Oryginał w języku polskim można przeczytać tutaj.
Tulkojums krieviski pieejams šeit.
Latvijā no 1934. gada maija sākās Ulmaņa diktatūra – līdzīga Smetonas diktatūrai vai pat stingrāka, jo Saeima netika ievēlēta līdz pat 1940. gadam. Tajā pašā gadā Igaunijā diktatora varu pārņēma Konstantīns Petss (Konstantin Päts). Autoritārie režīmi Baltijas valstīs un Polijā nekādā veidā neatbalstīja nacionālās minoritātes.
Tomēr, neskatoties uz to, gan Smetonas Lietuvā, gan Ulmaņa Latvijā līdz 1940. gadam saglabājās poļu skolas, poļu žurnāli, organizācijas vai kultūras nami.
Lietuvā poļu lietas uzraudzīja "Pochodnia" ("Lāpa"), bet Latvijā – Latvijas Poļu biedrība, atdzīvināta Otrā pasaules kara izcelšanās gadā. Līdz 1940. gadam turpināja darboties Poļu teātris Rīgā, un poļu uzņēmēji, kas darbojās pie Daugavas, reklamējās iknedēļas žurnālā "Nasze Życie" ("Mūsu dzīve") (vai Rīgā kāds vēl atceras slaveno poļu ģimenes Natalko (Natałko) kafejnīcu, kura atradās Marijas ielā?).
Viens no iemesliem, kāpēc abās Baltijas valstīs turpināja pastāvēt poļu kultūras dzīve (pat autoritārisma apstākļos), bija neatkarīgās Polijas valsts pastāvēšana, kura varēja aizstāvēt poļu intereses (ar Latviju mūs vienoja "piesardzīgās" draudzības, bet ar Lietuvu, negatīvās attiecības, kas nedaudz uzlabojās 1938. gada pavasarī).
Mazākumtautību multimediju platforma Rus.LSM.lv publicē materiālus vienā no Latvijas nacionālo minoritāšu valodām – poliski, un šie materiāli būs pieejami arī latviski un krieviski.
Projekts “Łotwa po polsku” (Latvija poļu valodā) realizēts ar jaunās poļu paaudzes pārstāvju – J. Pilsudska Daugavpils valsts poļu ģimnāzijas audzēkņu un Polijas profesionālo žurnālistu – līdzdalību.
Žurnāla “Przegląd Bałtycki” (“Baltijas apskats”, www.przegladbaltycki.pl) galvenā redaktora vietnieks Tomašs Otockis ir poļu žurnālists, kurš atspoguļo notikumus Baltijā. 12 gadus viņš raksta par tematiem, kas saistīti ar Baltijas valstīm. Kopš 2013. gada regulāri apmeklē Latviju, iemīlējis Rīgu, Ventspili un Cēsis.
No poļu valodas tulkoja Alina Smiļgina, J. Pilsudska Daugavpils Valsts poļu ģimnāzijas audzēkne.
No 1926. gada pavasara Polijā, kuras valsts galva bijis Juzefs Pilsudskis (Józef Piłsudski), Latgales atbrīvotājs, arī bija diktatūra, kaut arī nedaudz maigāka rakstura (nebija aizliegtas partijas, kuras pat uzvarēja vietējās pašvaldības vēlēšanās, darbojās parlaments un brīvā prese (kaut arī tā tika stipri cenzēta)). Tā bija "maiga diktatūra". Komunistiskajā Polijā bija daudz sliktāk, līdz tādai pakāpei, ka cilvēki sāka "ilgoties" pēc Pilsudska (starp citu, šis gads Polijā tiek uzskatīts par viņa sievas Aleksandras Pilsudskas (Aleksandra Piłsudska) gadu, kurai 1939. gadā caur Latviju izdevās aizbēgt prom no vāciešu bumbām brīvajā pasaulē).
Īsts poliskuma sabrukums Latvijā un Lietuvā sākās tikai līdz ar padomju varas atnākšanu 1940. gadā. Kauņā uzreiz tika slēgta poļu dzejnieka Ādama Mickēviča (Adam Mickiewicz) vārdā nosauktā ģimnāzija, Rīgā skolas vispirms neaiztika, tomēr aizliedza poļu preses publikāciju. 1940. gadā tika slēgts Poļu teātris (tā direktoru Staņislavu Ficneru-Jarski (Stanisław Ficner-Jarski) noslepkavoja padomju vara), tika slēgta arī Latvijas Poļu biedrība. Poļu dzīvei abās valstīs bija jāpazūd.
Tā arī notika. 1949. gadā tika slēgtas pēdējās poļu skolas Latvijā, bet Kauņas apkaimē pēc Otrā pasaules kara tās nekad arī netika atjaunotas.
Vienīgais anklāvs Padomju Savienībā, kurā varēja attīstīties poļu dzīve, bija Ļviva (mazākā mērā) un Viļņas apgabals (lielākā mērā).
Tur strādāja skolas, lai gan pakļautas padomju vadībai, tika izdots komunistiskais žurnāls "Czerwony Sztandar" ("Sarkanais Karogs"), kas tika nosūtīts arī uz Padomju Latviju.
Kauņā par poļu valodas attīstīšanu cīnijās aktīvistes. Latvijas galvaspilsētā to darīja Jūlija Ostrovska (Julia Ostrowska) (Viļņas Stefana Batorija Universitātes absolvente), kura vadīja slepenos poļu valodas stundas savā dzīvoklī Suvorova ielā. Ir jāatceras arī par Jozefu Tarhaļsku (Józefa Tarchalska) (viņa savukārt ieguva izglītību Latvijas Universitātē), pie kuras poļu valodu mācījās pazīstams Latvijā ekonomisko darbību aktīvists Henriks Danusēvičs (Henryk Danusiewicz). Visbeidzot, pēc Polijas Republikas vēstniecības darbinieces Ingas Plociņas vārdiem, mācīties poļu valodu brauca arī uz Garciemu.
2022. gadā viņa man stāstīja:
"Atceros, kā mūs vāca kopā Ģertrūde Svilana (Gertruda Swyłan), veda ar savu "zaporožecu" uz atpūtas centru, tad mums kā poļiem bija iespēja vienam ar otru sarunāties poļu valodā ".
Kauņā poļiem paveicās vairāk – 1959. gadā Maskava izsniedza atļauju poļu valodas kursu vadīšanai. Poļi bija vīlušies, jo cīnijās par poļu skolu, tomēr, pateicoties kursiem, kurus organizēja krievu iestādes, veselai Kauņas poļu paaudzei bija iespēja iemācīties poļu valodu.
Beidzot ir pienākuši neatkarīgās Lietuvas un Latvijas laiki. Kauņas reģionā poļi par skolām pat nesapņo, bet Viļņas reģionā to joprojām ir vairāk nekā simts, māca tur gandrīz tikai poļu valodā (neviens no Lietuvas politiķiem neuzskata to par problēmu). Pēc 1991. gada Latvijā arī atvērās poļu skolas, šeit biežāk māca valsts valodā nekā nacionālās minoritātes valodā. Visticamāk, tā būs poļu minoritātes pieaugoša problēma, lai gan tagad ir grūti novērtēt, kā izglītības reforma ietekmēs poļu valodas zināšanas līmeni Daugavas apkaimē.
Tā kā krievu mājās cilvēki runā krieviski, tad viņu valoda, visticamāk, nemirs, bet poļu mājās pēc 1945. gada poļu valoda diemžēl tika aizmirsta.
Kāds tagad būtu vislabākais ceļš, lai poļu valoda atkal skanētu Rīgas, Daugavpils, Jelgavas ielās?
Jebkurā gadījumā attīstības iespēja poļiem Latvijā parādījās tikai līdz ar Latvijas neatkarību. Tas ir jāatceras. Kad Latvija bija Austrumu – cara vai komunistu valsts – ietekmē, poļiem pie Daugavas krastiem gāja grūti. Kad tā bija, lai arī pa pusei autoritāra (nedod, Dievs, tam atkārtoties), taču neatkarīga valsts, kura ir saistīta ar Rietumiem, kaut kādas izredzes mums vēl bija. Ceru, ka 2023. gads nesīs poļiem Daugavas tuvumā tikai labas ziņas.
PS. Nākamajā rakstā rakstīšu par Janvāra sacelšanos.
