Piemēram, Ludzas ārsts Mihals Bedžickis (Michał Biedrzycki) un poļu pārstāvji Rīgas domē: priesteris Pauls Stričko (Paweł Stryczko), Pēteris Svilāns (Piotr Swyłan) un Napoleons Liberijs (Napoleon Liberys), kura dēļ 1931. gadā Latvijā notika politisks skandāls, un tā sekas bija Latvijas Poļu savienības slēgšana uz vairākiem gadiem. Un, visbeidzot, par Daugavpils padomes locekli un vēlāk arī viceprezidentu kļuva Jans Veržbickis (Jan Wierzbicki) — advokāts un pirmais polis, kas tika Latvijas Saeimā.
Pirmskara Latvijas poļi jau zināja, kas ir pašpārvalde, – līdz brīdim, kad to sāka "personīgi kontrolēt" diktators Kārlis Ulmanis.
Mazākumtautību multimediju platforma Rus.LSM.lv publicē materiālus vienā no Latvijas nacionālo minoritāšu valodām – poliski, un šie materiāli būs pieejami arī latviski un krieviski.
Projekts “Łotwa po polsku” (Latvija poļu valodā) realizēts ar jaunās poļu paaudzes pārstāvju – J. Pilsudska Daugavpils valsts poļu ģimnāzijas audzēkņu un Polijas profesionālo žurnālistu – līdzdalību.
Žurnāla “Przegląd Bałtycki” (“Baltijas apskats”, www.przegladbaltycki.pl) galvenā redaktora vietnieks Tomašs Otockis ir poļu žurnālists, kurš atspoguļo notikumus Baltijā. 12 gadus viņš raksta par tematiem, kas saistīti ar Baltijas valstīm. Kopš 2013. gada regulāri apmeklē Latviju, iemīlējis Rīgu, Ventspili un Cēsis.
No poļu valodas tulkoja Alina Smiļgina, J. Pilsudska Daugavpils Valsts poļu ģimnāzijas audzēkne.
Lucians Gžibovskis dzimis 1891. gadā Krāslavā, ģimenē, kas jau vairākās paaudzēs bija saistīta ar Polijas Livoniju. Pamatskolu viņš pabeidza pie Sv. Ludvika baznīcas Krāslavā, tālāk mācījās Sv. Katrīnas ģimnāzijā Sanktpēterburgā un pēc tam studējis celtniecību Sanktpēterburgas Kadetu korpusa akadēmijas Inženieru fakultātē. Studijas Lucians nepabeidza, jo tika iesaukts cara armijā. Kā karavīrs dienējis Austrumprūsijā un Ukrainas frontē. Pēc daudzām kara peripetijām, kuru ietvaros bija plānots doties uz Murmansku, 1919. gadā viņš atgriezās Latvijā, kas tajā brīdī atbrīvojās no boļševiku varas. 1920. gada 3. janvārī poļu-latviešu karaspēks atbrīvoja Daugavpili un pēc dažām dienām arī Krāslavu.
Trīs gadus pēc Latgales atbrīvošanas no boļševiku okupācijas Krāslava, kura tolaik nebija pat apriņķa centrs, saņēma paaugstinājumu. Toreizējais prezidents Jānis Čakste piešķīra tai pilsētas statusu. 1925. gadā tika apstiprināts pilsētas ģerbonis. Latgales polis Lucians Gžibovskis vēl trīs gadus iepriekš kļuva par pašvaldības vadītāju. Tolaik poļiem bija vislielākā frakcija 1922. gadā ievēlētajā vietējās pašvaldības domē, līdz ar to Gžibovskis arī tika izvirzīts uz šo amatu, kurā viņš noturējās līdz pat 1927. gadam. Vēlāk viņa vietā stājās ebreju tautas delegāts Moisejs Rabinovičs (Mojsiej Rabinowicz). Multikulturālas Latgales apstākļos bija pilnīgi iespējams "iedomāties", ka augstus amatus varēja ieņemt mazākumtautību pārstāvji.
Visticamāk, Gžibovskis personīgi pazina ārstu Mihalu Bedžicki, kura piemiņai Ludzā tika atklāta piemiņas plāksne. Arī Bedžickis nāca no ģimenes, kas jau pirms daudziem gadiem apmetās Latgalē. Maskavas Valsts universitātē viņš studēja medicīnu. Neatkarīgajā Latvijā Mihals veicināja veselības dienesta attīstību Ludzā, tostarp jaunas slimnīcas atvēršanu, kā arī vadīja Sarkanā Krusta vietējo nodaļu. Turklāt bija pilsētas Brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrības vadītājs. Bieži tika ievēlēts Ludzas pilsētas domē kā pārstāvis no poļu saraksta, lai gan vienīgais poļu izcelsmes padomes loceklis viņš nebija.
1925.–1928. gada sasaukumā viņš pildīja padomes priekšsēdētāja funkciju, kas liecināja par cilvēku īpašo uzticēšanos. Bedžickis runāja poļu valodā, taču lietoja arī citas reģionā plaši izmantotās valodas: latgaliešu, latviešu, krievu un jidišu; kā arī svešvalodas – vācu un franču.
20. gados kandidējis (kā Latvijas Poļu savienības pārstāvis) Latvijas Saeimā.
Daudz lielāku lomu poļu pārstāvji valdībā spēlēja Latvijas galvaspilsētā.
Jans Veržbickis, polis, kurš divpadsmit gadus (1922–1934) ieņēma Saeimas deputāta amatu, 20. gadu sākumā kļuva par Daugavpils pilsētas domes priekšsēdētāja vietnieku. Savukārt pirmā padomes locekle sieviete bija notāre un poļu preses izdevēja Ludmila Jakubovičova (Ludmiła Jakubowiczowa) (1874–1933). Poļi bija nozīmīga iedzīvotāju grupa arī Latvijas galvaspilsētā. Šeit darbojās Latvijas Poļu savienības nodaļa, kā arī vairākas poļu skolas, tostarp slavenā "Baštuvka" ("Basztówka"), kas atradās Torņa ielā. 1922. gadā tika ievēlēts pirmais poļu domes loceklis — advokāts Jozefs Šablovskis (Józef Szabłowski), pēc trim gadiem viņu šajā lomā nomainīja garīdznieks Pauls Stričko. Trīs gadus vēlāk (toreiz vietējās pašvaldības un Saeimas vēlēšanas notika ik pēc trim gadiem) tika ievēlēts par pilsētas domes deputātu Pēteris Svilāns, Latgalē dzimušais rīdzinieks, vietējās biedrības "Oświata" ("Izglītība") prezidents, daudzkārt kandidējis arī Latvijas Saeimas vēlēšanās. Visbeidzot, par galvaspilsētas padomes poļu pārstāvi 1931. gadā kļuva Napoleons Liberijs, kuru Latvijas valdība apsūdzēja vēlmē falsificēt parlamenta vēlēšanu rezultātus par labu Latvijas Poļu savienībai. Pēc šī skandāla, ko papildus pavadīja apsūdzības par mēģinājumu "polizēt" Ilūkstes apriņķi, poļu organizāciju slēdza un ar tādu pašu nosaukumu tā tika atdzīvināta tikai 1939. gadā. Liberijs Otrā pasaules kara laikā emigrēja no Latvijas un dzīvoja Lielbritānijā. 1985. gadā Krakovā "otrajā tirāžā" iznāca viņa grāmata "Poļi Latvijā Otrā pasaules kara laikā" ("Polacy na Łotwie w okresie drugiej wojny światowej").
Kāpēc es to visu pieminu?
Nesen, atrodoties Lodzā, piedalījos interesantā sarunā ar žurnālistu Ādamu Miklašu (Adam Miklasz), grāmatas "Sagrieztā pasauli" (Řezaný świat)) autoru, kas veltīta poļiem Čehijā (Zaolze ir dzimtene ļoti lielai poļu minoritātes daļai, kas pēc 1945. gada atkal nokļuva Čehoslovākijā). Autors atzina, ka poļiem Čehijā (atšķirībā no poļu tautas Viļņas apgabalā) nav tādu ambīciju dibināt savas politiskās partijas; ka viņi startē no dažādiem sarakstiem un veiksmīgi pretendē uz vietām novadu рadomēs. Līdzīga situācija ir šodien arī Latvijā — Poļu savienība pēc 1990. gada ir sociāli izglītojoša vai sociāli kulturāla organizācija, kurai trūkst politisko ambīciju. Poļi balso par politiskām partijām, piedalās pilsētu pašvaldību sēdēs dažādu grupu vārdā.
Kādreiz tomēr bija mēģinājumi izpētīt Latvijas poļu sabiedrības politiskos viedokļus, taču projekts, ko vadīja viens no vietējiem poļiem, netika pabeigts. Šo pētījumu rezultāti nekad netika publicēti.
Mūsdienās novados pazīstamākie poļi ir Juzefs Dobkevičs (Józef Dobkiewicz) — Latvijas Poļu savienības Krāslavas nodaļas vadītājs, ilggadējais Krāslavas domes loceklis, Zaļo un zemnieku savienības pārstāvis. Daugavpils domes loceklis ir Pēteris Dzalbe — poļu apvienības "Promień" ("Stars") un Poļu savienības Daugavpils nodaļas biedrs. Dzalbem ir tuvs "Apvienotais saraksts". Bet Rīgā pilsētas domes deputāts ir pazīstamais Liepājas žurnālists Miroslavs Kodis (viņa ģimene daļēji nāk no Viļņas apgabala). Viņš kandidēja no liberālās kreisā spārna koalīcijas kā sociāldemokrātiskās partijas "Progresīvie" biedrs. Šim sarakstam varētu pievienot vēl dažus uzvārdus, taču poļu sabiedriskās aktivitātes bilance pie Daugavas (pašvaldības kontekstā) ir diezgan slikta.
Pilsētu domēs mūsdienās ir maz aktīvo poļu, dažkārt polisms ierobežojas tikai ar atbilstošu ierakstu dokumentā vai Centrālās vēlēšanu komisijas mājaslapā. Par pārstāvniecību Saeimā var pat nesapņot, pēdējais polis tur bijis 2006. gadā.
Tagadējos demokrātijas apstākļos, kur tiek ievērots subsidiaritātes princips, pašvaldību loma ir daudz lielāka, nekā tā bija starpkaru periodā.
Nav runa par to, lai tagad izveidotu "poļu sarakstu", kas iegūs mandātus valdībā. Gžibovska, Bedžicka un Stričkas uzvārdi kalpo kā atgādinājums par konkrētu vēsturisku brīdi. Atgriezties starpkaru periodā neizdosies. Tomēr ir vērts padomāt, vai poļiem nav jābūt aktīvākiem Latgalē vai lielākās pilsētās, piemēram, Rīgā, Liepājā un Jelgavā. Galu galā viņu šeit ir gandrīz 40 000 cilvēku, vairāk nekā 2% no kopējā iedzīvotāju skaita.
Tomēr, lai būtu aktīvam, ir jāzina savas kopienas vēsture. Tā nedod gatavas instrukcijas, kā rīkoties 21. gadsimta apstākļos, taču var kaut kādā mērā iedvesmot.
Kaut vai 100. gadadienā kopš pilsētas tiesību piešķiršanas Krāslavai, kura ir tik tuva poļiem un kur joprojām darbojas poļu skola.
