Sadaļas Sadaļas

Māris Rīmenis: Sports, vērtēšana un «excel» tabulas

Latvijas sportā pārmaiņu laiks un ne tikai tādēļ, ka valstī turpinās Covid-19 pandēmija un jāpārkārto visa ikdienas nodarbību un arī  sacensību sistēma. Joprojām nav atrisināts jautājums par Izglītības un zinātnes ministrijas vēlmi noteikt prioritāros sporta veidus valstī un līdz ar to definēt arī finansiālo atbalstu valsts līmenī.

Sākotnējais termiņš – oktobra beigas – netiks ievērots, jo jau tagad redzams, ka daļa sporta sabiedrības sašūmējusies ne pa jokam. Jau tā budžets  nākamgad sportam paredzēts par aptuveni sešiem miljoniem eiro mazāks nekā šogad. Doma visu sadalīt pēc izstrādātajām vērtību skalām un visu salikt excel tabulā izrādījusies dzīvē nepieņemama, jo pirmajā darba grupas uzmetumā varēja redzēt ne tikai kuriozus, bet pat traģikuriozus. Ja kāds agrāk būtu šādi noteicis prioritāros sporta veidus valstī, tad vairākos veidos – kas tagad ir pēdējās vietās šādā tabulā – mums olimpiskās medaļas vispār nebūtu, jo dažkārt ir sākts no nulles.

Lietas būtība – noteikt pēc dažādiem kritērijiem, kuri sporta veidi tad uzskatāmi par prioritāriem.

Pamatprincipi tātad ir šādi – sasniegumi augstākajā līmenī, masveidība, jauniešu sports, pieejamība visiem un vienlīdzība. Teikšu, kā ir, – tabula un vietu sadalījums pirmajā uzmetumā izskatās vairāk nekā dīvains. Nav jēgas aplūkot katru pozīciju, kopējā tabulā tikai basketbola atrašanās pirmajā vietā varētu uzskatīt par saprotamu (pret ko gan tāpat varētu iebilst futbola, hokeja  vai citu lielo veidu pārstāvji).

Basketbola atrašanās prioritāro sporta veida saraksta galvgalī Latvijā vismaz ir loģiska. Mums ir vēsturiski panākumi, valstsvienības spēlējušas daudzos Eiropas čempionāta finālturnīros, sieviešu izlase pat olimpiskās spēlēs. Jaunatnes izlašu sasniegumi un pat medaļas Eiropas čempionātos, gana plaša pārstāvniecība tik mazai valstij NBA un Eirolīgā, regulāri turnīri visos līmeņos, veids ir populārs un pieejams, nav arī nesamērīgi dārgs, lai ar to nodarbotos. Bērnu un jaunatnes sports, basketbols  attīstīts arī  sievietēm. Iebildumu nav, futbols pasaulē  gan ir populārāks, to spēlē visvairāk,  taču tādu panākumu mums nav un arī jaunatnes līmenī basketbolistiem izdevies sasniegt vairāk. Futbols ir tikai otrajā desmitniekā, atpaliekot arī no dambretes un brīvās cīņas, nemaz nerunājot par florbolu.

Ir izstrādāti  kritēriji, bet loģiski domājoši cilvēki saprot, ka ne visu var ielikt excel tabulā un dzīve no pieņēmumiem atšķiras.

Traģikurioza  ir riteņbraukšanas ierindošana prioritāro sporta veidu saraksta piektajā desmitniekā. Pēc kādiem kritērijiem tas ir noteikts? Mums nav vēsturiski labu panākumu šajā veidā mūsdienās,  divus olimpiskā čempiona titulus (BMX) un vienu pasaules čempiona titulu (šosejas riteņbraukšanā) ieskaitot?  Arī senāk panākumu netrūka, turklāt arī trekā, kura vairs Latvijā gan vairs nav. Vai arvien vairāk cilvēku valstī nebrauc ar velosipēdiem un to nemudina darīt arī valdība un pašvaldības, domājot par apkārtējo vidi un pašu iedzīvotāju veselību? Vai nav Latvijā ļoti populāri kalnu riteņbraukšanas seriāli ar milzīgu dalībnieku  skaitu, vai nav gana liels jauno censoņu skaits (un arī panākumi) BMX bērnu un jaunatnes līmenī, vai nav gana daudz pat starptautiskajam līmenim atbilstošu trašu Latvijā, turklāt visos reģionos? Dzīvē jebkurš uz to varētu rast visai skaidru atbildi, tabulā tas nav izdevies.

Labāko 50 skaitā nav arī pasaulē tik populārās un arī Latvijā (vismaz tautas līmenī) ļoti iecienītās kalnu slēpošanas. Tā varētu diezgan kritiski apspriest vai katru pozīciju šajā kopēja tabulā, bet tikpat  nesaprotama ir panākumu definēšana individuālajos sporta veidos pēdējos trijos gados (no 2016.–2019.). Te uzskaitīti tieši panākumi pasaules mērogā un minēti 20 sporta veidi –  galvgalī ir bobslejs un skeletons, un to pēc medaļām  varētu saprast, bet, vēl iekļaujot nozīmību pasaules sporta hierarhijā, arī šīs vērtējums  būtu diskutabls. Tāpat kā par jebkura cita veida atrašanos šīs tabulas pirmajā vietā.

Nesaprotams ir kas cits – šajā 20 labāko individuālo sporta veidu sarakstā nav tenisa…

Acīmredzot, tabulā, uzskaitot panākumus, ir aizmirsts, ka tenisā nenotiek pasaules un Eiropas čempionāti pieaugušo konkurencē un pat olimpiskās spēles vērtējamas zemāk par ”Grand Slam” turnīriem (tas  ir pamatoti, – olimpiskajās spēlēs mazāka konkurence,  jo ir valstīm noteiktās kvotas, tikai trīs dalībnieki no katras valsts vienspēlēs, vīriešiem jāuzvar sešās spēlēs un tikai finālā  cīņa līdz trim uzvarētiem setiem utt.). Latvijai toties minētajā laika periodā ir ”Grand Slam” čempione sievietēm (Aļona Ostapenko), ir  vēl divreiz sasniegti ”Grand Slam” pusfināli (Anastasija Sevastova un Ostapenko), komandām Latvijas sievietes ir Top 20 pasaulē, nemaz nerunājot par uzvarām mazākos turnīros. Teniss netiek minēts panākumiem bagātāko 20 individuālo veidu sarakstā,  kaut mūsdienās teniss  pasaulē kopā  no individuālajiem sportiem ir numur viens pēc dažādu  pamatotu pētījumu kritērijiem.  Igu Švonteku vien uzreiz pēc uzvaras “French Open” ar valsts ordeni apbalvojis Polijas prezidents Andžejs Duda.  

Riteņbraukšana (kaut vai ar regulāru līdzdalību tagad pasaulē lielākajās tūrēs) ir 12. vietā šajā sarakstā, vieglatlētika 13. pozīcijā. Volejbols (laikam domāts pludmales volejbols) ir 14. vietā. Labi, visi veidi cienījami, ja vien atdod sirdi un dvēseli, bet kā var augstāk būt kamanu suņu sports, aerosports, ārmrestlings un citi veidi, par kuru milzīgo popularitāti pasaulē un Latvijā tomēr ir jāšaubās.

Uzskaitījumu varētu turpināt, bet tabula pacieš visu. Mistiski kritēriji un tikpat mistisks prioritāšu sadalījums.

Ja ir doma sanaidot dažādu sporta veidu cienītājus un pašu federāciju pārstāvjus savā starpā, tad tas varētu izdoties.

Protams, ja šai prioritāšu noteikšanai ir tikai formāla nozīme, nav tik traģiski, bet tas var  būt saistīts arī ar valsts atbalstu un investīcijām (valsts atbalsts nākamgad tāpat būs mazāks). Jaunais Latvijas Olimpiskās komitejas prezidents Žoržs Tikmers sagaida veiksmīgu darba grupas veikumu. Mūsu skeletona celmlauzis un izlases galvenais treneris Dainis Dukurs teic, ka patiesība ir kaut kur pa vidu un gan jau to atradīs, atgādinot, ka Latvijas sporta sabiedrība ir gana gudra. Līdzīgās domās ir arī Latvijas Bobsleja un skeletona federācijas šefs Jānis Kols, jo ir kritēriji, kuriem šie veidi nekad neatbildīs. Ja tādi būtu bijuši agrāk, Rolandam Upatniekam nemaz nebūtu bijusi šāda iespēja uzsākt un attīstīt bobsleju Latvijā (un toreizējā PSRS) un Dukuram vēlāk skeletonu. Diezin vai būtu BMX Latvijā un medaļas olimpiskajās spēlēs.  

Savu vārdu vajadzētu teikt arī Saeimas sporta apakškomisijas vadītājam Sandim Riekstiņam,  kurš šajā pandēmijas laikā  ir spējis tomēr ienest jaunas vēsmas sporta pārvaldībā, turklāt viņa spriedumos tiešām ir vērts ieklausīties. Dažkārt spriedumi  tieši ir pamatotāki tad, ja spēj nedaudz palūkoties uz problēmu no malas, un Riekstiņam tas bieži vien ir izdevies. Jau tā tagad ir visai nervozs laiks, ko radījusi Covid 19 pandēmija visā pasaulē.

Cilvēki ķīvējas arvien vairāk, to var labi redzēt dažādos soctīklos, sabiedrība sāk sašķelties, un tāpat arī sportā. 

Visus vienā maisā neiebāzīsi, dažādiem sporta veidiem  ir sava specifika, pievienotā vērtība, atpazīstamība sabiedrībā, kaut var neierakstīties noteiktajos kritērijos. Būsim godīgi, valsts sporta budžets ir pārāk mazs, to atzīst arī Latvijas Sporta federāciju prezidents Einars Fogelis, tāpat jau bieži vien lielāks ieguldījums ir no privātiem sponsoriem un pašvaldībām. Pārdalīšana diezin vai  panāks vēlamo efektu, bet saķildos sporta sabiedrību gan.

 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Ārpus ētera
Ārpus ētera
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt