Jastšembska, Dovgialuvna, Kozakeviča. Stipras polietes Latvijā

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 1 gada un 5 mēnešiem.

Jēkabpilī pirmdien tika atklāts piemineklis Itai Kozakevičai (Ita Kozakiewicz). 1990. gadā viņa kandidēja Latvijas Republikas Augstākās Padomes vēlēšanās.

Pieminekļa tapšanas iniciatore bija Katažina Grahoļska-Krjukovska (Katarzyna Gracholska-Krukowska), kura šajā mazajā pilsētā (kur līdz šim brīdim darbojas Latvijas Poļu biedrības nodaļa, kuru kādreiz atdzīvināja Ita Kozakeviča, bet pirms desmit gadiem šeit vēl darbojās poļu skola) vada poļu valodas kursus. Instalācijas autors ir polis no Daugavpils, Romualds Gibovskis (Romuald Gibowski), 1920. gada četru Latgales atbrīvotāju memoriālā pieminekļa, kurš atrodas Daugavpilī un kuru nesen bija apgānījuši vandaļi, izveidotājs.

  • Oryginał w języku polskim można przeczytać tutaj.
  • Русский перевод можно прочитать здесь.

 Es līdz Jēkabpilij netiku. Atrodoties dažus simtus kilometru no pilsētas, izmantoju iespēju iededzināt sveces pie Annas Jastšembskas (Anna Jastrzębska) kapa Varšavā, Brudnovski (Bródnowski) kapsētā. Jastšembska bija Rīgas poļu izglītības iestādes dibinātāja, kas 20. gadsimta sākumā (vēl cara valdīšanas laikā) darbojās kā astoņu klašu zinātniski izglītojoša iestāde ar internātu un sagatavošanas klasēm. Mācību valoda bija krievu, tomēr poļu valodu tur arī mācīja. Kopā ar Emīliju Lihtaroviču (Emilia Lichtarowicz), citu Rīgas poļu izglītības iestādes dibinātāju, Jastšembska zelta burtiem ir uz mūžīgiem laikiem ierakstīta Rīgas poļu vēsturē. 

Mazākumtautību multimediju platforma Rus.LSM.lv publicē materiālus vienā no Latvijas nacionālo minoritāšu valodām – poliski, un šie materiāli būs pieejami arī latviski un krieviski.  

Projekts “Łotwa po polsku” (Latvija poļu valodā) realizēts ar jaunās poļu paaudzes pārstāvju – J. Pilsudska Daugavpils valsts poļu ģimnāzijas audzēkņu un Polijas profesionālo žurnālistu – līdzdalību.

Žurnāla “Przegląd Bałtycki” (“Baltijas apskats”, www.przegladbaltycki.pl) galvenā redaktora vietnieks Tomašs Otockis ir poļu žurnālists, kurš atspoguļo notikumus Baltijā. 12 gadus viņš raksta par tematiem, kas saistīti ar Baltijas valstīm. Kopš 2013. gada regulāri apmeklē Latviju, iemīlējis Rīgu, Ventspili un Cēsis. 

No poļu valodas tulkoja Alina Smiļgina, J. Pilsudska Daugavpils Valsts poļu ģimnāzijas audzēkne.

Ir jāatceras arī par Itu Kozakeviču, kura piedzima 13 gadus pēc Jastšembskas nāves, īpaši tāpēc, ka viņai ir lieli nopelni abu tautu priekšā. Kopš 1989. gada viņa vadīja atjaunoto Latvijas Poļu biedrību, kura šajā gadā svin savu simtgadi. 1990. gada 4. maijā kopā ar citu mazo nacionālo minoritāšu pārstāvjiem viņa nobalsoja par valsts neatkarību no Padomju Savienības.

Diemžēl viņa paliek nepietiekami novērtēta vai pat ir aizmirsta Latvijā, jo, piemēram, viņas piemineklis, kuru finansē fonds "Palīdzība poļiem Austrumos" (Fundacja Pomoc Polakom na Wschodzie, Polijas valsts iestāde), bija jāgaida vairāk nekā trīsdesmit gadus.

Vai kādā Latvijas pilsētā ir iela, bulvāris vai laukums nosaukts Itas Kozakevičas vārdā?

Par laimi tiek uzņemta filma veltīta Itai, un Saeimas priekšsēdētāja vietnieks Jānis Grasbergs atrada laiku, lai atbrauktu uz Jēkabpili. 

Poļu sievietes Latvijā… 

Stanisława Dowgiałłówna.Foto: Wikimedia Commons
Stanisława Dowgiałłówna.
Foto: Wikimedia Commons

Latvijas Poļu biedrības simtgadē nav iespējams aizmirst par Staņislavu Dovgialuvnu (Stanisława Dowgiałłówna), muižnieci no Latgales, emancipatori un farmaceiti. Viņa bija viena no pirmām sievietēm-studentiem Jagaiļa universitātē Krakovā, kurā dominēja vīrieši. Tālāk 1897. gadā Maskavas Universitātē viņa ieguva provizora grādu. Vēlāk vairākus gadus bijusi aptiekas vadītāja Viļānos, Latgalē. Un visbeidzot 1922. gadā viņa tika ievēlēta par pirmo Latvijas Poļu savienības (izveidotas dažas nedēļas pirms pirmām Saeimas vēlēšanām) priekšsēdētāju.

Pārstāvja vietu no Poļu savienības saraksta ieguva vīrietis, advokāts Jans Vieržbickis (Jan Wierzbicki), tomēr, izņemot Dovgialuvnu, vēlēšanas sarakstā bija arī citas sievietes, piemēram, Ludmila Jakuboviča (Ludmiła Jakubowicz), kā viņu nosauca Viļņas konservatīvais laikraksts "Słowo" ("Vārds") – "Daugavpils poļu diasporas pāveste", kā arī Anna Koziča (Anna Kozicz).

Starp godātajām Latvijas polietēm obligāti jāatzīmē Olga Tallata-Kelpša (Olga Tallat-Kiełpsz) – krieviete, bet sirdī poliete, starpkaru periodā Rēzeknes poļu ģimnāzijas direktore.

Padomju laikos tā, bez šaubām, bija Jūlija Ostrovska (Julia Ostrowska), "spēcīgā rīdziniece", kura vadīja slepenos poļu valodas kursus savā dzīvoklī Suvorova ielā, ko viņai varēja būt bīstami darīt. Vanda Puķe pilnībā veltīja sevi "Polonezam" ("Polonez"), vienīgajai poļu organizācijai Padomju Latvijā, dibinātai 70. gados.

Un visbeidzot, pēc Latvijas Poļu savienības atjaunošanas 1990. gadā, lieli nopelni poļu priekšā ir tādām sievietēm, kā jauniešu skautu kustības aktīvistēm Janīnai Gloveckai (Janina Głowecka) un Helēnai Filipionekai (Helena Filipionek); Felicijai Sudimtovai (Felicja Sudymtowa), pēdējai Rīgas Poļu ģimnāzijas direktora 1949. gadā sievai, un Marijai Šimanskai (Maria Szymańska), partizānu Tēvijas armijas (Armia Krajowa) karavīram Latvijā, Otrā pasaules kara laikā, bet vēlāk slavenai ķīmijas profesorei. 1992. gadā Šimanska kļuva par Latvijas Poļu savienības priekšsēdētāju.

Kaut kādā ziņā Latvijas Poļu savienībai veicās ar sievietēm.

Lielāko daļu laika viņas bija tās, kas to vadīja, – bija tādas priekšsēdētājas kā Marija Kudrjavceva (Maria Kudriawcewa) no Jelgavas (1993–1998) un Vanda Krukovska (Wanda Krukowska) no Rēzeknes (2000–2012). 

Kāpēc sieviešu pārstāvniecība Latvijas poļu dzīvē ir tik spēcīga? Vai bija viņas tik nepieciešamas, vai, iespējams, tik aktīvi iesaistījās, jo vīriešiem bija citi pienākumi un viņi nevēlējās piedalīties sabiedriskās aktivitātēs (pro publico bono)? Šī tēma nekad nav bijusi pētīta, lai gan kaimiņvalstī Lietuvā ar oficiālo darbību poļu diasporas labā nodarbojas pārsvarā vīrieši (protams, ir arī izņēmumi).

Latvijā sievietes atdeva visus spēkus, bieži tika ignorētas un aizmirstas,

(kas gan mūsdienās atceras Dovgialuvnu vai Jastšembsku?), slimojušas, nogurušas, bet vienalga vienmēr gatavas veicināt "poļu identitātes veidošanu" (atvainojiet par šo patosu, ko es tiešām nevaru ciest).

Varbūt tas ir Rīgas, Rēzeknes un Daugavpils poļu skolu absolventu uzdevums (ir vērts uzsvērt, ka šīs skolas vada poļu skolotājas)  – izpētīt jautājumu par sieviešu klātbūtni poļu diasporas dzīvē Latvijā? Pateikties ne tikai ar ziediem un labiem vārdiem, bet arī ar labu publikāciju?

Staņislava Dovgialuvna būtu ļoti priecīga.

No poļu valodas tulkoja Alina Smiļgina,  J.Pilsudska Daugavpils Valsts poļu ģimnāzijas audzēkne.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti