Ārpus ētera
Pasākumu organizatore un sociālā uzņēmēja Dace Indrika pērn nokļuva Starptautiskajā vadošo speciālistu pieredzes apmaiņas programmā ASV. Lai gan sociālā uzņēmējdarbība ir gana zināms jēdziens pasaulē, tomēr Latvijā par to vēl cilvēkiem jāskaidro. Laikā, kad nevar ceļot, viņa iepazīstina ar sociālo uzņēmējdarbību otrpus okeānam. 2.daļa.
Megana Mārkla trešdien publicēja rakstu, kurā dalās ar savu un sava vīra sāpīgo pieredzi, zaudējot bērniņu. Viņa pavēra durvis uz klubiņu, kurā neviens tā dalībnieks nevēlas būt. Par spontānajiem abortiem runā un raksta maz, lai arī tie notiek bieži.
Lilija Gordoko kopš septembra ir bioloģijas, dabaszinību skolotāja un klases audzinātāja Priekuļu vidusskolā. Viņa kļuva par programmas "Mācītspēks" skolotāju pēc tam, kad pavadīja vairākus gadus Norvēģijā, mācot bērniem latviešu valodu un auklējot bērnus. Iepriekš viņa sapņoja, ka ar savu ģeogrāfes izglītību varētu strādāt kādā Latvijas dabas parkā, tomēr tagad viņas jaunais izaicinājums ir skola un bērnu skološana. 2. dienasgrāmata.
Ik gadus novembra mēneša trešajā nedēļā tiek atzīmēta Vispasaules uzņēmējdarbības nedēļa. Tās ietvaros tiek atzīmēta arī Sociālās uzņēmējdarbības diena visā pasaulē ar tradicionālo kampaņu – #WhoNew. Lai gan sociālā uzņēmējdarbība ir gana zināms jēdziens pasaulē, tomēr Latvijā kā jēdziens tas ir salīdzinoši noslēpumains. Laikā, kad nevar ceļot, sociālā uzņēmēja un vēstniece Dace Indrika iepazīstina ar sociālo uzņēmējdarbību otrpus okeānam.
Šajās dienās apritēja 100 dienu kopš 9. augusta prezidenta vēlēšanām Baltkrievijā. Daži tās sauks par 100 ārprāta dienām, kurās ir izmainījies ļoti daudz. Tūkstošiem cilvēku ir tikuši piekauti, apcietināti, spīdzināti. Daudzi ir zaudējuši dzīvību. Nē, tikuši noslepkavoti! Romantiskāk noskaņotajiem ir bijis pamats teikt, ka šo dienu laikā ir dzimusi jauna baltkrievu nācija.
Marta Dziļuma savā pirmajā Covid-19 dienasgrāmatā rakstīja par to, kā vīrs Gundars uzstājās kā mūziķis 17. oktobra koncertā Cēsīs. Nākamajā rītā vīram parādījās pirmie simptomi un, uztaisījis testu, konstatēja, ka ir Covid-19 pozitīvs. Visticamāk, aplipināts ar to jau iepriekš. Arī Martai pēc dažām dienām parādījās pirmie simptomi, un pēc testa veikšanas viņa uzzināja, ka arī ir slima. Ceturtā Covid-19 dienasgrāmata.
Vasarā, stāvot tramvaja pieturā, sapratu, ka atpazīstu balss īpašnieci, kura netālu runā pa telefonu. Pēc brīža ieskanējās citas balsis. Arī tās atpazinu bez grūtībām. Līdzās stāvošais puisis šķirstīja “Instagram” storijus, un, neredzot runātājus, pārsteigta secināju, ka atpazīstu gandrīz visus. Veicot izpēti un gatavojoties filmai “Influenceri”, piesekoju iespējami daudziem Latvijas “Instagram” influenceriem, un divu gadu garumā sekoju līdzi viņu paradumiem un veidam, kā viņi uzrunā savu auditoriju.
Marta Dziļuma savā pirmajā Covid-19 dienasgrāmatā rakstīja par to, kā vīrs Gundars uzstājās kā mūziķis 17. oktobra koncertā Cēsīs. Nākamajā rītā vīram parādījās pirmie simptomi un, uztaisījis testu, konstatēja, ka ir Covid-19 pozitīvs. Arī Martai pēc dažām dienām parādījās pirmie simptomi, bet pieraksts uz testu vēl tikai priekšā. Trešā Covid-19 dienasgrāmata.
Marta Dziļuma savā pirmajā Covid-19 dienasgrāmatā rakstīja par to, kā vīrs Gundars grasījies uzstāties kā mūziķis leģendārajā 17. oktobra koncertā Cēsīs. Viņš atbrauca mājās ar pēdējo vilcienu un abi aizgājuši gulēt. Nākamajā rītā vīram parādījās pirmie simptomi. Otrā Covid-19 dienasgrāmata.
Pandēmijai turpinoties, ziņas par Covid-19 satrauc un nomāc. Jaunumi par pandēmiju nogurdina, rada bezspēcības izjūtu, daļa no mums vēlas izvairīties no šīm ziņām. Latvijas iedzīvotāju paradums sekot ziņām ir stabils, ziņas rada drošības izjūtu, palīdz plānot dzīvi, ietekmē vēlmi ievērot noteikumus un ierobežojumus.
Latvijas sportā pārmaiņu laiks un ne tikai tādēļ, ka valstī turpinās Covid-19 pandēmija un jāpārkārto visa ikdienas nodarbību un arī sacensību sistēma. Joprojām nav atrisināts jautājums par Izglītības un zinātnes ministrijas vēlmi noteikt prioritāros sporta veidus valstī un līdz ar to definēt arī finansiālo atbalstu valsts līmenī.
Atsevišķos vecāku interneta forumos ir parādījušās ziņas, ka kāds “Aizliegtā paņēmiena” žurnālists, strādājot par pedagoga palīgu jeb auklīti, ir bijis iefiltrējies kādā no Rīgas bērnudārziem, un ilgstoši veicis slēptu bērnu un pedagogu filmēšanu. Ir izskanējuši aicinājumi panākt šī materiāla nerādīšanu Latvijas Televīzijā, kā arī vairāki šī bērnudārza bērnu vecāki pret raidījumu ir vērsušies Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijā.
Inficēto ar Covid-19 skaitam statistikas grafikos tiecoties arvien augstāk un pieaugot ierobežojumu klāstam, satraukums sociālajos medijos izveidojis divas lietotāju nometnes. Vieni aicina nelikt maskas un ieturēt drošu distanci, otri ir sašutuši, ka gan īsto, gan tīmekļa draugu un paziņu lokā ir milzīgs skaits cilvēku, kuri netic vīrusa eksistencei, paši nevalkā maskas un aicina citus neievērot noteikumus. Vai varētu būt tā, ka Latvijā ir ļoti daudz šīs lipīgās un bīstamās slimības noliedzēju?
Maskas – zilas, melnas, baltas, ar rievām sānos vai priekšā, tintes zili gumijas cimdi, kas atgrūž baktērijas, vesela kaste mitro higiēnas salvešu un trīs nelielas pudeles izsmidzināmā dezinfekcijas šķidruma. Nekad dzīvē ceļojuma somu neesmu piepildījusi ar tik dīvainu saturu. Bet nav citas iespējas. Ar operatoru Ingu Graudiņu mēs braucam uz koronavīrusa pandēmijas centru – ASV. Mapēs rūpīgi sapakoti svarīgākie dokumenti – pavadvēstules no darbadevēja un īpašā atļauja no ASV vēstniecības Rīgā, ka drīkstam ceļot Covid-19 laikā. ASV ielidot no Eiropas ir liegusi, taču žurnālisti ir to dažu izņēmumu vidū, kuri drīkst.
Mana pirmā asociācija par tirgu ir bļodas turēšana, vecmammai cieši līdzās stāvot, pie upeņu krūma. Man bija jāredz un jājūt omas roku kustības, lai bļoda būtu ērti pa rokai, jo kundēm vajadzēja veselas un nesaspiestas ogas nākamās dienas tirgus reizei. Nu apnicīgs un garlaicīgs darbs, tomēr morāle, ka tirgū visam jābūt labam un vēl labākam palikusi uz visu mūžu.