To trīs gadu laikā, kas ir pagājuši kopš Zolitūdes traģēdijas, visas aktivitātes, kas saistītas ar vainīgo meklēšanu un būvniecības nozares sakārtošanu, esmu vērojis ar visai dalītām jūtām.
Komercbankas "Nordea" un DNB noslēgušas vienošanos par darbības apvienošanu Igaunijā, Latvijā un Lietuvā, lai izveidotu jaunu banku Baltijā. Jaundibināmā banka Baltijas tirgū vēlas iegūt līderpozīcijas, bet Latvijā tā kļūtu par otru lielāko aiz “Swedbank”.
Valsts ieņēmumu dienesta (VID) lēmums piemērot apjomīgu nodokļu uzrēķinu uzņēmumam “Dobeles dzirnavnieks” daļai sabiedrības bija kā zibens no skaidrām debesīm. Tikmēr citās nozarēs uzņēmēji atzīst, ka dienesta paaugstinātai aktivitātei vairs nav gadījuma raksturs. Nodokļu iekasētāju aktivitāte jau ir sākusi raisīt debates – vai mēģinājumi strauji uzlabot ēnu ekonomikas apkarošanas rādītājus nekļūst pārāk stihiski un nepārdomāti?
Pēdējās nedēļās Imants Parādnieks, pateicoties savām iniciatīvām abortu skaita samazināšanas un nodokļu politikas jomā, par publicitātes trūkumu pilnīgi noteikti nevar sūdzēties, un tikai vēsture rādīs, vai šie ierosinājumi politiķim izrādīsies veiksme vai izgāšanās.
Globālajā enerģētikas tirgus spēlētājiem aizvadītais gads pilnīgi noteikti būs neaizmirstams, jo tik lielam naftas cenu krituma šokam nebija gatavojies neviens ražotājs, bet it īpaši gada sākumā vēl tik pašapmierinātā kaimiņvalsts, naftas ražošanas līderis Krievija. Šo pārmaiņu radītās pozitīvās sekas ikviens no mums izjūt jau šobrīd, tomēr attīstības scenārijs ilgākam termiņam nav gluži gluds.
Strauji tuvojoties laikam, kad atteiksimies no regulētām cenām elektroenerģijas tirgū, politiķu diskusijas un skaidrojumi par to, kāpēc šis solis mums ir jāsper, diemžēl ir pieklusuši, toties netrūkst troļļu skaits, kuri publiskajā telpā savus līdzpilsoņus mēģina pārliecināt par to, ka iecerētā tirgus atvēršana ir nevajadzīga, nepamatota un uzskatāma par politiķu un enerģētiķu izperinātu „genocīdu”.
Pagājušās nedēļas „Pasažieru vilciena” valdes eksekūcija, visticamāk, nebija liels pārsteigums nevienam, kas pēdējos gados sekojis līdzi uzņēmuma mēģinājumiem tikt pie jauniem vilcieniem. Tomēr veids, kā tas notiek, aizvien vairāk rada skepsi par to, vai politiķu stāstītais par uzņēmumā notiekošo un valdes darbību patiešām atbilst patiesībai, jo pēdējo gadu lēmumi arvien vairāk liek domāt, ka Latvijas politiķiem pasažieru vilcienu satiksme gluži vienkārši neinteresē. Kā gan lai citādāk izskaidro faktu, ka kompānijai, kura salīdzinājumā ar savām māsām Lietuvā un Igaunijā ir gluži vai milzis, savā pastāvēšanas laikā tā arī nav izdevies tikt ne pie viena jauna vilciena?