Tomēr kopumā biju pārsteigts, ka pēc visai plaša jauno tarifu atspoguļojuma medijos maijā no sabiedrības sekoja tik pasīva reakcija, un tikai septembrī, kad jaunie tarifi jau bija stājušies spēkā un līdz lietotājiem nonāca pirmie rēķini, sociālie tīkli un mediji eksplodēja ar visai daudzu sašutušu elektrības lietotāju sūdzībām.
Nojaušu, ka
mans teiktais šķitīs kā eļļas pieliešana ugunī, tomēr, manuprāt, tieši lietotāju reakcijas izpausmes uz pārmaiņām “Sadales tīkla” tarifos ir ļoti pārliecinošs pierādījums tam, cik šādas pārmaiņas patiesībā ir bijušas nepieciešamas un ka to atlikšana uz vēlāku laiku pārmaiņas padarītu tikai vēl sāpīgākas.
Acīmredzot sabiedrība, ticot vairākiem populāriem mītiem, ir pieradusi līdz mājai vai uzņēmumam pienākošo elektrības pieslēgumu uztvert kā kaut ko pašsaprotamu un par bezmaksas sabiedrisko labumu. Tomēr, ja mēs kā sabiedrība mīlam deklarēt, ka vēlamies zaļāku un sociāli atbildīgāku enerģētikas politiku, tad mums ir pienākums arī pieņemt savu politisko prioritāšu blaknes.
Kāds tad ir svarīgākais iemesls, kāpēc jaunie tarifi ir vajadzīgi? Pirmkārt, lai novērstu klaji absurdo situāciju, ka ievērojams skaits - vairāk nekā 100 tūkstoši patērētāju - saņem pakalpojumu, par to neko nemaksājot. Tieši tā – elektrības piegāde jeb, vienkāršā valodā sakot, iespēja 24 stundas diennaktī saņemt elektroenerģiju, ir pakalpojums, kuram ir izmaksas, un ir tikai taisnīgi, ka arī šo pieslēgumu lietotāji par to maksā. No vairākiem sašutušiem lietotājiem ir nācies dzirdēt – „kādas gan vēl izmaksas, man tie vadi jau no padomju laikiem stāv!”.
Lai gan elektroenerģijas sistēmas infrastruktūras kalpošanas laiks ir samērā ilgs (piemēram, koka balstiem tie ir aptuveni 30 gadi, gaisa vadu līnijām 25-33 gadi, pazemes kabeļiem 40 gadi, skaitītājiem – līdz 12 gadiem), lietotājiem tā tomēr ir pakāpeniski jānosedz arī tad, ja šī infrastruktūra stāv dīkā. Un, acīmredzot, lielai daļai patērētāju nav nojausmas, ka pieslēgums, kurš netiek lietots, rada arī citas izmaksas, kas rodas arī tad, ja pieslēgumā elektroenerģija netiek tērēta – te var minēt, piemēram, elektroenerģijas tukšgaitas zudumus transformatoros, tāpat arī cilvēka un datorsistēmu darbu, kas ir saistīta ar elektroenerģijas patēriņa uzskaiti, kontroli, rēķinu izrakstīšanu, skaitītāju pārbaudēm, un, galu galā, arī iespējamo bojājumu novēršanu tīklā.
Tātad, nepatērējot elektroenerģiju un atbilstoši iepriekšējiem tarifiem nemaksājot pilnīgi neko, elektrības pieslēguma lietotājs nepiedalās infrastruktūras uzturēšanā, lai gan rada izmaksas, un par to samaksā citi patērētāji. Un to pašu lielā mērā var teikt arī tiem patērētājiem, kuri, izmantojot relatīvi jaudīgu piedāvājumu, patērē ļoti niecīgu apjomu elektroenerģijas.
Tāpat sabiedrībā pārāk iesīkstējis ir vāji pamatots mīts par to, ka, izmantot elektroenerģiju ļoti mazos apjomos, ir „zaļas domāšanas” piemērs un no sociālās atbildības viedokļa pieņemama rīcība. Man gan šķiet tieši otrādi - izšķiest resursus, kurus konkrētajā pieslēguma vietā lietotājs pats neizmanto, ir tikpat „zaļi”, kā autobusa pieturā stundām ilgi tukšgaitā rūcināt autobusu, uz kuru tā arī neatnāk neviens pasažieris. To pašu var teikt par patērētājiem, kuriem pieslēgums ir ar viņu patēriņam neatbilstoši lielu jaudu – tīmeklī brīvi pieejamos materiālos ikviens var pārliecināties, ka tukšgaitas patēriņa atšķirības dažādu jaudu transformatoriem var vērā ņemami atšķirties.
Arī par sociālo atbildību vecās tarifu sistēmas ietvaros, manuprāt, runāt ir visai aplami – nemaksājot par savu pieslēgumu, indivīds nevar gūt nekādu vērā ņemamu un pierādāmu ieguvumu savai dzīves kvalitātei. Un, ja runājam par gadījumiem, kad elektroenerģijas patēriņš ir ļoti mazs, arī šajā gadījumā jāuzsver, ka korelācija starp indivīda patērēto elektroenerģijas daudzumu un viņa labklājību ir visai apšaubāma – liels elektroenerģijas patēriņš tikpat labi var būt sociāli ļoti neaizsargātam lietotājam, kuram, piemēram, mājokļa sliktā tehniskā stāvokļa dēļ nākas lietot elektroenerģiju apsildei.
Atsevišķas diskusijas vērts ir jautājums, cik vispār lietderīgi un pamatoti ir izmantot elektroenerģiju kā sociālā atbalsta instrumentu? Manuprāt, tas ir neefektīvs sociālā atbalsta instruments, no kura Latvijai ātrāk vai vēlāk vajadzētu atteikties.
Es negribētu būt pārāk bargs pret politikas veidotājiem, kuri šo atbalsta instrumentu ilgstoši ir izmantojuši un joprojām izmanto, jo mainīt sabiedrības pieradumus un izpratni ir smags darbs. Tomēr minēšu vairākus argumentus, kāpēc ātrāk vai vēlāk tomēr to vajadzētu darīt. Pirmkārt, elektroenerģija kā sociālā atbalsta instruments nenodrošina vienlīdzīgu attieksmi starp dažādiem atbalsta saņēmējiem, it īpaši iepriekšējās sistēmas ietvaros, jo, patērējot mazāk elektroenerģijas, lietotāja faktiskais ieguvums naudas izteiksmē kļūst proporcionāli mazāks.
Otrkārt, izmantojot elektroenerģijas apgādi kā sociālā atbalsta instrumentu, netiek ņemti vērā arī lietotāja faktiskie sadzīves apstākļi un vajadzības – iespējams, bezdarba apstākļos nonākušam lietotājam ievērojami noderīgāks būtu atbalsts, piemēram, mobilitātei, kas atvieglotu piemērotas darba vietas atrašanu, bet vēl kādam citam trūcīgam lietotājam patiesais sociālās neaizsargātības cēlonis ir nevis elektrības cena, bet gan kvalitatīvas veselības aprūpes nepieejamība vai augstas siltumenerģijas izmaksas.
Te atkāpei jāpiemin, ka
siltumenerģija daudziem veido ievērojami lielāku daļu no ikmēneša patēriņa groza nekā elektroenerģija un tās izmaksu sloga svārstības gada griezumā lielākajai daļai iedzīvotāju ir krietni nevienmērīgākas nekā elektroenerģijai.
Tāpēc, ja politikas veidotāji uzskata, ka atbalsts enerģijas iegādei mazāk aizsargātajiem sabiedrības slāņiem joprojām ir saglabājams, iespējams, būtu vērts sākt biežāk tieši siltumenerģijas un energoefektivitātes virzienā.
Vai ar to es vēlos pateikt, ka jaunie elektroenerģijas sadales tarifi ir nevainojami? Nē, noteikti nē! Jo, iepazīstoties ar tarifu atšķirībām dažāda veida lietotājiem, ir grūti nepamanīt to, ka gan „Sadales tīklam”, gan politikas veidotājiem, it īpaši lemjot par tarifiem juridiskajām personām, ir nācies izdarīt arī politisku izšķiršanos, nodrošinot vienu grupu lietotājiem ievērojami labvēlīgākus nosacījumus, bet citiem – ļoti neiepriecinošus nosacījumus.
Un nešaubos, ka gan pašu uzņēmēju, gan politikas veidotāju arsenālā ir ļoti daudz pārliecinošu argumentu dažādu lietotāju grupu atbalstam.
Tomēr, manuprāt, svarīgākais ir šo tarifu princips – likt sabiedrībai beidzot atzīt to, ka arī elektrības pieslēguma nodrošināšana ir pakalpojums, kas rada pavisam reālas izmaksas elektrotīkla operatoriem, un mudināt to uz atbildīgāku attieksmi pret izmantojamajiem resursiem. Jo
ir svarīgi saprast, ka ne tikai pati elektrība, bet arī tās piegādei nepieciešamā infrastruktūra ir būtisks tehnisks un ekonomisks resurss, kurš, to izmantojot atbildīgi, eļļo ekonomikas izaugsmi, bet izmantojot aplami un neapdomīgi - kļūst par aizvien lielāku slogu patērētājiem.
Un tas, cik dārgi ilgtermiņā būsim spiesti maksāt par elektrības pārvades un sadales tarifiem, ir atkarīgs no pašiem. Latvijas elektrotīkli ir radīti krietni lielākam patērētāju skaitam un krietni lielākam patēriņam, un, ja Latvijas ekonomiskā izaugsme, un it īpaši rūpniecības sektors, turpinās būt tikpat nīkulīgi kā līdz šim, tad visai droši varam teikt, ka arī elektrotīklu tarifi būs neizbēgami augsti. To būtu vērts atcerēties ikvienam „zaļās Latvijas” aizstāvim, pirms ar vieglu roku parakstīt kārtējo petīciju pret „smakojošo cūku fermu”, „kaitīgo rūpnīcu” vai „trokšņaino dzelzceļu”.
