● Oryginał w języku polskim można przeczytać tutaj.
● Русский перевод доступен здесь.
Viņas bagātīgo dzīvi var sadalīt vismaz divās biogrāfijās. Kozakeviča nodzīvoja tikai 35 gadus, traģiski mirstot Tirēnu jūras viļņos. Taču patiesībā vērīgi poļu laikrakstu lasītāji Itu varēja satikt arī 70. gados, kad žurnāla "Radar" ("Radars") publikācijā bija rakstīts par Itas plašajām interesēm un lielo aizraušanos ar valodām.
Kā 2020. gadā atcerējās bioloģijas doktors, Latvijas Poļu savienības aktīvists, Zbigņevs Meškovskis (Zbigniew Mieszkowski): "Ita bija ārkārtīgi izglītota un asprātīga sieviete (...) Viņas dzīvoklī vienmēr atradu visjaunākās un visinteresantākās plates. (...) Uz viņas dejām bieži ieradās cilvēku kompānija, kuras biedrs biju arī es. Viņai bija daudz draudzeņu, tā sākās arī mūsu draudzība. Kādas starp mums pastāvēja attiecības? Mēs bijām draugi, nekā īpaša. Taču 1989. gadā mani iecēla Latvijas Poļu savienības Rīgas nodaļas vadītāja amatā…"
Mazākumtautību multimediju platforma Rus.LSM.lv publicē materiālus vienā no Latvijas nacionālo minoritāšu valodām – poliski, un šie materiāli būs pieejami arī latviski un krieviski.
Projekts “Łotwa po polsku” (Latvija poļu valodā) realizēts ar jaunās poļu paaudzes pārstāvju – J. Pilsudska Daugavpils valsts poļu ģimnāzijas audzēkņu un Polijas profesionālo žurnālistu – līdzdalību.
Žurnāla “Przegląd Bałtycki” (“Baltijas apskats”, www.przegladbaltycki.pl) galvenā redaktora vietnieks Tomašs Otockis ir poļu žurnālists, kurš atspoguļo notikumus Baltijā. 12 gadus viņš raksta par tematiem, kas saistīti ar Baltijas valstīm. Kopš 2013. gada regulāri apmeklē Latviju, iemīlējis Rīgu, Ventspili un Cēsis.
No poļu valodas tulkoja Alina Smiļgina, J. Pilsudska Daugavpils Valsts poļu ģimnāzijas audzēkne.
Ita Kozakeviča tad kļuva par organizācijas prezidenti, un iedvesmoja izveidot vairākas Poļu savienības nodaļas pat tālajā Latgalē. Bez Itas nebūtu poļu sabiedrības atdzimšanas ne tikai Rīgā, bet arī Rēzeknē, Jelgavā, Liepājā un citās Latvijas pilsētās.
Jelgavas Poļu savienības nodaļas dibinātāja Jadviga Radziņa atceras tikšanos ar Itu 1989. gada Ziemassvētkos, kas bija veltīta poļu dzejnieka Ādama Mickēviča (Adam Mickiewicz) piemiņai, kurš piedzima 1798. gadā, tieši Ziemassvētku vakarā: "Ita stājās zāles vidū, nolika sev blakus krēslu un lūdza klātesošos apsēsties nedaudz tuvāk. Savu runu viņa uzsāka ar dzejnieka dzīves hroniku: katru Mickēviča dzīves posmu ļoti emocionāli savija ar poēta tolaik rakstītajiem darbiem. Viņa brīvi, no galvas un ar sajūsmu deklamēja vairākus dzejoļu fragmentus, poētiskus romānus, poēmas un drāmas. Dažreiz Ita lēnām apsēdās uz krēsla, reizēm atkal piecēlās un staigāja. Viņa ar lielu līdzjūtību runāja par dzejnieka piespiedu emigrāciju, viņa šaubām un mīlestībām," atceras Radziņa.
Kas bija šī poļu kultūras un literatūras eksperte un poliglote, kura mācēja ne tikai krievu, spāņu un franču valodu, bet arī tādu "eksotisko" valodu kā gruzīnu?
Ita dzimusi 1955. gadā Rīgā latvietes Ritas Līdakas un poļa Ježija Kazakeviča (Jerzy Kazakiewicz) ģimenē. Uzvārdu es speciāli rakstīju kā "Kazakevičs", jo kaut kad vēstures gaitā tas tika sagrozīts. Ita bija Rīgā dzīvojošas ģimenes sestās paaudzes pārstāve. Viņas vecvectēvs apmetās uz dzīvi Latvijā, bēgot no cara represijām pēc 1863. gada janvāra sacelšanās. Par svarīgo Itai, kura savā dienasgrāmatā pat ierakstīja slaveno saukli "Par jūsu un mūsu brīvību", poļu nacionālo sacelšanos mēs jau rakstījām 2023. gada sākumā.
Itas ģimenē runāja gan poļu, gan latviešu valodā, Ita brīvi pārgāja no vienas valodas uz otru. Nav taisnība, kā nesen rakstīja kāds Latvijas interneta lietotājs, ka Latvijas poļi pirms Otrā pasaules kara un pēc 1945. gada "vāji runāja poļu valodā". Līdz 1940. gadam Latvijā bija poļu skolas, poļu prese, Poļu teātris Rīgā, un poļi runāja tīrajā, kaut arī uzskatāmā par pierobežu, poļu valodā. Tajā skaitā arī Ita. Par to, cik skaisti un melodiski viņa runāja poliski, mēs varam pārliecināties, klausoties raidījumu "Nasz Głos" ("Mūsu balss") Latvijas Radio 4 kanālā.
Itas ģimenē saglabājās poļu kultūra, lai gan pastāvēt tai nācās citos apstākļos, proti, Latvijas PSR laikā, kad vietējiem poļiem atņēma iespēju iegūt izglītību poļu valodā. Par nākamo Itas lielo aizraušanos kļuva Voltēra valoda. 1962.–1974. gados topošā Poļu asociācijas prezidente mācījās franciski runājošajā Rīgas Anrī Barbisa (Henri Barbusse) 11. vidusskolā, bet vēlāk studēja romāņu filoloģiju Latvijas valsts Universitātes Svešvalodu fakultātē. Strādāja par korektori izdevniecībā "Liesma", žurnālisti žurnālā "Twórczość" ("Radošums"), kā arī par tulku no poļu un franču valodas. Viņu interesēja folklora un attiecības starp dažādu tautu literatūrām.
Tomēr Ita bija "sociāls, politisks zvērs". 1988. gada decembrī viņa līdzorganizēja Latvijas PSR Nāciju forumu un veica vairākus pasākumus pirmās poļu skolas izveidei Rīgā. Itas dzīves laikā to atvērt iespējas nebija, tas izdevās tikai 1991. gadā. Šī Itas Kozakevičas vārdā nosauktā skola nav gluži tāda, kāda tā varētu būt: īsts poļu valodas un kultūras centrs situācijā, kad Latvijas valsts ir nolēmusi galvenokārt pievērsties mācībām valsts valodā (šeit būtu vērts padomāt, vai turpmākās izglītības reformas neskars "mazās minoritātes" vairāk nekā Latvijas krievus?). Taču ir arī labas ziņas: septembrī, pēc Rīgas domes deputāta Miroslava Koda iniciatīvas, Ita Kozakeviča kļuva par Nīcgales ielas daļas (kur atrodas skola) patronesi. Starp citu, šo ideju aktīvi atbalstīja arī Latvijas Poļu savienība, it īpaši Halīna Drozdovska (Halina Drozdowska), 1991. gadā Poļu savienības Rīgas nodaļas priekšsēdētāja.
1990. gada 14. janvārī, dažus mēnešus pirms Itas nāves, tika nodibināta Latvijas Poļu savienība. Nebija pat citu variantu, šī organizācija bija jāvada poļu aktīvistei. Kopā ar citiem mazākumtautību biedriem: Rutu Šacu-Marjašu (ebrejiete) un Refatu Čubarovu (Refat Çubarov, Krimas tatārs), viņa bija Latvijas Nacionālo kultūras biedrību asociācijas līdzpriekšsēdētāja; organizācija pastāv arī šodien un ir nosaukta Itas Kozakevičas vārdā. Tās galvenā mītne atrodas Rīgā, Pārdaugavā, tur strādā vietējās polietes, un ik pa laikam Slokas ielā 37 tiekas klubs "Gawęda" ("Stāsts") – poļu valodas balsts.
Ir vērts pieminēt Latvijas Nacionālo kultūras biedrību asociācijas programmas dokumentu, tur bija daudz rakstīts par to, kā agrāk iedomājās atsevišķu tautību līdzāspastāvēšanu brīvajā Latvijā: "Visas mazākumtautības varēs brīvi un bez šķēršļiem attīstīties un papildināt savu kultūru, ar nosacījumu, ka latviešu tauta būs neatkarīga un pilnvērtīga saimniece, kas pati lems savu likteni zemē, kas ir viņas etniskā dzimtene."
Ita tomēr neierobežoja sevi vienīgi ar poļu minoritātes atbalstu. Viņa iesaistījās Latvijas Tautas frontē, kas organizēja nacionālo kustību par neatkarību no Maskavas.
1990. gada pavasara vēlēšanās viņa no Jēkabpils rajona vēlēšanu apgabala tika ievēlēta Augstākajā Padomē (pagājušā gada ziemā šajā pilsētā Itai tika atklāts piemineklis, iniciatore bija vietējā poļu aktīviste Katažina Grahoļska-Krjukovska (Katarzyna Gracholska-Krukowska)). Itai tad izdevās uzvarēt no rajona, kur lielākā vēlētāju daļa bija padomju militārpersonas. Parlamentā viņa kļuva par prezidija locekli un Cilvēktiesību un nacionālo lietu komitejas vadītāju. 1990. gada 4. maijā viņa balsoja par Latvijas Neatkarības deklarācijas pieņemšanu.
Un par savu darbību Ita tika pagodināta ar titulu "Sieviete-Latvija".
Ita Kozakeviča nepiedzīvoja redzēt patiesi brīvu Latviju – noslīka Tirēnu jūras viļņos 1990. gada rudenī. Zbigņevs Meškovskis, kurš aizgāja mūžībā otrajā pandēmijas gadā, dažus mēnešus pirms savas nāves prātoja, kā Ita skatītos uz mūsdienu "poliskumu" un politisko situāciju Latvijā: "Ja Ita nebūtu traģiski mirusi, droši vien būtu bijis mazliet labāk. Diemžēl starp poļiem nav iespējas atrast cilvēkus, kas viņu cienīgi aizstātu. Atrast cilvēkus ar tādu temperamentu un tik attīstītu inteliģenci un patriotismu, lai pārņemt viņas stafeti. Ir vairāki iemesli, kāpēc Latvijas Poļu savienība agri vai vēlu sabruks. Pirmais iemesls ir Latvijas varas iestāžu attieksme pret mazākumtautībām, otrais – Varšavas attieksme pret šeit notiekošo, un trešais ir poļu izcelsmes Latvijas pilsoņi, kuri uzsāka sadarbību ar Latvijas valdību, bet nav spējīgi iegūt vismaz kaut ko savai kopienai."
Šie vārdi ir rūgti, tomēr 1991. gada barikāžu un Latvijas neatkarības atjaunošanas cīņas dalībniekam Zbigņevam Meškovskim uz tiem bija tiesības. Taču tikpat rūgts ir fakts, ka pēc 1990. gada, ja neskaita Latvijas Nacionālo kultūras biedrību asociāciju vai poļu skolas patronāžu, nebija nevienas Latvijas pilsētas, kas Itai piešķirtu ielas vai laukuma nosaukumu, vai nelielu pieminekli. Parādi tiek dzēsti tikai tagad. Es priecājos par to, ka tapa filma, Jēkabpilī tika uzcelts piemineklis un beidzot Rīgā atrada vietu Itas Kozakevičas ielai.
Tomēr jautājums paliek atklāts: kāpēc Latvijā tik viegli tiek aizmirsti varoņi?
