Latvijas nospiedums Ziemeļpolijā

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 1 gada un 2 mēnešiem.

Marta otrajā pusē Egils Levits bija plānojis vizīti Pomerānijā, kārtējo reizi pēdējo mēnešu laikā braucot uz Poliju. Februārī, Bukarestes devītnieka samita ietvaros, viņš tikās ar prezidentu Andžeju Dudu (Andrzej Duda) valsts galvaspilsētā Varšavā, kur, starp citu, apmeklēja arī Polijas Republikas trimdas valdības mauzoleju, kurš atrodas Slaveno poļu panteona teritorijā, Dievišķās Providences templī. Jāpiebilst, ka Polijas valdība trimdā nekad nebija atzinusi Padomju Savienības īstenoto Latvijas teritorijas aneksiju. Poļu un latviešu politiķi emigrējot savā starpā uzturēja kontaktus, piemēram, Centrālās un Austrumeiropas Sociālistiskās savienības ietvaros Polijas Sociālistiskā partija draudzējās ar Latvijas Sociāldemokrātisko strādnieku partiju. Tas viss notika, pateicoties toreizējā LSDSP Ārlietu komitejas priekšnieka, kā arī 80. gadu Sociālistiskās internacionāles godātā priekšsēdētāja Bruno Kalniņa atbalstam. Šobrīd Gdaņskā ir uzsākta iniciatīva – viņa piemiņas iemūžināšana.

Oryginał w języku polskim można przeczytać tutaj.
Русский перевод можно прочитать здесь.

Diemžēl Egils Levits, kura pilnvaru termiņš beidzas jūlijā, atteicās no brauciena uz Poliju. Bet neskatoties uz to, martā tika oficiāli izveidota sadarbība starp divām pilsētām: Lemborku un Ogri, kurai sākotnēji bija jānorisinās ar Latvijas valsts galvas līdzdalību. Tā nav pirmā Polijas un Latvijas pašvaldību sadarbība Ziemeļpolijā, Gdiņa un Elblonga jau ilgus gadus "draudzējas" ar Liepāju, un pirms desmit gadiem kašubiešu Žukovo sāka sadarboties ar Balviem. Šķiet, ka pēc politiskajām pārmaiņām Rīgā ir cerība uz "sadraudzību" ar Pomerānijas vojevodistes vēsturisko galvaspilsētu Gdaņsku, kur kopš 20. gs. 90. gadiem, tāpat kā pirms kara, darbojas Latvijas goda konsulāts.

Runājot par Gdaņsku – drīzumā latvieši varēs to vērīgi apskatīt un paši pārliecināties, vai tiešām abus Baltijas jūras piekrastes centrus vieno "Hanzas gars", jo mēneša beigās viena no "budžeta aviokompānijām" atklās tiešo aviolīniju uz Rīgu.

Gdaņska, pēc Varšavas un Krakovas, ir vēl viena pilsēta, ko ar Latviju savieno tiešais aviokompānijas "Ryanair" reiss. Tagad gaidām Vroclavu.

Konstantīns Čakste.Foto: Wikimedia Commons CC2.0
Konstantīns Čakste.
Foto: Wikimedia Commons CC2.0

Martā Latvijas vēstniecības un pašvaldības pārstāvji izrādīja cieņu Konstantīnam Čakstem, Latvijas pirmā prezidenta dēlam, juristam un Latvijas Centrālās padomes (kura 1944. gada 17. martā izsludināja memorandu par demokrātiskas valsts atjaunošanas nepieciešamību) priekšsēdētājam. Memoranda parakstīšanas dēļ tika iedragāta 1940. gadā aizsāktā padomju okupācija, kura aizskāra arī vietējos poļus. Čakste par savu antifašistisko darbību sākotnēji tika ievietots Salaspils koncentrācijas nometnē, bet pēc tam pārvests uz Štuthofu, kur tika nosūtīti daudzi ieslodzītie no Latvijas, tostarp vēlākie poļu minoritātes aktīvisti, piemēram, ķīmijas profesore Marija Šimanska (Maria Szymańska) (1922–1995) – Otrā pasaules kara laikā pretvācu un pretpadomju Tēvijas armijas (Armia Krajowa) kareive un 90. gados atjaunotās Latvijas Poļu savienības vadītāja.

Marija Šimanska.Foto: Institute De Republica
Marija Šimanska.
Foto: Institute De Republica

Štuthofas nometnē atradās arī jauniešu skautu kustības aktīvists Jans Kuzjakovs (Jan Kuzjakow) (1914–2003), kurš kopā ar Janīnu Glovecku (Janina Głowecka) atdzīvināja poļu skautu kustību Latvijā pēc 1990. gada. Vēl viens Štuthofas ieslodzītais bija Mihals Bartuševičs (Michał Bartuszewicz) (1913–2009), Latvijas radio poļu raidījuma "Nasz Głos" (Mūsu Balss) līdzautors, poļu kopienas žurnāla "Polak na Łotwie" ("Polis Latvijā") galvenais redaktors, kā arī Poļu savienības Rīgas nodaļas priekšsēdētājs. Episkās poēmas "Pans Tadeušs" un daudzu citu darbu tulkotājs (no poļu uz latviešu valodu) Jāzeps Osmanis (1932–2014), kura tēvs miris nometnē, veltīja Štuthofai vienu no saviem dzejoļiem.

Atgriežoties pie Čakstes – 1945. gada sākumā padomju uzbrukuma uz Rietumprūsiju (tā sauca 1939.– 1945. gados okupēto Baltijas jūras piekrastes teritoriju, uz kuru 1939. gadā tika pārcelta daļa vācbaltiešu no Latvijas un Igaunijas) rezultātā viņš tika evakuēts no Štuthofas. Konstantīns nomira 21. februārī "nāves gājiena" laikā ceļā uz Lemborku. Vispirms viņš tika apglabāts Kašubijas ciemā Geņā, bet vēlāk viņa ķermeni pārveda uz Nāves gājiena upuru kapsētu Kašubijas Krempā.

Lemborka, kas tūlīt kļūs par Ogres partneri, ir neliela apriņķa pilsēta tajā Kašubijas daļā, kas līdz 1945. gadam bija Vācijas province. Pēc Versaļas līguma parakstīšanas 1919. gadā Kašubijas lielākā daļa nonāca Polijas sastāvā, un tieši šeit tika izstrādāts daudzsološais ekonomiskais projekts: tirdzniecības osta Gdiņā. Tepat tika uzcelts pirmais modernais vasaras kūrorts ar skaisto lietuviešu nosaukumu Jurata, kur atpūtās pirmskara Polijas prezidents, Rīgas Tehniskās universitātes absolvents Ignācijs Moscickis (Ignacy Mościcki).

Lemborkā var apmeklēt mazo vecpilsētu vai arī doties tālāk – uz Slupsku vai Lebu. Kašubijas reģionā, kur vēsturiski runāja valodā, kas ir uzskatīta par reģionālo valodu, atsevišķi no poļu valodas , daudzviet atradīsim "bilingvālus" uzrakstus – poļu un kašūbu valodās. Skolās ir iespēja mācīties kašūbu valodu kā izvēles priekšmetu.

Kašūbu valoda ir arī plašsaziņas līdzekļos, savulaik senators Kazimežs Kleina (Kazimierz Kleina), bijušais Lebas mērs un kādreizējais Polijas-Latvijas parlamentārās grupas priekšsēdētājs, uzstājās Saeimā ar pirmo runu kašūbu valodā.

Protams, runājot par Kašubiju, nāk prātā salīdzinājums ar Latvijas Latgali vai Lietuvas Žemaitiju. Jāpiebilst, ka pašreizējais poļu-latviešu grupas priekšsēdētājs Latvijas Saeimā ir Latgales aktīvists Juris Viļums. Iespējams, arī Austrumlatvija gūs kaut ko noderīgu no šīs sadarbības?

Par spīti atceltai vizītei Polijā prezidents Levits tomēr atstāja savu nospiedumu poļu ziemeļos.

2019. gadā viņš piedalījās Otrā pasaules kara (kas sākās ar Vācijas uzbrukumu Vesterplatei Gdaņskā) sākuma 80. gadadienai veltītajos pasākumos. Kādreiz šeit bija arī valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga. Toreiz viņa atcerējās savu bēgšanu ar kuģi no Gotenhāfenas (tā Otrā pasaules kara laikā nacisti sauca Gdiņu) uz Rietumeiropu 1945. gada ziemā. "Es viesojos Gdiņā jau kārtējo reizi. Pirmoreiz es ierados šeit kara laikā uz kuģa kopā ar citiem bēgļiem un pēc tam vairākus mēnešus te dzīvoju. Tolaik es pat nesapņoju par to, ka reiz atgriezīšos brīvajā Polijā kā neatkarīgās Latvijas prezidente. Gdiņas un Liepājas sadarbība simbolizē savstarpēju gatavību palīdzēt un draudzību starp tuvām poļu un latviešu tautām," toreiz laikrakstam "Głos Wybrzeża" ("Krasta balss") pastāstīja Vīķe-Freiberga, kura, atrodoties Gdiņā, nolika ziedus pie 1970. gada decembra upuru (Trīspilsētas (Gdaņska, Sopotas, Gdiņas) strādnieku protesti pret komunistisko valdību) pieminekļa, kā arī apmeklēja jūras kara floti.

Kurier Poznański (1938 rok)
Kurier Poznański (1938 rok)

Gdiņa, pirmskara brīvpilsētas Gdaņskas, kurā dominējuši vācieši, konkurents, pirms kara izraisīja latviešu preses interesi.

1934. gadā Varšavā dzimušais baņķieris, izdevējs un žurnālists Miķelis Goppers, ģenerāļa Kārļa Goppera dēls, laikrakstā "Latvijas kareivis" publicēja rakstu ar virsrakstu "Polijas lepnums – Gdiņa", kur dalījās iespaidos par savu ceļojumu Pomerānijā. "Gdiņa ir unikāls piemērs veselas pilsētas uzbūvēšanai saskaņā ar konkrētu plānu. Kaut ko līdzīgu var atrast tikai fantastikas romānos. Pat Amerikā, kur dažas pilsētas tika uzceltas zibenīgajā ātrumā, nebija pieliktas tik lielas pūles. Tur tomēr lielāku lomu spēlēja privāta iniciatīva un kapitāls. Bet šeit – valsts. Valstij bija nepieciešama moderna, labi aprīkota militārā un tirdzniecības osta, tāpēc, kārtīgi izvērtējot nākotnes vajadzības, valdība ķērās pie darba," rakstīja Goppers "Latvijas kareivī". Jāpiebilst, ka pirms kara Gdiņu apmeklēja arī Latvijas premjerministrs Marģers Skujenieks.

Ir jāatceras, ka Ziemeļpolija nav tikai Gdiņa, tā galvenokārt ir Gdaņska, pilsēta ar skaistu vecpilsētu,

Mazākumtautību multimediju platforma Rus.LSM.lv publicē materiālus vienā no Latvijas nacionālo minoritāšu valodām – poliski, un šie materiāli būs pieejami arī latviski un krieviski.  

Projekts “Łotwa po polsku” (Latvija poļu valodā) realizēts ar jaunās poļu paaudzes pārstāvju – J. Pilsudska Daugavpils valsts poļu ģimnāzijas audzēkņu un Polijas profesionālo žurnālistu – līdzdalību.

Žurnāla “Przegląd Bałtycki” (“Baltijas apskats”, www.przegladbaltycki.pl) galvenā redaktora vietnieks Tomašs Otockis ir poļu žurnālists, kurš atspoguļo notikumus Baltijā. 12 gadus viņš raksta par tematiem, kas saistīti ar Baltijas valstīm. Kopš 2013. gada regulāri apmeklē Latviju, iemīlējis Rīgu, Ventspili un Cēsis. 

No poļu valodas tulkoja Alina Smiļgina, J. Pilsudska Daugavpils Valsts poļu ģimnāzijas audzēkne.

kur var atrast Garo tirgu, Svētās Marijas baziliku vai Neptūna strūklaku, pie kuras fotografējas tūristi. Personīgi iesaku apmeklēt Bžezno, kur darbojas nesen skaisti atjaunota kūrortviesnīca, Olivas katedrāli vai iedzert kafiju Vžeščas "hipsteru" rajonā. Ja interesē mūsdienu vēsture, nedrīkst palaist garām tādas vietas kā Otrā pasaules kara muzejs vai Eiropas Solidaritātes centrs. Vienā no vecpilsētas bāriem ir iespēja pagaršot Rīgas balzamu visās tā variācijās. Un, ja pietiks spēka, brauciet ar elektrovilcienu (līdzīgs dzelzceļa līnijai Rīga–Tukums) uz Sopotu, t.i., uz "Polijas Jūrmalu", kur atrodas garākā Polijas piekrastes piestātne.

Pomerānijai ir daudz ko piedāvāt Polijas-Latvijas attiecībām.

Atbraucot šeit, ir vērts atcerēties par grūto 20. gadsimta vēsturi, bet arī par cerību, ko deva "Solidaritāte" ar tās vadītāju Lehu Valensu (Lech Wałęsa), tagadējo Gdaņskas lidostas patronu, padomājiet par Kašubija-Latgale paralēlēm. Tāpat arī ir vērts nolikt ziedus uz Čakstes kapa, pārdomājot par Gdiņas vēsturi, vienu no nozīmīgākajiem pirmskara Polijas ekonomiskajiem projektiem. Nebūs velti pastaigāties pa šīs "baltās pilsētas" centrālajām ielām, kas tāpat kā Lietuvas Kauņa var lepoties ar starpkaru modernismu. Bijušajā Jūras stacijas ēkā tagad atrodas Gdiņas Emigrācijas muzejs, kura bija nozīmīga vēsturiska pieredze poļiem. Tas ir tas, ko piedzīvoja abas tautas.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti