Žurnāla “Przegląd Bałtycki” (“Baltijas apskats”, www.przegladbaltycki.pl) galvenā redaktora vietnieks Tomašs Otockis ir poļu žurnālists, kurš atspoguļo notikumus Baltijā. 12 gadus viņš raksta par tematiem, kas saistīti ar Baltijas valstīm. Kopš 2013.gada regulāri apmeklē Latviju, iemīlējis Rīgu, Ventspili un Cēsis.
Aprīļa vidū kopā ar Latvijas Poļu savienības sekretāru Kristīni Kuņicku (Krystyna Kunicka) viesojāmies poļu organizācijas – Lietuvas Poļu savienības – Zarasu nodaļā, Turmantā, uz Lietuvas un Latvijas robežas. Pirms 1939. gada te darbojās Polijas valsts dzelzceļa pēdējā stacija pirms robežas ar Latviju "Zemgale".
Pēc Lieldienu brīvdienām poļi bieži vien sāk apdomāt, kurp šogad doties atvaļinājumā. Arvien populārāks kļūst galamērķis Latvija. Lidmašīnas "Ryanair" lido uz Rīgu no trim vietām: Varšava–Modlina, Krakova un Gdaņska. Tomēr visbiežāk cilvēki dodas uz Latviju ar autobusu vai privāto auto. "Rail Baltica" vilciens vēl ir jāpagaida līdz 2030. gadam, lai "drīzumā" (ar pārsēšanos) pa "dzelzs ceļu" varētu no Varšavas sasniegt pat Tallinu.
Ievadot pirmskara žurnālu meklētājā frāzi "Melngalvju nams", mēs atradīsim ļoti maz rezultātu. Tikai dažas reportāžas no Latvijas, kad Polijas centrālās un reģionālās preses žurnālisti, ziņkārē par savu ziemeļu kaimiņu, devās uz pilsētu pie Daugavas. Viņi apskatīja Rīgas, luterāņu un katoļu katedrāles, Biržas un Saeimas ēku, Brāļu kapus, un, protams, nespēja paiet garām ēkai, kas celta XIV gadsimta sākumā Sv. Maurīcija brālības vajadzībām. Tieši tur 1921. gada 18. martā tika parakstīts Polijas un Padomju Krievijas līgums, kas izbeidza 1919.–1920. gada poļu–boļševiku karu un noteica Žečpospolitas austrumu robežu. Netiešas līguma sekas bija Polijas–Latvijas robežas funkcionēšana līdz 1939. gada rudenim.
"Garajās brīvdienās" pirms Lietuvas Neatkarības dienas ir plānota Kaziukas ("Kaziuko mugė") svinēšana, kas jau gadiem vieno poļus, lietuviešus un baltkrievus. Kaziukas bija ļoti populārs "poļu Viļņā" starpkaru periodā, tad, padomju laikos, bija pārtraukums, un pēc 1990. gada gadatirgus par godu princim Sv. Kazimiram (Lietuvas katoļu aizbildnis) atgriezās Lietuvas Republikas lepnās galvaspilsētas Viļņas centrā. "Kaziuki", kas jau kādu laiku tiek svinēti arī citās Lietuvas pilsētās, iezīmē pavasara sākumu un ir arī lielākais vietējo amatnieku tirgus. Kazīša svētki jau gadiem ir piesaistījuši tūkstošiem apmeklētāju.
Pirms daudziem gadiem sev viņu atklāja profesors Ēriks Jēkabsons, bet 2018. gadā Baltijas fonda izdotajā publikācijā "100 Polaków zasłużonych dla Łotwy" ("100 godātie Latvijas poļi") bija iekļauta viņa īsā biogrāfija, tulkota trijās valodās. Lai gan Miškovska biogrāfija ir aprakstīta poļu Vikipēdijā, Latvijas poļu vidū viņš aizvien ir mazpazīstams. Februāra sākumā, pateicoties fondam "Pomoc Polakom na Wschodzie" ("Palīdzība poļiem Austrumos") un Viļņas poļu teātra "Studio" iesaistei, uz Latvijas ekrāniem nonāca filma "Kapteinis Miškovskis".
Tūlīt pēc Triju Karaļu svētkiem Polijā sākas karnevāls, kas vienmēr tiek svinēts ar lielu entuziasmu (protams, atkarībā no garastāvokļa un finansiālajām iespējām). Drīz pie poļu konditorejas veikaliem būs rindas pēc virtuļiem, jo 8. februārī svinēsim Tłusty Czwartek – Trekno ceturtdienu. Arī Latvijas poļi pirms Otrā pasaules kara prata izklaidēties – karnevāla ballēs un Latvijas Poļu savienības rīkotajos pasākumos.
Jaunais gads sagaidīja poļus ar fotogrāfijām no izpostītās Ukrainas un ar infekciju epidēmiju. Vieni priecājas par jaunievēlēto valdību un jauno sabiedrisko televīziju, citi palikuši neapmierināti. No otras puses – Polijā jau ir zināmi 2024. gada patroni, šogad, kā apgalvo literatūras eksperts Vojcehs Šots (Wojciech Szot) laikrakstā "Gazeta Wyborcza" ("Vēlēšanu laikraksts"), tie būs vienīgi vīrieši, kaut gan mēs dzīvojam "herstory laikmetā". Jaunajā gadā ieiesim kopā ar Mareku Hlasko (Marek Hłasko), Česlavu Milošu (Czesław Miłosz), Vitoldu Gombroviču (Witold Gombrowicz) un Kazimiru Vižiņsku (Kazimierz Wierzyński). Kuri šo ļoti labi pazīstamo rakstnieku darbi agrāk tulkoti latviešu valodā?
1934. gada 25. decembrī iznāca laikraksta "Nasze Życie" ("Mūsu dzīve") pirmais numurs, izdevums turpināja iznākt Rīgā līdz 1940. gada augustam, kad tika likvidēts. Tas ir nozīmīgs datums un simbolisks fakts, ka pirmais numurs iznāca tieši Ziemassvētkos – Latvijas poļiem Ziemassvētku vakaram un tam sekojošajiem svētkiem ir liela nozīme. Papildu reliģiskajai nozīmei tā ir arī saikne ar tradīcijām, ko uzturēja ieprieksējās paaudzes, bez kurām to uz šīs zemes nebūtu. Ik gadu 24. decembrī notiek pusnakts mise, bet zem eglītes saliktas dāvanas. Nevar iedomāties poļu svētku galdu ziemeļu pierobežā bez tradicionāliem ēdieniem un dievmaizītes dalīšanas: tradīcija, kas saglabājusies vairs tikai Polijā, Lietuvā un Slovākijā.
Lai gan tā neaptvēra lielu daļu mūsdienu Latvijas teritorijas, 1830. gadā izcēlusies Novembra sacelšanās izpelnījās interesi un uzmanību arī pie Daugavas, savukārt sekojošās jubilejas atgādināja par poļu sabiedrības neatkarības centieniem 19. gadsimtā. Latvijas Poļu savienības nodaļas rīkoja sarunas un koncertus, svinībās iesaistījās arī citas poļu biedrības, kas pastāvēja līdz 1940. gadam.
Pirms Otrā pasaules kara Polija un Latvija bija sabiedrotās kaimiņvalstis, vienoja tās, kā to bija nosaucis profesors Ēriks Jēkabsons, "piesardzīgā draudzība". Tādēļ nebija pārsteidzošs tas, ka sakarā ar Latvijas valsts Neatkarības dienas svinībām, Polijas pilsētās notika viesības, tikšanās un koncerti, tāpat svinot arī Igaunijas, Zviedrijas un Somijas nozīmīgus valsts svētkus. 18. novembri svinēja Centrālā Polijā, valsts austrumos un rietumos, svinībām pievienojās arī Latvijas goda konsulāti un 1929. gadā dibināta Poļu-latviešu biedrība, kuras analogs bija arī Latvijā.
Staņislava Vispjaņska (Stanisław Wyspiański) drāmā "Noc listopadowa" ("Novembra nakts") lielkņazs Konstantīns, Polijas Karalistes (mazas valsts savienībā ar Krieviju) armijas virspavēlnieks, jautā: "Vai novembris ir bīstams laiks Polijai?", uz ko Makrots atbild: "(...) Jā, šobrīd ir novembris – tāpēc es turu acis vaļā. Šis ir laiks, kad gari atrodas dzīvajo vidū un sadraudzējas ar tiem."
Pirms dažiem mēnešiem mēs aicinājām jūs piedalīties viktorīnā, kas bija veltīta poļu vēsturei Latvijā. Šodien jūs tik daudz nemocīsim: nejautāsim par Polijas Livoniju, Gustavu Manteifeli vai karali Stefanu Batoriju. Vairāk pievērsīsimies šodienai, tikai ar dažām atsaucēm uz vēsturi. No viktorīnas jūs uzzināsiet, kāda spēle iepatikās Jelgavas poļiem, kur atrodas Itas Kozakevičas piemineklis un kāpēc Silēzija... tagad atrodas Rīgā. Aicinām atbildēt uz 10 jautājumiem par poļiem, kas dzīvo pie Daugavas.
Pirms dažām dienām Latvijas kinoteātros iznāca filma "Mana brīvība", kuras galvenās varones prototips ir Ita Marija Kozakeviča, filoloģe, poļu kopienas aktīviste, pirmā Latvijā atdzimušās Poļu savienības priekšsēdētāja un Augstākās Padomes locekle, kura balsoja par valsts neatkarību no Padomju Savienības. Pirms mēneša viena no Rīgas ielām tika nosaukta Itas Kozakevičas vārdā.
Jēdzienu "Kresy" (Pierobeža) mūsdienu nozīmē izdomājis Vincentijs Pols (Wincenty Pol), poļu dzejnieks, ģeogrāfs, pazīstamās poēmas "Mohort" ("Mohorts") autors. Sākotnēji tas apzīmēja Polijas–Lietuvas kopvalsts teritorijas tālajā Ukrainā, bet vēlāk nosaukums arvien vairāk sāka virzīties uz Polijas vidusdaļu. 1921. gada Rīgas līguma rezultātā tādas pilsētas kā Ļviva, Ternopole, Brestļitovska un Navahrudaka, poļu dzejnieka Ādama Mickeviča (Adam Mickiewicz) bērnības pilsēta, kļuva par "pierobežas vojevodistu galvaspilsētām". "Pierobežas vēstures beigas" pienāca 1939. gada 17. septembrī, kad Sarkanā armija ienāca Polijas austrumos. Par "robežzemes apokalipses" simbolu kļuva poļu rakstnieka Staņislava Vitkeviča (Stanisław Witkiewicz) (pseidonīms "Witkacy") pašnāvība, padomju karaspēka ienākšanas pierobežā dēļ.
Pirms dažām dienām LSM portālā tika pieminēta sociālā kampaņa "Atceries. 23. augusts", veltīta totalitārisma upuriem, ko izveidoja Eiropas tīkls "Atcere un solidaritāte" (European Network Remembrance and Solidarity, ENRS), kuru dibināja Centrālās un Austrumeiropas valstu pārstāvji. Būsim godīgi: mums ir kopīga vēsture.
Augusta sākumā Rīgā, Doma laukumā notika viens no diviem "Telewizja Polska" ("Polijas televīzija) pie Daugavas rīkotajiem pasākumiem – koncerts "Łączy nas Bałtyk" ("Mūs vieno Baltijas jūra"). 24. septembrī poļu dziedātāji līdzīgajā sastāvā uzstāsies arī Daugavpilī.
"Tā ir zeme, kas applūdusi ar asinīm", parasti tik daudz poļi zina par Volīniju, aizmirstot par simtgadīgo poļu, ebreju un ukraiņu līdzāspastāvēšanu šajās zemēs, par slaveno Kremenecas liceju un Juliuša Slovacka (Juliusz Słowacki), Džozefa Konrada (Joseph Conrad) un Jaroslava Dombrovska (Jarosław Dąbrowski) dzimteni. Latviešiem Volīnija ir vēl lielāks noslēpums.
Pirms dažām dienām Valsts prezidenta amatā tika ievēlēts Edgars Rinkēvičs. Paredzams, ka viena no viņa pirmajām oficiālajām vizītēm būs Varšavā. Starpkaru periodā Latvijas prezidenti Poliju apmeklēja reti. Jānis Čakste, Gustavs Zemgals un Kārlis Ulmanis nekad nav bijuši neatkarīgajā Polijā. Tikai Alberts Kviesis, kurš amatā bijis no 1930.–1936. gadam, pa ceļam uz Šveici apmeklēja Lielpoliju.
Saskaņā ar statistikas datiem no Varšavas tuvumā esošās Modlinas lidostas Rīga šobrīd ir populārākais kompānijas "Ryanair" piedāvātais tūrisma galamērķis, uzreiz pēc "emigrācijas" vai "darba" maršrutiem uz Lielbritāniju.
Maija sākumā, Krievijas "Uzvaras dienā", Polijas Ģeogrāfisko nosaukumu standartizācijas komisija ārpus Polijas Republikas, kas atrodas Varšavā, nolēma poļu valodā mainīt nosaukumu "Kaliningrad" uz "Królewiec". "
Pagājušajā gadā Latvijas poļi atzīmēja trīs nozīmīgas jubilejas: Poļu savienības 100. gadadienu, 100. gadadienu kopš pirmā poļu deputāta ievēlēšanas Latvijas Saeimā un 100. gadadienu kopš pirmā poļu laikraksta ar nosaukumu "Głos Polski" ("Poļu balss") izdošanas Rīgā. Arī šodien Latvijā ir pazīstami poļi, lai gan bieži tos mēdz sajaukt ar latviešiem. Piemēram, nesen mirusī Veseru ģimenes aktrise Regīna Razuma bijusi poliete, pie poļu minoritātes pieder arī bijušais Latvijas ārlietu ministrs, nedaudz aizmirstais Jānis Jurkāns un Latvijas Tirgotāju asociācijas direktors Henriks Danusēvičs (Henryk Danusiewicz). Pārbaudi savas zināšanas, ko jūs zināt vai nezināt par poļiem Latvijā!
Pirms dažām dienām es iegāju opozicionālās Polijas zemnieku partijas – Latvijas Zemnieku savienības analoga – mājaslapā. Sadaļā "Kalendāra lapa" bija rakstīts: "1926. gada 12. maijā Juzefs Pilsudskis (Józef Piłsudski) lojālo karavīru priekšgalā devās uz Varšavu. Tā sākās traģiskie notikumi, kas vēsturē iegāja kā "maija apvērsums". Varšavas ielās notika brāļu kaujas, kuru rezultātā gāja bojā 379 cilvēki, tostarp 164 civiliedzīvotāji. Prezidents Staņislavs Vojcehovskis (Stanisław Wojciechowski) un premjerministrs Vincentijs Vitoss (Wincenty Witos), nevēloties pieļaut vēl vairāk asiņaino cīņu, piekāpās, un valsts vadītāja pienākumus pārņēma Saeimas maršals Macejs Ratajs (Maciej Rataj). Maija apvērsums iznīcināja 1921. gada konstitūciju, kas bija visdemokrātiskākais pamatlikums to laiku Eiropā. Atceroties šos notikumus, Tautas kustības atbalstītāji nolika ziedus pie Vincentija Vitosa pieminekļa.
Ja tagad jautāsim jaunam varšavietim, ko viņam nozīmē 1. maijs, skaidru atbildi nesaņemsim. Polijā tas vairāk ir "garo brīvdienu" un grilēšanas laiks (3. maijā tiek atzīmēta arī Konstitūcijas diena). Pirms Otrā pasaules kara tā nebija: gan Polijā, gan Latvijā Darba svētki daudz ko nozīmēja, lai gan abās valstīs kreisais spārns darbojās atšķirīgajā ietekmes pakāpē: Latvijā tas uzvarēja katrās Saeimas vēlēšanās, bet Polijā tā bija partija, kas saņēma labākajā gadījumā ap desmit procentiem atbalsta. Tomēr Rīgas un Varšavas sociālistus vienoja draudzīgas attiecības. Latvijas galvaspilsētā un citās pašvaldībās darbojās Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas (LSDSP) poļu sekcija. Abu valstu sociālistu draudzība pārdzīvoja Otro pasaules karu un pēckara periodu, kad abās valstīs neatkarīgo kreiso darbība tika aizliegta kā komunistiem riskanta konkurence. Tad poļi un latvieši arī satikās trimdā.
Aprīlī poļi atzīmēja jau divas nozīmīgas gadadienas saistītas ar divu totalitāro valstu noziegumiem, kuras 1939. gada septembrī sadalīja Poliju savā starpā: Katiņas slaktiņa oficiālās atklāšanas astoņdesmitā gadadiena, kuras piemiņai 13. aprīlis Polija ir oficiāli noteikts par atceres dienu, kā arī pagāja 80 gadi kopš Varšavas geto sacelšanās uzsākšanas (19. aprīlī). Latvijā daudzi zina par padomju noziegumu pie Smoļenskas, tika pat izdota grāmata latviešu valodā veltīta Katiņai, tomēr joprojām ne visiem ir zināms, ka Varšavā vienā desmitgadē notika uzreiz divas antinacistiskās sacelšanās (nākamā sākās 1944. gada 1. augustā un ilga divus mēnešus, tajā cīnījās arī Varšavas ebreji). Protams, Latvijai ir savas gadadienas, saistītas ar holokausta notikumiem un agrāko ebreju dzīvi valstī (šogad apritēja 100 gadi kopš nacionālistiskās organizācijas "Beitar" dibināšanas Rīgā). Tomēr šoreiz dosimies ceļojumā pa Varšavas ebreju "pēdām".
Nesen Lietuvas galvaspilsētā notika vairāki nozīmīgi notikumi. Lietuvas patrona kņaza Kazimira piemiņai tika organizēts tradicionālais gadatirgus "Kaziuko mugė", kā arī notika pašvaldību vēlēšanas, kur tika ievēlēts jauns pilsētas mērs. Gada sākumā Latvijas mediji paziņoja, ka Viļņa šogad svin 700. gadadienu. Par godu tam Rīgas mērs Mārtiņš Staķis uz rokas uztetovēja sveicienus lietuviešiem, bet Viļņas valdība Rīgas ielās ievietoja atgādinājumus par sagaidāmo jubileju. Viļņas Ģedimina torņa muzejā ir apskatāma no Rīgas arhīva atvesta Lietuvas lielkņaza vēstule, kurā viņš 1323. gadā pirmo reizi piemin, ka eksistē tāda pilsēta kā Viļņa, kura visus sagaida ciemos.
Marta otrajā pusē Egils Levits bija plānojis vizīti Pomerānijā, kārtējo reizi pēdējo mēnešu laikā braucot uz Poliju. Februārī, Bukarestes devītnieka samita ietvaros, viņš tikās ar prezidentu Andžeju Dudu (Andrzej Duda) valsts galvaspilsētā Varšavā, kur, starp citu, apmeklēja arī Polijas Republikas trimdas valdības mauzoleju, kurš atrodas Slaveno poļu panteona teritorijā, Dievišķās Providences templī. Jāpiebilst, ka Polijas valdība trimdā nekad nebija atzinusi Padomju Savienības īstenoto Latvijas teritorijas aneksiju. Poļu un latviešu politiķi emigrējot savā starpā uzturēja kontaktus, piemēram, Centrālās un Austrumeiropas Sociālistiskās savienības ietvaros Polijas Sociālistiskā partija draudzējās ar Latvijas Sociāldemokrātisko strādnieku partiju. Tas viss notika, pateicoties toreizējā LSDSP Ārlietu komitejas priekšnieka, kā arī 80. gadu Sociālistiskās internacionāles godātā priekšsēdētāja Bruno Kalniņa atbalstam. Šobrīd Gdaņskā ir uzsākta iniciatīva – viņa piemiņas iemūžināšana.
Šogad Krāslava atzīmē pilsētas tiesību piešķiršanas simtgadi. Tas notika poļa Luciana Gžibovska (Lucjan Grzybowski), Krāslavas iedzīvotāja un mēra, ar kuru pašreiz lepojas Krāslavas Vēstures un mākslas muzejs, valdīšanas laikā. Pirmskara Latvijas pašvaldībās, starp citu, bija daudz poļu – domju locekļu.
Pirms mēneša lietuvieši un latvieši atzīmēja kārtējo, lai gan ne apaļo, barikāžu gadadienu — nozīmīgu notikumu, kas noveda pie Baltijas republiku pilnīgas neatkarības atgūšanas. 1991. gada janvārī gan Lietuva, gan Latvija jau formāli bija pasludinājušas savu neatkarību, kas tomēr netika starptautiski atzīta. Maskavas valdība joprojām cerēja sagraut neatkarības kustību pie Baltijas jūras. 1991. gada ziema Viļņā un Rīgā nebija bez cilvēku upuriem. Laba ziņa ir tikai tāda, ka tie upuri nebija velti — 1991. gada septembrī Baltijas valstis iestājās Apvienoto Nāciju Organizācijā, kā arī tās atzina jau gandrīz sabrukusī Padomju Savienība.
Divu tautu republika, poļu un lietuviešu kopvalsts, kura savulaik sasniedza arī Rīgu un Tartu, zaudēja savu neatkarību Krievijas, Prūsijas un Austrijas īstenotajā Trešajā valsts dalīšanā 1795. gadā. Tieši tad Kurzemes un Zemgales hercogiste oficiāli kļuva par Kurzemes guberņu, lai gan vēl pirms gada tur notika sacelšanās, kuru vadīja poļu muižnieks Tadeušs Koscjuško (Tadeusz Kościuszko). Pašlaik Koscjuško sacelšanās (tā to sauc pie Vislas) pēta poļu vēsturnieks Arkadiušs Jaņickis (Arkadiusz Janicki) no Gdaņskas. Savukārt Janvāra sacelšanos šogad atzīmēs Polijā un Lietuvā, jo ir taču apaļa 160 gadu jubileja. Latvijā par šo vēstures faktu ir jāatgādina, lai gan Latvijas poļi, kas aktīvi darbojās pirmskara Poļu savienībā, svinīgi atzīmēja šo dienu līdz 1940. gadam.
Vai Antans Smetona (Antanas Smetona) ir pelnījis pieminekli? Tāds jautājums radās maniem draugiem no Lietuvas, kad valsts valdība nolēma uzcelt pirmskara prezidenta monumentu Viļņas Vecā teātra priekšā (pirms 2022. gada derusifikācijas to sauca par Krievu drāmas teātri, līdz 1939. gadam tas bija poļu teātris Poguļankā, celts par Viļņas poļu kopienas naudu, kura nekad to neatguva). Kolēģi no Lietuvas jautāja ne tikai 1926. gada decembra valsts apvērsuma vai Varņos un Dmitrovecā koncentrācijas nometņu izveidošanas, Saeimas atlaišanas un neatkarīgās preses likvidācijas dēļ. Runa bija arī par Smetonas attieksmi pret poļu minoritāti. Par spīti tam, ka bija precējis ar polieti Zofiju Hodakovsku (Zofia Chodakowska), Smetona nenesa sirdī siltas jūtas pret Kauņas poļiem.
Pēdējā decembra dienā ir jāatceras tas, kas notika 1932. gada Vecgada dienā Lietuvā. Kauņas poļu skolas ēkā pašnāvību izdarīja Staņislavs Narutovičs (Stanisław Narutowicz), kurš 1918. gada 16. februārī parakstīja Latvijas dienvidu kaimiņvalsts neatkarības deklarāciju. "Abu tautu", kuras kādreiz bija apvienotas Žečpospoļitā, vienošanās atbalstītājs bija vīlies par sliktajām poļu-lietuviešu attiecībām, turklāt pastāvēja problēmas ģimenē. Pirms desmit gadiem, arī decembrī, viņa brāli Gabrieļu Narutoviču (Gabriel Narutowicz), jaunievēlēto Polijas prezidentu, nogalināja labējais fanātiķis. Šī notikuma simtā gadadiena ir skumjš iemesls, lai padomātu – vai tāda situācija būtu iespējama arī tagad, ļoti politiski sašķeltajā Polijā?
Jēkabpilī pirmdien tika atklāts piemineklis Itai Kozakevičai (Ita Kozakiewicz). 1990. gadā viņa kandidēja Latvijas Republikas Augstākās Padomes vēlēšanās.
