Visai pārliecinoši redzams - ja vien nenotiks ļoti lieli, ražošanu ietekmējoši satricinājumi kādā no naftas ražotājvalstīm, naftas cenas saglabāsies zemas visu 2015. gadu, jo tirgus dalībnieku vidū pēdējo mēnešu laikā ir nostiprinājusies pārliecība par to, ka globāli pieejamās ražošanas jaudas ir vairāk nekā iepriekš. Šobrīd tirgus dalībnieki ir tik pārliecināti par naftas pieejamību, ka atšķirībā no iepriekšējiem gadiem globālais tirgus gandrīz nereaģēja uz ziemas sezonas sākumu un aukstāku laika apstākļu iestāšanos, savukārt ziemas beigās, kad naftas produktu patēriņš krītas vēl vairāk, ļoti iespējams, mūs sagaida nākamais cenu kritums.
Tomēr globālajam enerģijas tirgum izšķirošais jautājums ir par to, kā uz notiekošajām pārmaiņām izvēlēsies reaģēt Krievija.
Augstās naftas cenas vairāku iepriekšējo gadu laikā Krievijai nodrošināja visai treknus ienākumus, tomēr tikai salīdzinoši neliela daļa no tiem ir atgriezušies naftas un gāzes ieguves sektorā. Tāpēc, lai uzturētu šī brīža lielos naftas ieguves apjomus, Krievijai nozarē būs jāinvestē lieli līdzekļi.
Iespēja, ka nozares attīstībai nepieciešamos līdzekļus varētu nodrošināt pati Krievija, ir niecīga, jo Krievijas politiskā elite, kura arī iepriekšējos gados nebija īpaši dāsna pret enerģētikas sektoru, ir nepārprotami solījusi, ka tās prioritāte krīzes laikā būs tieši sociālie tēriņi. Tāpēc praktiski vienīgā saprātīgā izeja Krievijai no esošās situācijas būtu pragmatiska piekāpšanās rietumvalstīm, panākot pret to vērsto sankciju atcelšanu, un strauja ārvalstu investīciju un kredītlīdzekļu piesaiste naftas un gāzes sektoram. Visticamāk, rietumvalstis joprojām vēl ir gatavas atļaut Krievijai to izdarīt, „nezaudējot seju” - atkāpjoties no Ukrainas tādā veidā, kas Krievijas iedzīvotājiem neradītu iespaidu par to, ka Krievija bijusi spiesta piekāpties.
Diemžēl Krievijas gadījumā nav pamata pārāk zemu vērtēt arī iespēju, ka valsts var rīkoties arī iracionāli, un, cerot uz naftas cenu atkopšanos, turpināt esošo ārpolitiku. Šajā gadījumā
kā visai ticams ir jāvērtē scenārijs, ka Krievija var zaudēt savu kā naftas ražotāja globālo lomu un arī satricināt visas pasaules tirgus pat tad, ja naftas cenas atsāktu palielināties, jo investētu naftas ieguvē pārāk vēlu.
Jāatgādina, ka pēc PSRS sabrukuma, Krievijai nespējot nodrošināt nepieciešamās investīcijas naftas ieguvē vien dažus gadus, tās ražošanas apjoms kritās gandrīz uz pusi - no 11 līdz 6 miljoniem barelu diennaktī. Savukārt ieguves apjoma atjaunošanai līdz 10 miljoniem barelu Krievijai vajadzēja aptuveni 10 gadus. Šāds notikumu pavērsiens būtu slikta ziņa arī pārējai pasaulei, jo, lai gan ekonomiski un politiski Krievija jau sen vairs nav globāla lielvara, naftas ieguves jomā tās loma joprojām ir nozīmīga. Krievijas naftas ieguves apjoms joprojām pārsniedz 10% no kopējā globālā patēriņa, un apjomīgu tā kritumu ātri nebūtu iespējams kompensēt, kas savukārt veicinātu naftas sadārdzināšanos jau ievērojami virs salīdzinoši pierastajiem 100 dolāriem par barelu.
