES) dokumentu par reaktīvajām lidmašīnām… Bet, pateicoties mūsu datubāzei, terminologiem, kas jau pirms tam bija ieguldījuši lielu darbu, viss norisinājās ļoti labi. Lai Latvija varētu iestāties Eiropas Savienībā, bija jāiztulko pamataktu un sekundāro aktu kopums – vairāk nekā 100 000 lappušu!"
Tulkošanas darbā, protams, gadījušies arī dažādi kuriozi. Tā, piemēram, kad 2000. gadu sākumā diskutējuši, vai būs būt "liellopam" vai tomēr "govslopam", kāda kolēģe bijusi dusmīga, ka akceptēts tomēr "liellops", un dažos dokumentos izmantojusi pārlabotāju, automātiski aizvietojot visur sakni "liel-", ar "govs", neiedomājoties, ka ir taču arī citi vārdi ar tādu pašu sakni, rezultātā radušies tādi veidojumi kā "pagovsināt" vārda "palielināt" vietā un tamlīdzīgi… Par laimi, to izdevies laicīgi izķert.
"Žēl, ka valoda nepielīp kā vīruss!"
Inguna pati galvenokārt tulko no angļu valodas, stājoties darbā Eiropas Revīzijas palātā, prasība bija arī pēc otras svešvalodas, viņas gadījumā tā bijusi franču valoda. Tagad gan tulkojumu no franču valodas darbā esot maz. Luksemburgā Inguna mācījusies arī spāņu valodu, un diviem rakstu krājumiem tulkojusi pat Horhes Luisa Borhesa esejas.
Darbojoties tulkošanas lauciņā, Inguna bieži nodevusies domām par to, vai ir tāda lieta kā dotības, talants uz valodu apguvi… No vienas puses – laikam jau esot, jo pati zinot poliglotus, kas runā ļoti daudzās valodās. Bet uz sevi šo talantu viņa neattiecina: "Esmu no tiem, kam pamatīgi jāmācās. Latviešu valoda, pateicoties manām skolotājām un daudzajām izlasītajām grāmatām, man ir stipra un laba. Arī krievu valoda, kas pielipa jau bērnībā, padomju laikos. No spāņu valodas varu tulkot, ja koncentrējos un neviens mani netramda, bet brīvi nerunāju, toties, pateicoties tai, šo to varu saprast arī itāļu un portugāļu valodā. Angļu un franču valodā, ko pārzinu ļoti labi, runāju tomēr ar akcentu, man mēdz prasīt, vai neesmu no Zviedrijas… Bet es vienmēr smejos un saku, ka esmu tulkotāja, nevis runātāja! Bieži prātoju – cik žēl, ka valoda nav kā tāds vīruss, kas varētu vienkārši pielipt! Bet nē – jāmācās pašam… Un, protams, jālieto. Vācu valodā savulaik varēju pat Gēti un Heidegeru lasīt, nu tā palikusi vien tādā iepirkšanās līmenī."
Ingunai ir plāns, aizejot pensijā, kad būs vairāk laika, beidzot tā kārtīgi pieķerties arī luksemburgiešu valodai. Un pievērsties gleznošanai, ar ko aizrāvusies visu mūžu.
Gleznas gūst atzinību
"Jaunībā bija tāda doma mākslas ceļu izvēlēties kā galveno, bet mani atrunāja, sakot, ka Mākslas akadēmijā jau tāpat tiekot tikai dinastiju pārstāvji. Un es laikam jau pati biju pārāk neuzņēmīga, lai mēģinātu, lai gan sagatavošanas kursos gāju," Inguna atceras. Vēlāk laiku apēdušas citas lietas, un tā īsti dažādas glezniecības tehnikas sākusi mācīties, jau esot Luksemburgā. Tagad viņa ir asociācijas "Eiropas Mākslas akadēmija Luksemburgā", kā arī Hobijmākslinieku asociācijas biedre un ar citiem kopā piedalās dažādās izstādēs. Vairākas izstādes bijušas arī kopā ar divām domubiedrenēm, kā arī viena personālizstāde. Viņas darbi izmantoti arī grāmatu vākiem un ilustrācijām, kā arī mūzikas disku noformējumam.
Luksemburgā Ingunas mākslu novērtē ļoti labi, viņa saņem daudz atzinīgu vārdu. Izstādēs visai daudz gleznu tiek arī nopirktas, tās aizceļojušas arī uz citām valstīm: uz Franciju, Beļģiju, Vāciju, Brazīliju, ASV, protams, arī uz Latviju.
Pasūtījuma darbus gan Inguna neglezno, teic – nav interesanti. Un nav arī nepieciešamības to darīt: "Gleznu pārdošana man nav izdzīvošanas jautājums, es gleznoju savam priekam un līdz ar to varu atļauties gleznot, ko vēlos, man nav jāizdabā. Man būtu arī garlaicīgi gleznot vienu un to pašu, kaut arī zinātu, ka to pirks… Reiz izstādē bija dikti liels pieprasījums pēc kādas saulrieta gleznas, daudzi to gribēja, bet saulriets man bija tikai viens. Vīrs toreiz smējās – redz, tagad tu zini, ko cilvēkiem vajag! Bet es nespētu "ražot" saulrietus."
Šķiet, tieši tāpēc, lai nebūtu garlaicīgi, Inguna arī izmēģina visdažādākās tehnikas: "Esmu mācījusies pie dažādiem skolotājiem, gleznojusi ar akrila, ar eļļas krāsām, ar akvareļiem, pasteli. Pašmācības ceļā apguvu arī enkaustiku – tehniku, kurā izmanto karstu kausētu vasku." Akvarelis gan īsti neesot viņas – jo prasās košas krāsas: "Man vienmēr tās krāsas tādas intensīvas sanāk, laikam par daudz temperamenta! Es citādi nemaz nespēju. Pat manas pasteļu gleznas ļoti atšķiras no tipiskās pasteļtehnikas. Purvīša krāsu gammu varbūt pat gribētu, bet – nekādi nesanāk! Tomēr tas mani netraucē apbrīnot cilvēkus, kas spēj gleznot maigos toņos un ļoti delikāti."
Dzīvē tomēr temperaments sprādzienveidīgi neizpaužoties – ar pannu Inguna nevienam nemet: "Savaldos! Arī nekliedzu. Man vispār nepatīk aizskart citu cilvēku jūtas. Protams, reizēm tas ir neizbēgami, bet mēģinu izvairīties. Jau sen, sen man nav bijusi iekšēja vajadzība kliegt un mest ar kaut ko kādam. Toties, ja jūtu, ka ir jāsmejas, tad gan smejos no visas sirds!"
"Nākamajā dzīvē būšu dziedātāja!"
Tā nu sanāk, ka Ingunas dzīve rit divās pasaulēs – lietišķi ierēdnieciskajā un brīvajā mākslinieciskajā: "Acīmredzot kāds līdzsvars dvēselei ir vajadzīgs. Manas gleznas ir tiešām košas, arī tērpi ir koši un puķes dārzā. Tas līdzsvaro samērā nopietno un diezgan pasauso darba daļu. Bet es varu teikt, ka man patīk tulkot, nav tā, ka es strādāju tikai naudas dēļ vai man ļoti jāpiespiežas. Pirmajos gados es vispār biju pārliecināta, ka esmu Latvijas pārstāvis, ka strādāju savai zemei. Tagad mani šad tad māc diezgan lielas šaubas, vai Latvijā kāds tos mūsu tulkotos dokumentus maz lasa? Man kādreiz tā vien kārojas mazu piezīmīti ierakstīt – "ja esat izlasījis līdz šai vietai, atsūtiet man ziņu". To es, protams, nedaru, pret darbu attiecos nopietni. Bet kārdinājums ir dabūt šo atgriezenisko saiti – vai tāda ir."
Vēl viena liela Ingunas dzīves daļa ir mūzika. Pati gan teic: "Nu, tajā mūzikas pusē man īsti nav, ar ko lielīties, es tik vienmēr saku, ka nākamajā dzīvē būšu dziedātāja, šajā to neesmu paguvusi, lai gan dziedāt man ļoti patīk un daru to, kur vien iespējams. Mājās ir arī sintezators, ukulele, mutes ermoņikas un pat melodions, bet ar to mūzikas instrumentu jau, zin`, ir tāpat kā ar valodām – pats no sevis nekas nepielīp. Ja grib kaut ko iemācīties, ir jātrenējas, jāspēlē. Re, nopirku jaunu kokli, pāris reižu tik esmu paņēmusi rokās, toties ļoti dekoratīvi stāv uz dīvāna…"
Tomēr tā šķiet vien tāda pieticība, jo Inguna ilgus gadus bijusi Luksemburgas folkloras kopas "Dzērves" dalībniece, piedalās dažādu koncertu organizēšanā, kā arī latviešu draugiem regulāri tiekas sadziedāšanās vakaros.
Vīrs atnāk caur lietu un blūzu
Un ko vērts ir stāsts par to, kā mūzika saveda kopā ar vīru Marko – pirmā tikšanās notika pusnaktī kalna galā, līstot lietum un skanot blūzam!
"Jā, iepazināmies diezgan mistiski!" Inguna smejas. "Tas notika pirms divpadsmit gadiem blūza un džeza festivālā, Luksemburgā tāds notiek katru vasaru, brīnišķīgi mūziķi sabrauc no visas pasaules, ļoti daudz cilvēku apmeklē. Tad bija tāda diena, kad ļoti lija, un es braucu viena pati, bez kompānijas, jo draudzene, ar kuru es biju sarunājusi, teica, ka tādā lietū nekur neies, paliks mājās. Tā nu, pateicoties viņai, es toties iepazinos ar savu vīru Marko! Ja es būtu ar draudzeni, diez vai tas notiktu. Viena pati klīdu, ap pusnakti domāju, ka būtu jau laiks uz mājām, bet, labi – uzkāpšu vēl kalnā, tur viena amerikāņu grupa spēlēja. Uzkāpu kalnā, un tur viņš bija. Uzrunāja, sākām pļāpāt. Sajūta bija, ka esam pazīstami jau ļoti ilgu laiku. Kopš tā brīža esam kopā."
Jāteic, Marko un Ingunai patiesi sakrituši visi zobrata robiņi – gluži kā viņai, arī viņam dzīvē ir gan sausi lietišķā puse, gan radošā. Visu mūžu Marko strādājis finanšu jomā, bet ļoti interesējas par mākslu un mūziku, turklāt abi vismīļāk klausās tieši blūzu. Tagad Marko jau ir pensijā, bet ļoti palīdz Ingunai izstāžu organizēšanā: "Šobrīd viņš ir mans mākslas menedžeris – tā droši varu teikt! Ļoti daudz palīdz ar izstāžu rīkošanu un iekārtošanu, ar tehnisko pusi. Laimīgā kārtā viņam arī ļoti patīk māksla, kopā braucam uz izstādēm, arī uz ārzemēm, ja mums kaut kas ieinteresē – uz Madridi, uz Parīzi, Briseli. Daudz apmeklējam koncertus."
Grūti bez jūras un marinētiem gurķīšiem
Marko latviešus līdz tam nav pazinis, un līdz ar Ingunu viņam atklājusies pavisam jauna pasaule, kurā viņš ļoti labi ir "ierakstījies" – tāpat kā Inguna viņa draugu lokā. Abi vismaz trīs reizes gadā brauc uz Latviju, kur Marko ļoti patīk. Ingunai tur visi trīs nu jau pieaugušie bērni, mamma, brāļi ar ģimenēm, draugi.
Tomēr par mājām Inguna šobrīd sauc Luksemburgu: "Ar dzimteni jau saites pārraut nav iespējams, bet Latvijā šobrīd jūtos vairāk kā tūrists. Latvijā ejam uz koncertiem, izstādēm, restorāniem, ejam pastaigāties, tiekamies ar cilvēkiem – tā ir izklaide, atpūta, jo man tur nav tādu tiešu pienākumu. Esmu vienmēr priecīga aizbraukt uz Latviju, bet tikpat priecīga esmu atgriezties. Īsti kā mājās es jūtos Luksemburgā, jo te ir mans dārziņš, manas mīļlietiņas, mana omulības sajūta. Suns, kamīns, kafijas krūze, gleznas, grāmatas – lai arī esmu sabiedriski aktīva, tomēr mājīgums man ir ļoti svarīgs."
Jūras gan Luksemburgā pietrūkstot, bet Latvijas ziemas sniega un sala – nepavisam. Bez rupjmaizes varot dzīvot mierīgi, savulaik pat bijusi spiesta draugiem teikt, lai pārtrauc to vest, jo nespēja vien apēst. Toties bez mammas marinētajiem gurķīšiem gan grūti iztikt, tāpēc mamma regulāri gādā, lai Ingunai otrajās mājās to nepietrūktu.
