Ar nožēlu jāatzīst, ka daļa no sašutuma ir balstīta uz mītiem – pirmkārt, pat vēl ekonomisku aktīvu cilvēku vidū mītu par to, ka „sadārdzinoties elektrībai, sadārdzināsies viss pārējais”. Nē, šoreiz tas tā tiešām nebūs, tāpēc ka uzņēmumi elektrību jau sen pērk par neregulētām cenām.
Tomēr otrs iemesls, kāpēc tirgu tomēr ir jābeidz regulēt, ir fakts, ka
elektrības cenas tradicionāli ir uzskatītas par ārkārtīgi sociāli jūtīgu, lai gan patiesībā elektrība nebūt neveido ļoti lielu daļu no vidējā Latvijas iedzīvotāja ikmēneša tēriņiem. Vietējais privāto elektrības lietotājs izmanto ap 170 kilovatstundām mēnesī, līdz šim maksājot par to ap 20 eiro mēnesī, bez tam lielākoties aiz šī skaitļa slēpjas vairāku lietotāju patēriņš.
Arī no jaunā gada pieaugot par aptuveni 8 eiro, to ir grūti nosaukt par ļoti apjomīgu summu, it īpaši, ja ņem vērā, ka vidēji uz vienu cilvēku vidējā mājsaimniecībā, piemēram, alkohola un tabakas iegādei, kā arī atpūtai tiek izmantotas lielākas summas.
Tieši šis neracionālais elektrības sociālais jūtīgums ir viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc ir laiks atteikties no regulētām cenām, jo pagājušais gads ir uzskatāmi parādījis to, ka sociāli jūtīgas un regulētas cenas ir labs veids, kā politiķiem manipulēt ar vēlētājiem un radīt iluzoru iespaidu par apņēmīgiem soļiem cīņā ar sociālajām problēmām. Tomēr šis iespaids patiešām ir iluzors, jo 5 eiro ietaupījums uz elektrības rēķina, piemēram, pensionāru ar vidējo pensiju 284 eiro apmērā it nemaz nepadara par pārtikušu cilvēku. No šī pensionāra viedokļa daudz racionālāk būtu cīnīties, piemēram, par pazeminātu pievienotās vērtības nodokļa likmi pārtikai vai apkurei. Vēl jo vairāk,
līdzšinējie politiķu centieni ar skaļiem saukļiem iesaistīties elektrības tirgus regulēšanā bijuši visai liekulīgi, jo būtisku daļu no elektrības cenas veido tieši nodokļi, tomēr iespēja samazināt šos nodokļus nav apspriesta.
Tāpat arī pieredze daudzviet pasaulē liecina par to, ka politiķu mēģinājumi apvienot sociālas funkcijas ar uzņēmējdarbību visai bieži ilgākā termiņā izrādās ļoti neveiksmīgi, un enerģētikas sektorā tam uzskatāms piemērs ir Ukraina, kura šī brīža kara gaisotnē savu kļūdu sekas izjūt īpaši smagi. Piemērs rodams arī pašmājās, transporta sektorā – tas ir izvārgušais „Pasažieru vilciens”, kuram ieņēmumi no biļetēm veido mazāk par pusi no apgrozījuma un kuram vairs nav pa kabatai uzņēmuma darbībai nepieciešamie jaunie vilcieni.
Protams, jau daudzkārt publiskajā telpā ir izskanējis žēlabains jautājums – kā gan Latvijā drīkst būt tik augsta elektrības cena, ja reiz mums ir Daugavas hidroelektrostacijas, un ka mēs bezjēdzīgi pārmaksājam par lielajām termoelektrostacijām. Atbilde ir visai vienkārša – ja nebūtu Latvijas hidroelektrostaciju un termoelektrostaciju, visticamāk, gan Latvijā, gan Lietuvā elektrība nemaksātu vis nepilnus 17 centus par kilovatstundu, bet gan tuvāk 25-30 centiem.
