Oryginał w języku polskim można przeczytać tutaj.
Русский перевод можно прочитать здесь.
"Zem plānas zemes kārtas atklāja Varšavu, kuras vairs nav," marta beigās vēstīja lielākais Polijas ziņu portāls. Arheologi atrada vecas daudzdzīvokļu mājas pamatus, kura pirms kara atradās Gensia ielā (ul. Gęsia) (iela ir slavena ar to, ka pirms kara to izmantoja gājieniem uz ebreju kapiem, lielākajiem Eiropā (blakus Lodzas ebreju kapsētai); par laimi tie ir saglabājušies līdz mūsdienām kā viena no retajām Varšavas ebreju piemiņas vietām). "Drīzumā šeit tiks būvēts jauns kvartāls. Kā ar pagātnes relikvijām?" jautāja žurnālisti. Pilsētas aktīvisti, kā parasti kritizējot mantkārīgos uzņēmētājus, uzstāja uz izrakumu saglabāšanu, norobežojot tos ar stiklu kā piemiņu tagad jau nepastavošam Ziemeļu rajonam (Dzielnica Północna). Šīs teritorijas, kas aizņem lielāko Varšavas daļu, mūsdienās galvenokārt ir apbūvētas ar Polijas Tautas Republikas laika augstceltnēm (ar savu arhitekūru īpaši izceļas dzīvojamais rajons Muranuv (Muranów), ko "uz geto drupām" uzcēla arhitekts Bogdans Ljaherts (Bohdan Lachert) laika posmā starp 40. un 50. gadiem), bet līdz 1943. gadam te lielākoties bija daudzdzīvokļu mājas, iespējams ne tik skaistas kā Varšavas centrā, tomēr ar savu īpašu garu. Par Ziemeļu rajona simbolu kļuva tirdzniecības iela Naļevki (Nalewki), kuras nosaukums ir saglabājies līdz mūsdienām, lai gan gandrīz nevienam vairs neko neizsaka. "Naļevki bija ebreju rajona centrs. Plaša, apdzīvota, reizēm pat pārpildīta iela, pa kuru kursēja tramvaji, izcēlās ar jidiša valodas dominēšanu un tērpu dažādību – Naļevkās ticīgās sievietes bieži varēja sastapt tradicionālajās parūkās, bet vīriešus – halātos." raksta Dr. Rafals Žebrovskis (Rafał Żebrowski) Ebreju vēstures institūta tīmekļa vietnē.
Līdz 1943. gadam Ziemeļu rajonu apdzīvoja Varšavas ebreji. Šeit runāja jidiša valodā, kuru pirms kara lietoja viena trešdaļa no visiem varšaviešiem (atšķirībā no daudzvalodīgās Rīgas, kur varēja dzirdēt vairākas valodas; līdz 1939. gadam Varšava bija galvenokārt divu kopienu pilsēta, tā kā krievi ļoti ātri izzuda pēc 1915. gada).
Šodien Ziemeļu rajonā, kur saglabājies pirmskara ielu plānojums, bet gandrīz nekas no tā laika ēkām (ja neņemt vērā Sv. Augustīna baznīcu, kas ir redzama pēckara fotogrāfijās kā vienīgā saglabājusies ēka šajā pilsētas daļā), atrodas piemineklis geto varoņiem (atklāts 1948. gadā), sociālistiskā daudzīvokļu māja ar piemiņas plāksni, kas informē, ka šeit dzīvoja esperanto radītājs, Belostokas ebrejs Ludviks Zāmenhofs (Ludwik Zamenhof), kā arī jau desmit gadus te strādā Varšavas iedzīvotāju lepnums – POLIN muzejs, kas apgaismo ne tikai ebreju holokausta tēmu, bet arī divu tautību tūkstošgadu līdzāspastāvēšanu Polijas zemēs. Polijā ir diezgan daudz institūciju, kas nodarbojas ar ebreju pagātnes izpēti, tas vieno Varšavu un Rīgu. Pie tā mūsu valstī aktīvi darbojas jau pieminētais Ebreju vēstures institūts (tā pirmskara ēka atrodas pretī Lielās sinagogas vietai, kuru līdz 1939. gadam apmeklēja liberālie ebreji, un kuras viesis savulaik bija prezidents Ignācijs Moscickis (Ignacy Mościcki); geto sacelšanās nomākšanas pēdējais akts bija šīs sinagogas uzspridzināšana 1943. gada 16.maijā), un drīz ir plānota Rīgas geto un Latvijas holokausta muzeja un Varšavas geto muzeja kopīgās institūcijas atvēršana. Varšavā joprojām ir vairākas sinagogas, tostarp vecākā "Nožiku sinagoga" netālu no Gžibovska laukuma, kur vēl nesen atradās Ebreju teātra ēka, kas nepārtraukti darbojās pēc Otrā pasaules kara un rādija izrādes jidiša valodā (šodien šīs valodas nēsātāju Varšavā ir pavisam maz, tāpēc izrādes lielākoties notiek poļu valodā un tikai ļoti reti jidišā). Par godu geto sacelšanās 80. gadadienai teātris, nenogurstošās Goldas Tenceres (Gołda Tencer) vadībā, sagatavoja iestudējumu "Geto dziesmas". Golda Tencere ir ebreju aktrise un Jidiša kultūras centra dibinātāja (kur, starp citu, notiek jidiša valodas kursi), kā arī Šimona Šurmeja (Szymon Szurmiej) sieva, ilggadējā teātra direktora un Ukrainas Volīnijas iedzīvotāja, kurš izdzīvoja holokaustu, pateicoties evakuācijai dziļi Padomju Savienībā.
Skaidrs, bet kad tika uzsākta raksta virsrakstā minētā sacelšanās?
Viss sākās 1943. gada 19. aprīlī, kad 1940. gada rudenī vāciešu izveidotais Varšavas geto samazinājās līdz diezgan nelielam daudzumam (no 1942. gada jūlija Varšavas ebrejus sāka deportēt uz Treblinkas nāves nometni, tieši tad, protestējot pret nācijas iznīcināšanu, pirmskara Varšavas pilsētas domes deputāts un Varšavas Ebreju padomes (Judenrat) prezidents Ādams Čerņakovs (Adam Czerniaków) izdarīja pašnāvību; māja, kurā viņš dzīvoja, ir saglabājusies līdz mūsdienām, Varšavā, Hlodna ielā (ul. Chłodna), ir daļa no Volas rajona). Vēsturnieki atzīmē, ka geto sacelšanās bija pirmā plaša mēroga poļu un ebreju pagrīdes organizāciju bruņotā akcija pret okupantiem un radās poļu romantiskās sacelšanās tradīcijas rezultātā. Tā tiek uzskatīta arī par pirmo "pilsētas sacelšanos" Eiropā, ko okupēja Trešais reihs (vēlāk sekoja sacelšanās Belostokas geto, bet nākamajā gadā Varšavas sacelšanās, kurā galvenokārt cīnījās Tēvijas armijas (Armia Krajowa) karavīri, pakļati Polijas valdībai Londonā, un arī citu formējumu dalībnieki, tostarp ebreji, kuri karoja kreisajā Tautas armijā). Galvenais 1943. gada aprīļa sacelšanās cēlonis bija lēmums par Varšavas geto likvidēšanu Vācijas politikas "ebreju jautājuma galīgā atrisināšana" ietvaros. Galvenā doma bija "nomirt ar cieņu", ar ieroci rokās un atstāt nospiedumu vēsturē, lai vācieši nevarētu teikt, ka ebreju iedzīvotāji uzvedās gļēvi.
Mazākumtautību multimediju platforma Rus.LSM.lv publicē materiālus vienā no Latvijas nacionālo minoritāšu valodām – poliski, un šie materiāli būs pieejami arī latviski un krieviski.
Projekts “Łotwa po polsku” (Latvija poļu valodā) realizēts ar jaunās poļu paaudzes pārstāvju – J. Pilsudska Daugavpils valsts poļu ģimnāzijas audzēkņu un Polijas profesionālo žurnālistu – līdzdalību.
Žurnāla “Przegląd Bałtycki” (“Baltijas apskats”, www.przegladbaltycki.pl) galvenā redaktora vietnieks Tomašs Otockis ir poļu žurnālists, kurš atspoguļo notikumus Baltijā. 12 gadus viņš raksta par tematiem, kas saistīti ar Baltijas valstīm. Kopš 2013. gada regulāri apmeklē Latviju, iemīlējis Rīgu, Ventspili un Cēsis.
No poļu valodas tulkoja Alina Smiļgina, J. Pilsudska Daugavpils Valsts poļu ģimnāzijas audzēkne.
Sacelšanās vadītājs bija Mordehajs Aņelevičs (Mordechaj Anielewicz) (1919-1943), Ebreju cīņas organizācijas komandieris, šobrīd raksta sākumā minētās Gensia ielas patrons. Pirms kara Aņelevičs bija labējo organizācijas "Beitar" loceklis, bet pēc tam bija kreisā spārna cionistu skautu organizācijas Hashomer Hatzair dalībnieks (politiskās vēlēšanas pirms kara ne vienmēr bija konsekventas). 1942. gadā viņš piedalījas geto ebreju antifašistās kustības uzsākšanā, kurā ietilpa sociālisti un komunisti. Vēlāk bija Ebreju kārtības dienesta komandiera vietnieka, ebreju kolaboracionista, jurista Jakuba Lejkina (Jakub Lejkin) slepkavības mēģinājuma līdzorganizētājs. Draudzējās ar Emanuelu Ringelblumu (Emanuel Ringelblum), Varšavas geto hronistu. Aņelevičs, kopā ar citiem Ebreju cīņas organizācijas dalībniekiem, nomira 1943. gada 8. maijā bunkurā, ko ieskāva vācieši Mīļā ielā (ul. Miła) ("Mīļa iela vairs nav tik mīļa," pēc kara rakstīja poļu kreisais dzejnieks Vladislavs Broņevskis (Władysław Broniewski)), tomēr precīzi viņa nāves apstākļi nav zināmi. Mūsdienās Anieleviča vārdā ir nosaukts Izraēlas kibucs Yad Mordechaj, kā arī Ebreju Vēstures un Kultūras Pētniecības un Pasniegšanas centrs Polijā, kas pašlaik darbojas kā Varšavas Universitātes Vēstures fakultātes daļa. Holandieši, atceroties par kaujinieku no Varšavas geto, nosauca viņa vārdā vienu no Amsterdamas ielām.
Tomēr sacelšanās geto piedalījās ne tikai Aņelevičs, nacistiem pretojās arī Izaks Cukermans (Icchak Cukierman) (1915-1981), cionistu aktīvists, pēdējais Ebreju cīņas organizācijas komandieris, kibuca un Geto cīnītāju muzeja (pēckara Izraēlā) līdzdibinātājs; viņa sieva Civija Ļubetkina (Cywia Lubetkin) (1914-1978); Dāvids Vdovinskis (Dawid Wdowiński) (1895-1970), psihiatrs, labējās Ebreju militārās savienības komandieris; inženieris, komunists Edvards Fondamiņskis (Edward Fondamiński) (1910-1943); Mihals Klepfišs (Michał Klepfisz) (1913-1943), ķīmiķis, kreisās organizācijas Bund un sporta organizācijas "Morgenstern" aktīvists (miris sacelšanās otrajā dienā); Žuta Hartmane (Ziuta Hartman) (1922-2015), Ebreju militārās savienības cīnītāja un Varšavas godātā pilsone; Tosija Altmane (Tosia Altman) (1918-1943), kas piederēja pie ebreju pretošanās kustības un aktīvi darbojās cionistu organizācijā Hashomer Hatzair, un visbeidzot Mareks Edelmans (Marek Edelman) (1922-2009), pazīstamais pēckara kardiologs, audzināts Bund-a tradīcijās, Varšavas sienu gleznojumu varonis, kuros tika ilustrēta geto sacelšanās, un viņa sieva Alina Margolis-Edelmane (1922-2008), arī pazīstama ārste.
Par godu geto sacelšanās uzsākšanas gadadienai notika valsts ceremonijas, kurās piedalījās prezidents Andžejs Duda (Andrzej Duda) un premjerministrs Mateušs Moraveckis (Mateusz Morawiecki). Varšavas ebrejus godināja arī pilsētas pašvaldība, tostarp mērs Rafals Tšaskovskis (Rafał Trzaskowski), kā arī Varšavas skolas. Daudzi varšavieši tajā dienā piespraudīja sev uz apģērba papīra narcisi, kas bija geto nemiernieku simbols (tādas narcises, kuras varēja izgriezt, drukāja poļu iknedēļas žurnālos). Notika tikšanās, lekcijas un pastaigas pa Varšavas ebreju pēdām.
Varšavas ebreju vēsture, tajā skaitā nemiernieku un nemiernieču, pamazām kļūst par "Polijas vēsturi", lai gan poļi par to zina daudz mazāk nekā par 1944. gada Varšavas sacelšanos. Palielināt zināšanas palīdz Varšavā esošās iestādes, kā arī atbilstoša izglītība, izdotās grāmatas un filmas. Paradoksāli, ka Rietumvalstīs geto sacelšanās ir pieminēta daudz biežāk. Tomēr galvenā doma ir – atcerēties par visiem totalitāro režīmu noziegumiem.
